Ilze ceļo pa Austrāliju (2)

Palielināt / Enlarge

Pludmale pie Darvinas. FOTO Ilze Baiža.

Palielināt / Enlarge

Krokodils. FOTO Ilze Baiža.

Palielināt / Enlarge

Florences ūdenskritums. FOTO Ilze Baiža.

Palielināt / Enlarge

Vangi ūdenskritums (Wangi Falls). FOTO Ilze Baiža.

Pirmais turpinājums. Sākums LL521.

Lidojums no Sidnejas uz Darvinu ilga 5 stundas, un tikai tad tā pa īstam sākām atvērt Austrālijas patieso lielumu. Kā nekā tā ir platības ziņā samērojama ar ASV un Brazīliju un ierindojas 5. vietā Pasaulē lielāko valstu sarakstā. Austrālija ir arī vienīgā valsts, kas aizņem visu kontinentu.

Tā kā vairums reisu uz Ziemeļu Teritorijas galvaspilsētu organizēti tieši naktī (pa dienu skrejceļš tiek izmantots militārām vajadzībām), vēlams tomēr paņemt ceļošanai domāto spilvenu. Es to biju aizmirsusi izdarīt, tāpēc dīdījos pa krēslu, kā negudra, mēģinot kaut cik ērti iekārtoties.

Pelēkais dzelzs putns piezemējās Darvinas lidostā vienos no rīta, un, jau sperot pirmos soļus biezajā tropu gaisā, steidzām atbrīvoties no džemperiem un jakām, kas vēl lieti noderēja Sidnejā. Termometra stabiņš rādīja +28°C, lai gan apkārt valdīja tumsa, un lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju izbaudīja saldus sapņus. Savai vizītei mēs apzināti izvēlējāmies sauso sezonu, kas parasti ilgst no jūnija līdz septembrim, jo mitrajā periodā gandrīz nepārtraukti līst un vairums apskates vietu ir slēgtas, pārplūdušo ceļu dēļ.

Brendons, mana vīra pusaudžu gadu draugs, mūs jau gaidīja pie izejas. Brendons pats ir no Jaunzēlandes, bet nu jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo Ziemeļu Teritorijā. Viņš un viņa ģimene – sieva Kārena un 14 gadīgā meita Emma, mūs uzņēma savā mājā, vienstāvu namiņā, ar piemīlīgu, palmu ieskautu dārzu, un, tieši pateicoties viņiem, šis ceļojums kļuva par neatkārtojamu piedzīvojumu.

Pirmajā dienā iesildīšanās nolūkos tikām izvadāti turpat pa Darvinu, lai aklimatizētos. Ja pavisam atklāti, neskaitot parkus, muzejus un Timora jūras tuvumu, pašā pilsētā nav nekā īpaša. Par to gan nevajadzētu pārāk daudz brīnīties, ņemot vērā to, ka Ziemeļu Teritorijas galvaspilsēta ir tikusi vairākkārt nopostīta. Pirmo reizi tas notika 1942. gada 19. septembrī Otrā pasaules kara laikā, kad japāņu kara lidmašīnas veica uzlidojumu, padarot Darvinu par drupu kaudzi, bet otro reizi – 1970. gadā, kad ciklons Treisija gar zemi nolīdzināja gandrīz 70% pilsētas māju.

Pieļauju, ka citos apstākļos Darvina varētu kļūt par vienu no iecienītākajiem Austrālijas kūrortiem, jo Timora jūras tirkīza zilais ūdens un baltās pludmales smiltis tā vien kārdina pie sevis ūdensprieku baudītājus. Diemžēl šis dabas skaistums sevī slēpj ne tikai vienu, bet vairākas no pasaulē bīstamākajām radībām, un, saskaršanās ar kādu no tām, parasti nozīmē nāvi. Tāpēc par spīti karstumam un tam, ka regulāri pārlidojumus veic patruļas helikopteri, peldamies redzējām tikai kādu pārgalvīgu tūristu.

