Latvijas vēstniece Dace Treija-Masī apciemo Pertu

Palielināt / Enlarge

Latvijas vēstniece Dace Treija-Masī (pirmā rindā, piektā no labās) ar Pertas latviešiem, Latviešu centra pagalmā. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Vēstniece pasniedz dāvanas bērnu grupas vadītājai Līvai Ulmanei. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Vēstniece Dace Treija-Masī Indijas okeānā. FOTO Jānis Purvinskis.

Latvijas vēstniece, kura pārstāv Latvijas intereses Japānā, Austrālijā un Jaunzēlandē, Dace Treija-Masī, šajā savā darba braucienā apciemoja arī mūs, latviešus Pertā. Kaut gan viņas lidojumam no Adelaides bija paredzēts nolaisties Pertas lidostā ap diviem pēcpusdienā. Internetā es biju uzzinājis, ka lidmašīna būs jau gandrīz stundu agrāk. Tad arī man bija jāmaina mans plāns un jāizbrauc agrāk, nekā biju domājis. Vēl pārbaudīju, kurā terminālā vēstnieces lidmašīna pienāks, un devos ceļā ar domu, lai terminālā esmu laicīgi un ciemiņam nav jākreņķējas, kur doties svešā pilsētā. Lidmašīna tiešam ielidoja laicīgi, un tā kā es vēstnieci nekad vēl nebiju saticis un nedomāju, ka viņa pazītu arī mani, uzvilku savu cepuri ar Latvijas vārdu un gaidīju.

Beidzot gāju pie bagāžas lentas, kur viņa jau arī stāvēja. Ar iepazīšanos mums nebija nekādu bēdu, vēstnieces smaids man pateica, ka viņa ir mani pazinusi. Sasveicinājāmies, saņēmām viņas koferi un devāmies uz mašīnu, kur viss labi ietilpa īstās vietās. Tagad tikai doties uz jau pasūtīto viesnīcu, pierakstīties un pastāstīt par jau šīsdienas tuvākiem plāniem. No Pertas lidostas 3. un 4. termināla ceļš uz Pertas centru iet tieši garām Latviešu Centram, taču nevaram pabraukt tam garām, mūsu svarīgajam ciemiņam, kaut vai tikai garām braucot, neparādot mūsu Pertas latviešu lepnumu: mūsu Centru. To arī izdarījām un tad devāmies tālāk uz viesnīcu jau Pertas centrā.

Braucot uz pilsētas centru, pārbraucot pāri Gulbju Upei, mūsu Pertas debesskrāpji bija acu priekša un tad varēju arī pastāstīt, ka Rietumaustrālijā ir tikpat daudz cilvēku kā visā Latvijā – 2,5 milj., un no tiem 1,5 milj. dzīvo Pertā. Tepat jau arī bija mūsu viesnīca. Tā kā vēstniecei ir paredzētas tikai pusotras dienas Pertā, tad bija labi jāiekārtojas, lai šai īsajā laika sprīdī varu pēc iespējas vairāk no mūsu pilsētas parādīt. Tātad – vēl šovakar un rītdien, bet rītvakar viešņa jau jānogādā atpakaļ lidostā ceļojumam atpakaļ uz Tokiju. Ieejam viesnīcā, pierakstāmies, sanesam savus nesamos istabās un bez nekādas lielas kavēšanās braucam atkal.

Taču viesim ir jāparāda arī kaut kas no Pertas, un tā kā šai ceļa posmā vēstnieces koferis bija cietis bojājumus un jau rīt viņai ir taču jādodas atkal tālajā ceļā atpakaļ uz Japānu, vēstniece nolēma, ka viņa sev nopirks jaunu koferi tieši šeit – Pertā. Nu braucām uz lielo Garden City lielveikalu Booragūnā. Pēc mazas apjautāšanās mums ierādīja, kur tad mēs varētu šo lietu nopirkt. Nu šai veikalā bija koferi gan lieli, gan mazi un gandrīz jebkurā krāsā ko vēlies. Mūsu vēstniece izmeklēja tādu, kuru nu varēs redzēt pa bagāžas lentu jau kaut vai no pašas lidmašīnas: lielu, vieglu, spilgti baltu, kurš gandrīz jau pats uz ritentiņiem slīdēja pa taciņu. Bijām ļoti apmierināti ar savu pirkumu.

