Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kad latvju meitas un latvju dēli zied, dejo un dzied

Lasītāja vēstule

Laikraksts Latvietis Nr. 512, 2018. g. 8. aug.
Ivars Mirovics -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Noslēguma koncerts „Zvaigžņu ceļā“. FOTO Gunārs Nāgels.

Nupat aizvadītajos XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos piedzīvojam tos lielākos un skaistākos latviešu tautas svētkus kopš 1939. gada. Varbūt, ka vajadzēja izaugt jaunai paaudzei, kopš otrās brīvības atgūšanas, lai latviešu tauta atgūtu un atkal pilnībā novērtētu savu nacionālo apziņu – ko nozīmē būt latvietim un kā to parādīt pārējiem. Lai arī nebiju klāt dziesmu svētku arēnā un nevarēju izjust klātienes pacilājumu, skatoties no tālienes uz liela televizora ekrāna bija iespēja saskatīt daudzas detaļas, kas būtu pagājušas secen, sēdot tribīnē vienā vietā.

Tautas deju uzvedumā Māras zeme video uzņēmumi no vairākām vietām deva skatītājam iespēju izvērtēt un apbrīnot brīnišķīgi izstrādāto un izpildīto horeogrāfiju. Tas bija pasaules klases priekšnesums 18 tūkstošiem brīvprātīgu un sajūsminātu dejotāju izpildījumā sinhronizētās kustībās, nepārtraukti mainīgās pozīcijās, dejās un mūzikā izdejot cauri latviešu tautas vēsturei. Pievilktie tuvplāni parādīja neskaitāmas priecīgas, laimīgas sejas, brīnišķīgus tautas tērpus, kaltas rotas, skaistus vainadziņus un galvas segas tautu meitām un izrakstītus goda svārkus vīriem. Tā bija latviešu tauta – veci, vidēji un jauni – lielā vienotībā, priekā un mākā, svinot savas tautas Deju svētkus. Ja var tādā kopībā un sajūsmā dejot, izejot cauri latviešu tautas tūkstoš gadu pagātnei, tādai tautai būs dzīvot mūžīgi!

Kopkora koncertu Zvaigžņu ceļā klausoties un skatoties video ierakstā, atkal deva dažas priekšrocības uztvert iezīmīgus momentus un nianses, kas sēžot tribīnē nebūtu apzinātas. Bieži pievilktie tuvplāni deva iespēju skatītāju acīm redzēt to emocionālo sajūtu, ko katrs korists izjuta dziedot. Bija iespēja atkal apbrīnot krāsainos, izšūtos tautas tērpus, saskatot katru krustiņa šuvumu vai saktas kalumu un tajā pašā brīdī izjust latviešu dziesmu radīto saviļņojumu, redzot koristes, jaunas meitenes ieskaitot, izplūstot asarās. Šai lielā latviešu tautas uzvedumā vairāk nekā 16 tūkstoši koristi, 1200 dejotāji un 1500 mūziķi, solisti un komponisti sasniedza latviešu tautas mākslas pilnību – to labāko un skaistāko, ko latviešu tauta jūt, ko tā ir pārdzīvojusi un ko tā cer. Šoreiz visiem saņēmējiem un devējiem bija skaidrs, ka latviešu tauta svin savus lielākos tautas svētkus, kur katrs – diriģents, korists, komponists, pavadītājs, apmācītājs vai administrators deva to labāko, ko tādos svētkos sagaida.

Ar nožēlu tikai jākonstatē, ka šodienas Latvijas valdība šos lielos latviešu tautas svētkus ir mēģinājusi pasniegt Latvijas tautai kā latviešu dziesmu svētkus, nepieminot atklāšanā, ka šie dziesmu svētki ir lielākie un nozīmīgākie latviešu tautas svētki un ir attiecīgi svinami kā tādi. Ja kādu tautu atjūdz nost no viņas vēstures, tradīcijām vai kultūras mantojuma, tā ir nozīmēta iznīcībai; kā ozols bez saknēm tā izkalstu un pazustu.

Ņemot vērā, ka šī gada beigās latviešu tauta 18. novembrī svinēs Latvijas valsts 100 gadu jubileju, aizvadītie Dziesmu un Deju svētki ir uzskatāmi kā prelūdija šai jubilejai; tāpat kā Pirmie dziesmu svētki 1873. gadā bija iedvesmojums un sākums 1918. gada 18. novembra brīnumam, kad latviešu tauta ar asinīm izcīnīja savu valsti Latviju. Dziesma var pacelt tautas nacionālo apziņu, bet valsti var izcīnīt tikai ar asinīm. Ja latviešu tauta grib pastāvēt, tā nevar vienaldzīgi uzņemt šodienas Latvijas valsts politisko nostāju, nepasludinot šo 100 gadu jubileju kā latviešu tautas lielos svētkus. Ir manāma valdības aktivitāte šajās 18. novembra svinībās iesaistīt valsts minoritātes kā vēstures mantiniekus atbrīvošanas cīņām 1918. gadā. Ir pilnīgi saprotams iesaistīt līvus, bet teikt, ka kādi citu tautu dēli izcīnīja latviešiem Latviju, ir vēstures falsifikācija. Protams, igauņi, lietuvieši un poļi bija iejaukti dažās cīņās Latvijas teritorijā, jo tas bija kara lauks, cīņā pret kopīgo ienaidnieku, bet tur viņi cīnījās katrs par savu valsti. Teikt, ka viņi cīnījās par Latviju, būtu apvainot viņus savas tautas nodevībā, cīnoties par citu valsti, kad viņu pašu zemes brīvības tai brīdī bija būt vai nebūt – likteņa varā. Ja ir kādi citi, kas tajā kritiskā brīdī palīdzēja latviešu tautai izcīnīt savu valsti, tad tie varētu būt Anglijas kara flotes jūrnieki, kas ieradās ar savu karakuģi. Ņemot vērā šodienas trauslo politisko stāvokli Eiropā, Latvijas 100 gadu jubilejā būtu labs diplomātisks žests nosūtīt Anglijas valdībai pateicības rakstu par tā laika palīdzību. Pilnīgi nesaprotami, ka kādai citai, šodien Latvijā dzīvojošai, minoritātei varētu būt kādas pretenzijas uz 1918. gada 18. novembra notikumiem. Katra minoritāte var, ja viņa vēlas, svinēt savas tautas uzvaras; piemēram, krievu minoritāte to var darīt attiecīgā datumā, aizejot pie sava pieminekļa Pārdaugavā.

Ivars Mirovics,
Melburnā,
31.07.2018.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com