Plakāti un hibrīdkarš Filadelfijā

Palielināt / Enlarge

Atklāšana. Labajā pusē Latvijas Goda konsuls Filadelfijā Džons (John) Medveckis. Fonā Laimoņa Šēnberga plakāti. FOTO Sandra Milevska.

Palielināt / Enlarge

Laila Medne pie Ilmāra Blumberga plakātiem. FOTO Sandra Milevska.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Graube referē par Krievijas mediju manipulācijām. FOTO Sandra Milevska.

Ja jau tik uz priekšu, tad ar joni. Tā arī sanāca Filadelfijas Brīvo latvju biedrībai, Latvijas simtgadē uzsākot rudens sezonu bezmaz vai ar boksa viens-divi belzieniem pašmāju publikai – 8. septembrī ar 1970to gadu Latvijas plakātu izstādi, kam sekoja 12. septembrī Raimonda Graubes, fonda Namejs dibinātāja, referāts par Krievijas hibrīdkara paņēmieniem.

Kuplas publikas sanāca abiem sarīkojumiem, kas par spīti tik dikti atšķirīgajiem tematiem tomēr bija dziļākā plāksnē radniecīgas. Jo vesela virkne mūsu izcilo mākslinieku, toreiz vēl jauni, padomju apstākļos radīja spēcīgu simbolu un metaforu valodu, kurā, šodien atskatoties, sazīmējami agrīni dumpinieciski iedīgļi pret padomju realitāti.

Septiņdesmitie bija mirklis laikā, kurā nebija vairs pilnīgi obligāti jāturas tikai pie socreālisma, un toreizējie plakātu mākslinieki, sludinot kultūras notikumus, zaļo ekoloģiskās intereses vai miera kustību, izmantoja iespējas virzīt stagnējošu sabiedrību uz liberālāku skatījumu, vienlaicīgi vizuāli iestrādājot savos darbos arī latviskus elementus.

Paldies izstādes kuratoram Uģim Nīgalam, kas, izvēloties no Sandras Milevskas kolekcijas plakātus, bija salicis veselu garu sienu Ilmāra Blumberga kultūras notikumu atspoguļojumu, pretējā pusē Laimoņa Šēnberga universālo cilvēka progresu cildinošo darbu, bet pa vidu uz stendiem vēl Nacionālā (agrāk Drāmas) teātra mākslinieka Zemgala, šodienas prezidentu portretista Poļa, mākslinieku atvases Dimitera, ar unikāli atpazīstamo stilu apveltītā Pīgožņa un vēl daudzu citu autoru darbus.

Šī plakātistu brīvā izteiksme viennozīmīgi ir bijusi priekšvēstnese desmit gadu vēlāk radušās vides kustības plašajam iznācienam Latvijā, kas faktiski maskēja daudz nopietnākus, kaut vēl pagaidām slēptus, politiskus nolūkus. Jau astoņdesmito beigās šīs vēsmas izvirda politiskā sprādzienā, kas kulminēja Baltijas ceļā un Padomju Savienības sagrūšanā.

Šodien Latvijā politisko darbību nav vairs jāslēpj, bet pretinieks – lai neteiktu atklāti ienaidnieks – ir viens un tas pats. Latvijas Bruņoto spēku atvaļinātā ģenerālleitnanta Raimonda Graubes izcilo, saturā bagāto, datos balstīto referātu par Krievijas mediju manipulācijām varēja noklausīties sarīkojuma organizatores, Filadelfijas pensionāru kopas, dalībnieki un viesi, lielā mērā pateicoties Ģirta Zeidenberga rosībai, kārtojot turneju pa ASV latviešu centriem.

Katrs šo rindu lasītājs jau jūtas pārliecināts, ka zina par un izprot Krievijas saziņu līdzekļu izmantošanu slēptas, bet ietekmīgas propagandas un viltus ziņu izplatīšanai. Un tomēr tā gluži nav, jo ar Rīgā atrodošos NATO Izcilības centra stratēģiskos komunikācijas jautājumos sagatavotajiem uzskates līdzekļiem, Graube atklāja šo virspusēji it kā zināmo ainu savās īstajās dzīlēs: kā viss tiek noorganizēts; cik lēti un ātri, un izdevīgi ir izplatīt melus, uz kuriem nopietnā prese vai domnīcas vēlāk atsaucas, ja tie jau tikuši pārpublicēti; kā meļi vinnē, ne tikai pirmo reizi melojot, bet pēc tam, tiekot atklāti, iegūstot atkal preses uzmanību, īpaši jau paši savai auditorijai iztēlojot kā, īsto taisnību stāstot, tiek vajāti un diskriminēti.

Pašai krievu tautai Graube arī pievērsa uzmanību, atsaucoties uz tās, akadēmiķu sen konstatētajām, psiholoģiskajām iezīmēm, kas vēstures garajā gaitā arvien izpaužas ar mesiānisma sajūtu un trešās Romas teoriju, ar aplenktā cietokšņa fobiju, ar demokrātisku tradīciju absolūto trūkumu. Graube apgalvo, ka vairums Krievijas iedzīvotāju ir tik nozombēti, ka patiešām pilnībā tic savai presei – tiktāl, ka aptaujās par Krievijas ienaidniekiem un draugiem, izrādās, ka Krievijai vispār neesot draugu, jo maz kas uzskata pat tik pakļāvīgas valstis kā Baltkrieviju par draugiem. Šo krievu pasaules uztveri Graube ilustrē ar ļoti trāpīgām, patiešām slimas psihes izpaudošām, karikatūrām no Krievijas preses.

Raimondam Graubem ir arī otra, pavisam cita cepure, kuru likt galvā. Kā nevalstiskās organizācijas Namejs dibinātājs, viņš stāstīja par šīs labdarības organizācijas centieniem palīdzēt Latvijas kareivjiem. Daļa ir NATO ārvalstu misijās cietušie, iespējams ar zaudētiem locekļiem, citi ir bojāgājuši, kam paliek otrās puses un atvases. Fonds sniedz dažāda veida atbalstu arī pašlaik dienējošajiem, un tā uzsvars ir pirmkārt uz pašpalīdzību, piemēram ar viena eiro akciju, kurā aicina pašus dienējošos katram ziedot vienu eiro mēnesī. Ar šo Valsts aizsardzības un patriotisma fondu var iepazīties feisbukā: fb.com/FondsNAMEJS.

Plakāti un Graube – tas ir viens, divi. Bet kā ar astīti? Filadelfijā visas simtgades garumā, latviešiem sanākot, tiek dziedātas tautas dziesmas ar mērķi sasniegt simts unikālu nodziedātu dziesmu. Plakātu atklāšanā Lailas Mednes vadībā, ar Gunas Panteles un Andrew Puntel instrumentāli muzikālo atbalstu, nodziedāto dziesmu kopskaitlis sasniedza 75. Pensionāros, toties, nodziedāja par godu septembra mēnesī dzimušajiem Maijai Mednei un Aldim Brozovskim, katra izvēlēto tautas dziesmu. Tālākais uzdevums – grāmatvedībai pārbaudīt, vai tik nedubultojās!

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“