Atzīšos, ka arī es kājas tomēr saslapināju, bet dziļāk par potītēm iet neuzdrošinājos, kaut kā nevēlējos kļūt par sālsūdens krokodila vai haizivs pusdienām. Manā gadījumā vismaz par medūzu dzēlieniem nebija jāuztraucas, jo jūlijā medūzas nav aktīvas. Tā nu es staigāju gar pludmali, nevarēdama vien sagaidīt, kad tikšu ārā no Darvinas un ieraudzīšu īsto, nepieradināto Austrāliju.

Otrajā dienā manas ilgas pēc plašumiem un tikai uz bildēm redzētās sarkanās augsnes kļuva par realitāti. Sadalījāmies divās komandās – katra savā mašīnā un devāmies ceļā uz Adelaides upes līkumu netālu no Bruņurupuča sapņotāja kalna, kur pirmo reizi brīvā dabā ieraudzījām izdzīvojušos dinozaurus – krokodilus. Ērti sēžot, mēs līgani slīdējām pa dubļaino ūdeni vienā no Lecošo krokodilu kruīza kuģīšiem un uzmanīgi vērojām krastus, mēģinot saskatīt noslēpušos briesmoņus. Sākumā manas netrenētās acis neredzēja neko, un pirmo krokodilu ieraudzīju tikai tad, kad kāds no darbiniekiem sāka vicināt kārti, kuras galā piesieta karājās svaiga gaļa, bet vēlāk jau iemanījos maskēšanās meistarus tomēr pamanīt arī laiski guļot uz sērītes. Lai arī šie ir savvaļas dzīvnieki, viņi jau pieraduši, ka tūristu izklaides labā tiek baroti, tāpēc nekautrējās tuvoties peldošajai laivai, lai saņemtu kārumus. Firmas komanda mācēja atpazīt katru no maršruta posmā mītošajiem milžiem, un pat bija pamanījušie iedot viņiem vārdus. Man gan meitene – vārdā Sirsniņa tik mīlīga tomēr nelikās, un vispār divējādas sajūtas skrēja pār manu muguru: no vienas puses bailes, kas mijās ar prieku par šo vienreizējo iespēju savām acīm redzēt dzīvniekus, kas uz zemes bijuši sastopami pat pirms dinozauru laikiem.

Dienas noslēgumā uzkāpām Bruņurupuča sapņotāja kalna skatu tornī, no kura uz visām četrām debespusēm pavērās nebeidzami plašumi, kurus mitrajā sezonā Adelaides upe paņem savā varā, izplešoties jūdzēm tālu aiz savas tagadējās krasta līnijas. Tad arī notiek vislielākā krokodilu migrācija, kas steidz apgūt jaunas medību teritorijas. Sausajā sezonā pirms izdegšanas šie lauki kļūst par ganību laukiem govīm, bizoniem, kā arī valabijiem. Todien tie krāsojās zaļi dzelteni, un mēs, stāvot skatu torņa galā, sajutāmies kā ērgļi klints virsotnē.

Trešā diena man atmiņā no visa ceļojuma palikusi visspilgtāk, jo tajā pirmo reizi ieraudzīju Ziemeļu Teritorijas apslēptās pērles – ūdenskritumus, kas šļācās no sarkanu klinšu augstumiem ar varenu spēku, savā pakājē veidojot baseinu, kurā saules nežēlotajiem ceļiniekiem atveldzēties. Lai nokļūtu līdz pirmajam objektam Ličfīldas Nacionālajā parkā (Litchfield National Park), bija jāveic 150 km, kas pēc Austrālijas standartiem esot tepat aiz stūra.

No stāvlaukuma līdz Florences ūdenskritumam mērojām 7 km kājām. Sākumā gājām raitā solī, bet vēlāk pusdienas svelme darīja savu, un ik pa laikam kāds no mūsu kompānijas apstājās un sniedzās pēc līdzpaņemtās ūdens pudeles. Toties balva, sasniedzot galamērķi, bija visu pūliņu vērta. Es iebridu vēsajā ūdenī un ļāvos veldzei un pēkšņi sajutos, it kā būtu nonākusi brīnumzemē. Patīkama dunoņa dziedāja manās ausīs, bet virs ūdenskrituma saule un pilītes būvēja varavīksnes tiltu. Apkārtējās klintis svinīgi rotājās zaļām sūnām, un dzidrajā ūdenī priecīgi rotaļājās zivis. Likās, ka sapnis kļuvis par īstenību, un, kad nemanot pienāca prom došanās laiks, es žēli skatījos atpakaļ, lai vēl uz mirkli pakavētos paradīzē. Tomēr man tika apsolīts, ka nākošā un aiznākošā apskates vieta būs vēl labāka.