Daudz nevaram kavēties, jo šovakar vēl jāsteidzas uz Ziemeļpertu, kur vēstniecei ir paredzēta intervija Pertas Latviešu radio stundā. Nebiju šai apvidū bijis jau daudzus gadus un nu gudroju – velns nu sazini, kas tas par ceļu; ielas šilti, uz kuru pusi man jābrauc, neredzu. Nu tikai braucu. Beidzot – jā, labi ir, šo vietu jau pazīstu, bet esam vēl labu gabalu no Ziemeļpertas. Tagad tikai dodies tālāk, Kaning lielceļš, frīvejs, Čarles iela... un skaties, jau esam turpat pie Radio stacijas. Esam piebraukuši tieši kopā ar Vucēnu Jāni un viņa kundzi Sarmīti.

Brīnos pats, ka viss tomēr sanāca kopā tā, ka labāk nevarētu pat izplānot. Tai mūsu vēstniecei laikam ir kāda slepena vara, kura mani vadīja. Nu tagad Jānis mūs piereģistrē radiostacijā, un visi ejam iekšā studijā. Vēl ir drusku laika pārrunāt, ko un kā viņš prasīs un kā mums šai, vismaz man, svešajā vietā uzvesties – nu tā, kad var un kad nevar runāt utt. Drīz bija mūsu kārta radioraidījumam, un viss arī sākās, ko Vucēnu Jānis, kā jau ar daudzajiem viesu interviju piedzīvojumiem, to arī godam novadīja.

Mums tur tīri iepatikās un pēc vēstnieces intervijas tā arī palikām vēl ilgāku laiku un noklausījāmies mazliet no Ziņām no Latvijas un Latvijas mūziku, bet tad jau bija atkal jādodas ceļā un atpakaļ uz viesnīcu. Vēstniece taču bija jau ceļojusi no Adelaides, un vēl nebijām nekur pieturējuši, lai kaut vai iedzertu kādu krūzīti kafijas.

Sestdienas vakarā, Ziemeļpertā nebiju bijis vismaz kādus 50 gadus, bet zināju, ka šeit viss kas tad arī notiek. Nu jau ielas ir tumšas, mašīna pie mašīnas, cilvēku mudžeklis. Ielas nepazīstu, tikai zīlēju, ka nu jau vajadzētu būt Viliam ielai. Āā, te jau ir tas Pakavtilts, tad jau tā bija Viliam iela? Nu vismaz tik tālu, un tagad vēstniece vēl ir jāaizved uz Ķēniņa Parku, jo rītdien viņa taču jau dodas prom, bet Pertu nakts ugunīs un Gulbju upes atspīdumā viņai ir noteikti jāredz. Tā nu dodamies uz Kings Parku. Nakts ir mierīga, bez liela vēja un samērā silta, un parks ir pilns cilvēku. Beidzot noliekam mašīnu un noejam gar Mūžīgo Uguni gar Kritušo pieminekli, un te nu Perta ir kā uz delnas – skaista, spīdīga, skatās savā atspīdumā Gulbju upē. Nu tā ir mūsu Pertas pasaka, un nu varam braukt uz viesnīcu un varbūt vēl arī kaut ko iekost, jo taču neesam neko ēduši kopš rīta. Viesnīcā ieejam restorānā un pasūtam vakariņas, kurām klāt piedzeram pa glāzei sarkanvīna un liekās, ka nu diena ir izvadīta. Rītdien jauns ciemošanās posms. Novēlam ar labu nakti, un ar to šī diena ir galā.

Svētdienas rītā jau samaksāju un izrakstījos no viesnīcas un devos uz Latviešu Centru pārbaudīt, vai nu viss ir gatavībā augstā ciemiņa uzņemšanai. Tur Līva Ulmane bija jau laikus ieradusies un visu sagatavojusi, lai bērniem ierodoties, tie var darboties. Tā nu braucu atpakaļ uz viesnīcu, sakravājām vēstnieces bagāžu mašīnā un atkal atpakaļ uz Latviešu Centru. Nebija jau nekādi lielie braucieni, jo viesnīca tikai 8 min. no Centra. Kad ieradāmies tur, mūs sagaidīja liels pārsteigums – liela bēda: uz bērnudārzu nebija ieradusies neviena māmiņa ar nevienu bērnu. Man ļoti nelaba sajūta, ka vēstniece atbraukusi visu gabalu no Japānas satikt bērnus, bet šeit nav neviena bērna. Bet, tas ir bērnudārzs; nāk, kad grib, un nenāk, kad negrib, un šodien diemžēl pēdējā skolas brīvdienu nedēļas nogale. Pirms mēneša mums bija 20 bērni, šodien – neviena. Neko darīt, stum vien to vezumu tālāk.

Tā nu iepazīstināju vēstnieci ar mūsu bērnu grupiņas vadītāju Līvu Ulmani, vēl ieradās Pertas Latviešu ev. lut. Sv. Pāvila draudzes priekšniece Ieva Vlahova kundze un arī Pertas Latviešu biedrības pr. Jānis Kukuls un arī daži citi Pertas latvieši. Tad vēstniecei nemaz nebija garlaicīgi un viņa varēja iepazīties ar vairākiem Pertas latviešiem, bet bērnu nebija.

Tomēr vēstniece bērniem bija vedusi lielu ciema kukuli, kuru to nu Līvai arī pasniedza: paku ar bērnu grāmatām un, un, un... divus lielus maisus ar Latvijas konfektēm. Man zināja pastāstīt, ka tās Latvijā esot jo sevišķi bērnu iemīļotas konfektes. Tām tādi vārdi kā: Laima, Fruji, Rudzupuķe, Sarkanā magone, Serenāde u.c. Neko darīt, būs jāliekas klāt un jāsāk ēst, jo vēstniece teicās, ka tās atpakaļ jau nu nevedīs, un vēlāk būs daudz ciemiņu uz vēstnieces pieņemšanu, tad jau kaut kā varbūt tiksim galā? Žēl par bērniem, bet tā kādreiz gadās. Drīz jau arī pienāca pusdienas laiks, un mēs varējām pārcelties uz Daugavas vanagu kluba telpām, kur tad turpināsies mūsu vēstnieces ciemošanās.

Toties, Daugavas vanagu klubs bija pulcinājis jau pieņemamu skaitu Pertas latviešu kopienas pārstāvju. Diena bija jauka, silta (ne karsta), klubā pavisam jauki. Sēdējām pie klātiem galdiem. Latvijas goda konsuls Jānis Purvinskis iepazīstināja ar Latvijas Vēstnieci Daci Treiju-Masī – ar viņas īsu CV; par to, ka viņa ir precējusies un viņai ir trīs bērni, un par viņas studijām Latvijas Universitātē un dažādos kursos ārzemēs, par darbu gan ES, pārstāvot Latvijas intereses, gan ārlietu ministrijā, gan kā padomdevējai pie valdības un tagad kā vēstniecei, pārstāvot Latvijas intereses Japānā, Austrālijā un Jaunzēlandē.

Pēc šīs īsās vēstnieces iepazīstināšanas, lūdzām, lai viņa mums pastāsta kaut ko par savu darbu un iespaidiem Latvijas vēstniecībā Tokijā, Japānā, ko viņa izdarīja ar interesantu stāstu, uzsverot svarīgo nozīmi Latvijas interesēm Japānā, trešajā lielākajā ekonomijā pasaulē. Saprotams, pēc viņas teiktā radās arī jautājumi, kurus Dace Treija-Masī atbildēja ar uzviju un uz mums visvairāk sasāpējušos jautājumu par Latvijas vēstniecību Austrālijā saņēmām to pašu veco atbildi: kad Latvijai būs pietiekoši naudas to atvērt, bet aizmirsti mēs neesam, kas mums faktiski neko labāku nesola, kā tikai Austrāliju varbūt apskatīs 2020. g. Vēstniece gan mums apsolīja, ka viņa mūs centīsies apmeklēt vismaz vienu reizi gadā.

Cits labums ar Latvijas vēstniecību Japānā mums ir tas, ka tagad mūsu vēstniece ir tikai ar vienas laika stundas starpību no mums, un tas mums vismaz dod iespēju kritiskā gadījumā ar viņu sazināties pa telefonu, kas ar vēstniecību Londonā nebija iespējams. Pateicāmies vēstniecei par viņas stāstu, atbildēm un jaunumiem, kurus saņēmām no viņas. Paldies arī par laiku un uzmanību, kuru viņa mums ziedoja, pat mājās atstājot bērnus un mērojot garo ceļu. Mēs viņu aicinājām atkal ciemos pie mums jo drīz.

Tad aicinājām visus pie galda, kuru pašu ļaudis bija gādājuši un kurš bija bagātīgs un dažāds ar aukstiem un garšīgiem ēdieniem, kurus tad tikai bija jākrauj šķīvī. Arī Viktors bija rūpējies un atvēris bāru, lai mēs neslāpstam. Skaidrs, kā parasti, bija dabūjama arī kafija un kūkas. Paldies visiem, kuri bija kaut ko darījuši, lai mūsu vēstnieces ciemošanās būtu godīgi atzīmēta. Kā jau ziniet, goda konsulam Pertā nav nekādu palīgu vai sekretāru, un visu viņš pats nebūtu varējis to izkārtot. Tad, liels paldies visiem.

Ap plkst. 16.00 ņēmu mūsu viesi, jo vēl jau bija dažas vietas, ko parādīt un kur vēl izbraukt. Kā visiem Latvijas ciemiņiem, liekās ir obligāti vismaz jāsaslapina kājas Indijas Okeānā; tad mūsu nākamais maršruts veda uz okeānu. Pa Kaning lielceļu braucām uz Fremantles pusi, kur pa ceļam vēl iegriezāmies gar 16 Lamond iela, kur stāvēja māja, kuru jaunībā goda konsuls ar savu tēvu bija paši uzcēluši un kuru vēl tagad greznoja latviešu tautiskie raksti. Tad tālāk uz Fremantli, kur ostā bija jāapskata lielā siena arī ar mūsu latviešu vārdiem.

Kad jau tik tālu, tad varējām doties vēl tālāk, līdz pat Jāņa paša mājām Mandurā, bet vispirms bija jānokāpj okeāna krastā un jāsaslapina kājas Indijas okeānā. Šo procedūru goda konsuls ir spējis pielietot pie gandrīz visiem Latvijas ciemiņiem, kuri ir ciemojušies Pertā. Vismaz visas mūsu Latvijas Pases meitenes ir to izbaudījušas. Tas paveikts, tad ātrs apciemojums Pertas Latvijas konsulātā Medou Springā, kur visi konsulāta darbi praktiski notiek, un beidzot ceļš uz lidostu, kur mūsu ciemiņš – vēstniece varēja atkal doties mājās un pie bērniem. Mēs esam ļoti pateicīgi Dacei Treijai-Masī, par mūsu apmeklējumu un ar nepacietību gaidīsim Jūs ciemos drīz atkal.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“