Pašā vasaras vidū Vējavas kapos

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Nora Vairoga, Ansis Vairogs, Anita Andersone 2004. gadā. FOTO no laikraksta „Latvietis“ arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kapliča Vējavas kapsētā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Kapličā Vējavas kapsētā. No kreisās: Anita Andersone, Esmeralda Ermale, Jana Andersone, Lija Andersone. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Vējavas kapsētā. Aiz karognesēja: Lija Andersone, Jana Andersone, Esmeralda Ermale, Ilga Reizniece, Anita Andersone. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Nora un Ansis apglabāti Vējavas kapos blakus Anša mātei Martai Dreimanei un māsai Ilzei Kalnārei. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Vējavas kapos. Jana Andersone. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Vējavas kapos. Jānis Dēliņš. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Nora un Ansis apglabāti Vējavas kapos blakus Anša mātei Martai Dreimanei un māsai Ilzei Kalnārei. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Bēru mielasts. FOTO Gunārs Nāgels.

Kad Latvijā bija izskanējuši varenie Dziesmu un deju svētki, rāmā 10. jūlija dienā, pašā pusdienlaikā Ērgļu novada Jumurdas pagasta skaistajos Vējavas kapos sabrauca ļaudis – tuvinieki, draugi un paziņas, lai aizvadītu līdz Mūža mājām divus tālus un mīļus ceļiniekus. No viņas zemeslodes puses, no Austrālijas atvestas, dzimtenes zemē guldīja urnas ar Anša un Noras Vairogu pīšļiem.

Tādā pašā veidā atgriezušies daudzi mūsu Otrā pasaules kara bēgļi, un labi, ka viņi izvēlējušies šopusi, tādējādi stiprinot mūsu tautas sakņu sistēmu. Iespējams, ka testamentā paustās vēlmes – savienoties ar Latvijas zemi – īstenošana svarīgāka ir testamenta izpildītājiem un vēl dzīvajiem, jo balsta domu, ka dzimtene ir tikai viena, kaut svešas varas vai paša griba aizvedušas tālu no vecāku mājām. Atjaunotās Latvijas gados atgriešanās pēc šīszemes gaitu beigām bijusi dažāda – šķirstā vai urnā, vai arī pīšļi tuvinieku klātbūtnē klusi izkaisīti seno īpašumu mežos, laukos, upēs vai Baltijas jūrā. Dažādas bijušas vēlēšanās, ko tuvinieki godprātīgi pildījuši.

Anša un Noras Vairogu urnas Vējavas kapos guldīja blakus Anša mātei Martai Dreimanei un māsai rakstniecei Ilzei Kalnārei. Vējavas kapi ir vieni no skaistākajiem un koptākajiem, ko man Latvijā nācies redzēt. Turklāt skats, kas paveras no kapu kalniņa, liek sirdij sažņaugties un elpai aizrauties. Tālumā zilgo meži, pa starpu kopti lauki, un mākoņi, ko uzskatām par visskaistājiem pasaulē, tajā dienā klusi slīdēja pa debess jumu, brīžiem dodot gaidīto lietu, brīžiem atvēlot spraudziņu saules stariem.

Daudzi no bēru viesiem bija pazinuši Ansi un Noru Vairogus, jo ilgus gadus dzīvojuši vienā kontinentā un vienā pilsētā – Melburnā. Tagadējo un bijušo melburniešu pulciņā bija Latvijas Goda konsuls Jānis Dēliņš un Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels, kurš pastāstīja, ka Vairogi savā testamentā novēlējuši okupācijas muzejam nozīmīgu ziedojumu. Daudzi vietējie cilvēki bija atnākuši, lai pieminētu arī Anša Vairoga māti un māsu, jo pēc atgriešanās no Sibīrijas abas bija dzīvojušas turpat netālu Igālēs. Vietējās kultūras laba pazinēja Dace Zvirgzdiņa vēlāk stāstīja par Dreimaņu dzimtas līkločiem senā pagātnē. Ar Latvijas karogu rokā Vairogus godināja arī organizācijas Daugavas vanagi pārstāvis.

Skaistajā nelielajā koka kapličā, kuras atjaunošanu balstījis arī Ansis Vairogs, klusi skanēja Ilgas Reiznieces kokle, un Esmeralda Ermale skandēja Ilzes Kalnāres dzeju. Anita Andersone atklāja izvadīšanu, dodot vārdu savām meitām Jānai un Lijai, kuras nolasīja fragmentus no abu Vairogu dzīvesstāstiem. Viss noticis tāpat, kā citiem pagājušā gadsimta 20. un 30. gados dzimušajiem mūsu bēgļiem – laimīga bērnība un jaunības gadi dzimtenē, sagriezusies dzīve pirmās PSRS padomju okupācijas gadā un vācu laikā, tad bēgšana no Latvijas cerībā, ka pavisam drīz varēs atgriezties, nometnes Vācijā un došanās tālāk. Vairogi iepazinās 1947. gadā Anglijā, kur Nora strādāja kā vecmāte, un 1956. gadā jaunais pāris emigrēja uz Austrāliju. Uz ekrāna projecētās fotogrāfijas atspoguļoja brīžus no Anša un Noras dzīves.

Kādreizējais leģionārs Ansis Vairogs bija principu cilvēks, un tāpēc padomju okupācijas gados ne reizes neatbrauca uz dzimteni. Arī atjaunotā Latvija palika neredzēta – varbūt tāpēc, ka pārāk sāpēja mātes un īpaši māsas traģiskais liktenis. Toties latviešu sabiedrības dzīvē Austrālijā viņš piedalījās ļoti aktīvi, gan vācot līdzekļus Melburnas Latviešu nama jaunās ēkas celtniecībai, gan realizējot ideju par latviešu veco ļaužu mītnes celtniecību. Turpat, latviešu ciemā, arī Vairogu pāris aizvadīja mūža nogali.

Pēc ierašanās Austrālijā Nora uzsāka dziedāt Melburnas latviešu korī, to kuplinot ar savu skaisto balsi. Abus divus bieži redzēja latviešu sarīkojumos un dažādos pasākumos, kultūras dienās, teātra izrādēs. Līdz pensijas vecumam Ansis strādāja diegu fabrikā, ko vadīja sievas pusbrālis Hugo Misiņš.

Vairogu pārim nebija savu bērnu, bet savā ziņā par tādiem viņi uzskatīja savu draugu meitas – Māru un Anitu Apsītes (tagad Anita Andersone) un arī Anitas un Greiema Andersonu meitas kļuva par savējām. Tieši tāpēc Vairogi uzticēja Anitai piepildīt savu sapni – atvest urnas ar viņu pīšļiem uz Latviju un apbedīt tās Vējavas kapos.

Šo vēlēšanos Andersonu ģimene paveica skaisti un no visas sirds, ar lielu mīlestību, kas apstaroja arī visus klātesošos. Anitai šajā dienā mugurā bija Noras Vairogas tautastērps. Tautastērpos ģērbušās, pa priekšu bēru gājienam Jāna un Lija nesa urnas un guldīja tās dziļi dzimtajā zemē. Klātesošie tām pāri līdz ar trim smilšu saujām sūtīja laba ceļa domas. Pēc Latvijas paraduma kapu kopiņu apsedza ar egļu skujām un daudziem dzimtās zemes ziediem. Nu Anša un Noras ceļojums apkārt zemeslodei ir guvis piepildītu noslēgumu.

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“