Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nacionālā prioritāte

Ivars Mirovics par aktuālu tēmu

Laikraksts Latvietis Nr. 522, 2018. g. 3. nov.
Ivars Mirovics -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Laikraksta Latvietis Nr. 518. izlaidumā Guntis Kalme savā rakstā Nezaudēt valsti informatīvajā karā vērš lasītāju uzmanību uz „Krievijas informatīvā hibrīdkara mērķa graut mūsu valsts un sabiedrības gribu sargāt savu nācijas vērtībtelpu….”. Visam tam, ko Guntis Kalme saka par hibrīdkara draudu, mēs, skatoties no trimdas viedokļa, varam piekrist, lai gan ņemot vērā, kas Latvijā noticis pēdējos 27 gadus, šodienas hibrīdkarš nav tas vienīgais drauds latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanai.

Maza tauta, kā latvieši, var tikt pie savas valsts vai arī to pazaudēt pasaules vēstures kritiskos brīžos. 1918. gadā latviešu tauta varēja izcīnīt savu brīvību, kad lielās tautas bija 1. pasaules karā novājinātas. Bet kad tās bija varmācībā atkopušās, 2. pasaules kara sākumā, Latvija zaudēja savu brīvību. Pēc 2. p.k. mums bija cerība atkal atgūt savu brīvību, bet Rietumu pasaules politiskā naivitāte mums to liedza. Padomju savienības impērijai sabrūkot, mums atkal radās iespēja, izmantojot lielo politisko sajukumu, tikt pie savas valsts. Savā sajūsmā tomēr neapjēdzām, ka tie, kas pārņēma valsts vadību, bija tie paši sarkanie vēži tikai citā kulītē. Tiem jaunās Latvijas valsts vadītājiem augstākā prioritāte nebija latviešu tautas un viņas valodas atbalstīšana, sekmēšana vai veicināšana. Viņu prioritāte bija viņu pašu karjeras, labklājība un padomju sadzīves normas. Viņu uzmanība tika pievērsta, vairāk nodrošinot minoritāšu valodas un viņu labklājību, nekā latviešu tautas apziņu, labklājību vai nacionālo uzplaukumu jaunā Latvijas valstī. Viņi atbalstīja minoritāšu skolas un viņu sociāli sabiedrisko dzīves veidu laikā, kad visi iespējamie līdzekļi būtu bijuši jāizlieto, palīdzot izsūtītiem un izklaidētiem latviešiem atgriezties no Krievijas un citām zemēm savā dzimtenē, lai celtu jauno Latviju. 27 gados nevienai Latvijas valdībai prioritāte nav bijusi rūpēties par latviešu tautas izdzīvošanu. Ir tikai runāts par kaut kādu Latvijas hibrīdtautu un Latvijas valsts izdzīvošanu. Viss, kas tika darīts, bija nodrošināt un uzlabot minoritāšu dzīves apstākļus. Latviešu tautas piederīgie netika uzskatīti, kā savas zemes mantinieki. Tiem bija grūtāk atrast darbu, jo daudzi, sevišķi jaunā paaudze, nerunā vairs krieviski. Viņi nejūtas vairs vajadzīgi savā valstī un dodas emigrācijā uz citām zemēm – 200 000 ir atstājuši savu dzimto zemi, par ko viņu vecāki un vecvecāki bija sapņojuši un cīnījušies 100 gadus. Rets kāds no viņiem atgriezīsies; viņi ir jutušies valdības pievilti savā dzimtā zemē. Pirms 27 gadiem to jau saprata jaunais atmodas varonis Rolands Silaraups, kurš Padomju laikā 1987. g., riskējot ar savu dzīvi, pacēla sarkanbaltsarkano karogu pie Brīvības Pieminekļa. Viņu apcietināja un izsūtīja no dzimtenes. Pēc laika, kad Latvija bija kļuvusi brīva, viņam, kā Latvijas varonim, valdība piešķīra ordeni un aicināja atgriezties Latvijā. Viņš aicinājumu un ordeni noraidīja ar pamatojumu, ka šodienas Latvija nav tā, par ko viņš cīnījies.

Ja apvienojam šodienas Krievijas hibrīdkara draudus ar Latvijas valdību 27 gadu politisko nostāju nepieņemot latviešu tautas izdzīvošanas politiku kā valsts prioritāti, tad šie divi, savā ziņā saistītie, genocīda instrumenti šodien iezīmē latviešu tautas ceļu pretim iznīcībai. Ja šis drauds ir apzināts, varbūt situāciju var vēl griezt par labu, izmantojot šodienas politisko stāvokli Eiropā. Kamēr esam ES un NATO paspārnē, politisko stāvokli Latvijā ir iespējams iegriezt latviešu tautas izdzīvošanas virzienā, austrumu kaimiņam neiejaucoties. Tas var latviešu tautai un viņas valstij dot atjaunotu brīvību uz, varbūt, ilgāku laiku nekā līdz šim piedzīvotie periodi, jo agrāk vai vēlāk arī Krievijai būs jāmainās, lai pasargātu savu tautu demogrāfiskā genocīda.

Kādu nostāju šodien mums trimdā būtu jāieņem attiecībā uz latviešu tautas, valodas un valsts izdzīvošanu? Komunistu laikā mums bija skaidrs, par ko mēs cīnījāmies – tā bija palīdzība Brīvai Pasaulei gāzt padomju komunismu un rūpēties par latviešu tautas, viņas valodas un kultūras saglabāšanu. Tās bija mūsu prioritātes, par ko globālā telpā cīnījās trimdas latviešu jumta organizācijas. Arī komunistu laikā jau bija kaut kāda Latvijas Republika, ar kuru nekāda sadarbošanās netika izvesta. Ja bija jāsniedz kāda palīdzība, tā tika nogādāta tieši Latvijā dzīvojošām nacionāli noskaņotām personām vai organizācijām. Vai mūsu jumta organizācijām šodien nevajadzētu nospraust savas nacionālās prioritātes, kas mums trimdā būtu jādara, lai vissekmīgāk varētu atbalstīt to, par ko esam cīnījušies 73 gadus? Kāda būtu šodien mūsu jumta organizācijām tā augstākā nacionālā prioritāte? Vai tā būtu: 1. latviešu tautas izdzīvošana (par ko Latvijas valdība nerunā), vai 2. Latvijas valsts pastāvēšana (par ko Latvijas valdība runā), vai 3. Latvijas hibrīdtautas pastāvēšana (par ko Latvijas valdība runā)? No trimdas nacionālā viedokļa tā var būt tikai 1., jo ja latviešu tauta neizdzīvo, tad 2. un 3. paliek nenozīmīgas. Ja Latvijas valdības nacionālā politika nesakrīt ar trimdas nacionālām prioritātēm, tad mums jāpārtrauc sadarbību ar to un visa mūsu uzmanība, morālie un materiālie atbalsti ir nododami tieši nacionāli noskaņotām personām vai organizācijām. Mēs trimdā nevaram glābt ne latviešu tautas nacionālo apziņu, ne latviešu valodu – mēs varam tikai palīdzēt tiem, kas Latvijā cīnās par to.

Ivars Mirovics
Melburnā, 23.10.2018.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com