Man netika melots; pie Tolmera ūdenskrituma nokļuvām pēc apmēram pusstundas brauciena un nelielas pastaigas pa eikaliptu mežiem. Vietā, kur Tolmera strauts krīt 102 m dziļā aizā, uzbūvēta platforma, no kuras šo neatkārtojamo dabas ainavu var labi apskatīt. Šī ir viena no aborigēnu svētvietām, tāpēc tajā peldēties nav ļauts.

Austrālijas valdība cenšas respektēt pamatiedzīvotāju parašas un ticību dabas spēkiem, bet vietējā sabiedrībā vienalga jūtama šķelšanās, un aborigēnu integrācija ir viena no mūsdienu Austrālijas sarežģītākajām problēmām, kas ir tikpat sena kā Austrālija pati. Aborigēnu ciltis apdzīvoja Austrālijas teritoriju vēl labu laiku pirms ieraidās pirmie Britu imigranti ar saviem likumiem un īpašuma tiesībām. Saskaņā ar melno cilvēku (aborigēni to neuzskata par rasismu, bet apzīmējumu abos gan) uzskatiem, zeme nevienam nepieder, tā ir tikai resurss, kas pieejams visiem, kas ir dzīvs – augiem, dzīvniekiem un cilvēkiem. Tāpēc viņi neievēroja Britu fermeru noliktās teritorijas un ceļā sastaptās govis izmantoja pārtikā. Tas, protams, nepatika baltajam cilvēkam, un konflikts turpināja augt. Vēl tikai 100 gadus atpakaļ, fermeri varēja aborigēnus šaut, un tikai 1967. g. aborigēni kļuva par pilnvērtīgiem Austrālijas pilsoņiem.

Šodien, diemžēl, daļa no aborigēnu kultūras un zināšanas par dabu ir zudušas. Kā suņi, kas izdzīti no laukiem uz pilsētu, iesprostoti civilizācijas mūros, viņi aizraujas ar alkoholu un nereti rīko nakts scēnas sabiedriskās vietās – bērnu laukumos, parkos un ielu sūros. Arī mums nācās redzēt un dzirdēt šādas izdarības, un tomēr, iedziļinoties problēmas saknē, ir grūti viņiem kaut ko pārmest. Uzticību tomēr nevar salikt atpakaļ kā sagrautu klucīšu pili. Turklāt dažu balto austrāliešu izteikumos vēl joprojām virmo rasisma notis. Ir tādi, kas to pasaka atklāti, bet ir tādi, kas cenšas savas domas noslēpt jokos, kuri vismaz man smieklus neizraisa. Piemēram, kādās no darba pusdienām viens Jaunzēlandes kolēģis, kas aizraujas ar medībām, stāstīja par neseno lomu – mežacūku, uz ko viens no austrāliešiem atjokoja, ka, ja jaunzēlandietis būtu atbraucis dažus gadus atpakaļ, būtu varējis šaut aborigēnus.

Ja pavisam godīgi, redzu abas puses, un ļoti gribētos, lai reiz izdotos atrast risinājumu šai pūžņojošajai problēmai.

Dienu noslēdzām, peldoties Vangi ūdenskrituma pakājē, kur atkal sajutos kā paradīzē. Ūdens čaloja, baltie kakadu lidinājās virs mūsu galvām, dvēsele smējās līdz ar viņiem.

Nākamā – trešā daļā par Kakadu Nacionālo parku, aborigēnu zīmējumiem, termālajiem avotiem un Katerinas kanjonu.

Ilze Baiža
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl