Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Mūsu sejas gleznās, zīmējumos, skulptūrās un fotogrāfijās simts gados un ilgāk

Laikraksts Latvietis Nr. 527, 2018. g. 18. dec.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Reinis Zusters. Pašportrets. Paradokss. 1995. FOTO Māris Brancis.

Daina Dagnija. „Imigranti.“ 1969, Igors Vasiļjevs. Eduarda Kalniņa portrets. 1970. FOTO Māris Brancis.

Niklavs Strunke. Andreja Eglīša portrets. 1951. FOTO Māris Brancis.

No kreisās: Ilga Zandberga – Imants Kokars, Ella Lēmane – Elza Radziņa, Valentīna Zeile – Juris Strenga, E. Melderis – Ģederts Eliass. FOTO Māris Brancis.

Kopš 2018. gada 3. novembra Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāma izstāde Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme. Tā izvietota vienlaikus trīs vietās – LNMM galvenās ēkas Lielajā zālē, izstāžu zālē Arsenāls un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā.

Tik vērienīga viena žanra izstāde nav bijusi savu mūžu. Okupācijas laikā šad un tad notika vairāk vai mazāk regulāras, teiksim, marīnu, portretu vai akvareļu kopskates. Tagad tādas ir retums. Tādēļ vien šī ģīmetņu parāde uzskatāma kā viens no pašiem nozīmīgākajiem Latvijas simtgades tēlotājas mākslas notikumiem, ja ne visievērojamākais un ja neskaita Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs Orsē muzejā (Musée d'Orsay) Parīzē, Francijā. Gan šī grandiozā izstāde, gan 656 lappušu biezais katalogs (apgāds Neputns) atklāj šī žanra attīstību un nu jau lēnu norietu visa 20. gadsimta laikā un vēl turpat triju gadu desmitu laikā 2. gadu tūkstotī.

Kā uzsver Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, kurš bija savulaik sarīkojis plašas un pamatīgas 17., 18. un 19. gadsimta portreta izstādes, 2009. gadā nodeva stafeti Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, lai uzdrošinātos saridāt pārskatu par 20. gadsimta ģīmetņu mākslu Latvijā, ja jau šajā mākslas darbu krātuvē ir lielākais mākslas darbu klāsts.

Darbs ir bijis ārkārtīgi plašs, jo kopš 20. gadsimta sākuma portrets Latvijā izgāja dažādus laikus, ko iezīmējuši notikumi mūsu tēvzemē – cariskās Krievijas periods pusotra gadu desmita ilgumā, tad kari, vēlāk Latvijas Republikas nodibināšana un miera laiks mazliet vairāk nekā divu gadu desmitu garumā, padomju okupācija 1940. gadā, sekojošais fašistu uzsāktais karš, pēcāk padomju okupācijas ieilgušais pusgadsimts un visbeidzot brīvvalsts atjaunošana un dzīve tajā nu jau tikpat kā triju gadu desmitu periodā. Protams, ka visu sagāzt viena katlā nebija iespējams un nedrīkstēja, tādēļ izstāde sadalīta pa noteiktiem laika nogriežņiem.

20. gadsimta I puses māksla savākta 1905. gadā atklātajā un mūsdienās rekonstruētajā ēkā J. Rozentāla laukumā 1, tādēļ tur apskatāma glezniecība, grafika, tēlniecība un fotogrāfija, kas aptver periodu līdz otrajai padomju okupācijai 1944. gadā.

Šis periods ir visvairāk aplūkots un izpētīts, ko paveicis Dr. Eduards Kļaviņš gan monogrāfijā Latviešu portreta glezniecība. 1850-1916, gan apjomīgajā latviešu mākslas vēstures V sējumā, kā arī citi mākslas vēsturnieki. Tādējādi šeit viss ir it kā skaidrs, nesolot ārkārtīgus pārsteigumus. Negaidītais var būt tikai to gleznu un citu mākslas darbu izvilkšana no krātuvēm, kas līdz šim nebija varēts vai gribēts izlikt publikas apskatei. Arī zināmu darbu katrs jauns sakārtojums var radīt nenojaustas nianses to interpretācijā. Daļa gleznu un skulptūru padomju okupācijas gados nebija sabiedrībai pieejama, piemēram, Augusta Bijas radītā Zigrīda Annas Meierovica pieminekļa projekts vai Anastasijas Čakstes bareljefs.

Gadu desmitiem izstāžu zālēs nav ienesta šī perioda tēlniecība. To lielākā vai mazākā mērā apiet gandrīz ikviens muzejs, tomēr, kā tagad redzam, skulptūra slēpj ārkārtīgi daudz pārsteigumu. Manas dzīves laikā nekad nebija skatāmi Konstantīna Rončevska taisītie Vilhelma Purvīša, J. R. Tillberga vai akadēmiķa Paula Valdena krūšutēli. Arī Augusta Bijas vai Burharda Dzeņa portreti. Praktiski ikviena eksponētā skulptūra izstādē ir atklājums.

Pēdējos gadu desmitos arīdzan fotogrāfija ietverta vizuālajā mākslā. Tādēļ portretu izstādē iekļauts arī šis mākslas veids, kas sagādā vislielāko sajūsmu apmeklētāju vidū, un tas ir saprotams – pēdīgi vienkopus realitātē aplūkojami mūsu foto vecmeistaru Jāņa Rieksta, Viļa Rīdzenieka, Kārļa Baula, Mārtiņa Buclera un daudzu jo daudzu citu zināmu un nezināmu meistaru uzņēmumi. Tajos parādās ne tikai pazīstamu kultūras un mākslas darbinieku portreti, bet arī, tā sakot, vienkāršās tautas pārstāvju sejas fiksējumi uz stikla platēm un citos materiālos. Un ne tikai tas – te atklājas reālā dzīve tās visvienkāršākajās, taču zīmīgās un savam laikam raksturīgās detaļās. Par provi Jāņa Rieksta 1907. gadā veiktā Mērijas Grosvaldes kāzu dienas fotogrāfija kalpojusi par vienu no izejas punktiem Kristīnes Želves filmai Mērijas ceļojums, daudz ko pavēstot par Grosvaldu ģimeni.

Izstādē pirmo reizi mūsu mākslas vēsturē Dr. Jānis Kalnačs apkopojis laikmetu vētrās zudušos portretus, kas būtiski papildina gan pašu ekspozīciju, gan priekšstatus par latviešu portretu mākslu 20.-30. gados, šo viņa pētījumu reprodukcijās nepārtraukti rāda gaismas bildēs, kā agrāk teica, uz ekrāna.

Izejot no izstāžu zāles, garajā, augšup ejošajā gaitenī demonstrē dokumentālas filmas fragmentu, kas rāda karavīrus, pilnus enerģijas un pat sajūsmas, ar tankiem un kājniekiem ieņemot Latviju un sagraujot vientuļas lauku mājas. Ar to izstādes kuratore Ginta Gerharde-Upeniece norāda, ka miermīlīgo dzīvi, kāda bija ieraugāma izstāžu zālē, izposta karaspēks. Ir sācies karš, kas ienesa traģiskus brīžus kā Latvijas iedzīvotājiem, tā mūsu dzimtenes likteņos, tai skaitā kultūras un mākslas virzībai. No filmas kadriem noprotams, ka tas ir vācu karaspēks, kas ielauzies mūsu tēvzemē. Vai padomju armija neiebruka, nepostīja? Jautājums paliek atklāts.

Tātad jādodas uz izstādes turpinājumu izstāžu zālē Arsenāls.

Tur ekspozīcija iekārtota tā, ka, no priekštelpas ar jaunāko laiku fotogrāfijām uzkāpjot izstāžu zālē, skatītājam ir jāiet garš jo garš ceļš pa sarkanu paklāju cauri šauram koridoram, ko veido šīs ēkas siena un četri metri augstie vairogi, aizklājot skatu uz izstādi. Kad beidzot apmeklētājs tiek atbrīvots no šīs uzmācīgās un nomācošas ejas, pirmais, ar ko viņš sastopas aci pret aci, ir krievu tēlnieka Nikolaja Tomska darinātā Staļina figūra visā augumā. Tāds risinājums ir it kā saprotams: 20. gs. 40. gadu otrajā pusē – 50. gadu sākumā visam pāri klājās šī tautu tēva smagā ēna. Vai ar viņu skatītājs tiek baidīts?

Dīvaini, šo izstādes daļu Arsenālā sākam ar vienu politiķi, bet, kad skatītājs izstaigājis abas lielās zāles un to nodalījumus, viņš pēckara portretu izpēti beidz ar Miervalda Poļa Gunta Ulmaņa un Vairas Vīķes-Freibergas parādes gleznojumiem. Gan jau kāds iebildīs, ka pie pašām izejas durvīm pēdējais darbs, ar ko beidzas apskate, ir Imanta Lancmaņa pašportrets. Tā gan ir, tikai no abiem mūsu prezidentu portretiem pilnā augumā gūtais impozantais iespaids pamatīgi ietekmē vēlāk saņemtās emocijas. Gan I. Lancmaņa pašģīmetne, gan Ilmāra Blumberga trīs zīmējumi no cikla par Voldemāru Irbi ir tik inteliģenti klusi un pilni pietātes pret pasauli, ka nespēj pretoties ambiciozajiem parādes portretiem. Vai tas nozīmē, ka viss skatāms politiskās dzīves ielogojumā?

Padomju okupācijas laika māksla vispār, un tai skaitā portrets, ir maz pētīta, t. i., līdz neatkarības atgūšanai izdots pietiekoši daudz literatūras par latviešu padomju mākslu, taču tai piemīt krietna deva ideoloģiskas klanīšanās, savukārt mūsdienu apstākļos tā joprojām nav izvērtēta. Šī iemesla dēļ izstādē ieviesusies krietna doza subjektīvisma, ko nosaka atlases veicēja personīgā patika vai negatīvā attieksme, nebalstoties uz aprobētu un neatkarīgu vērtējumu. Par to rakstā izstādes katalogā diezgan asi un kodīgi ironizē Pēteris Bankovskis.

Aplūkojot ekspozīciju, rodas krietns lērums jautājumu. Bez šaubām, nedrīkst apiet vai noklusēt, ka pastāvēja pasūtījumi un ka atsevišķi mākslinieki, īpaši krievu mākslinieki, atklāti vēstīja savu pozitīvo nostāja pret pastāvošo komunistu diktātu. Tajā pat laikā pastāvēja māksla, kas bija brīva no ideoloģijas un kas radās, māksliniekam atbrīvojoties no ārējām uzspiestām prasībām un ļaujoties personīgajiem impulsiem.

Jāatzīmē tas, ka padomju okupācijas gados pēc staļinisma perioda visbiežāk augstu vērtēja profesionālismu, kādēļ nereti pasūtījuma darbi bija tikpat godprātīgi uzgleznoti vai izcirsti akmenī kā tie, kurus autors radījis no brīva prāta un no visas sirds. Jāuzsver, ka mēs joprojām nespējam vērtēt šī perioda mākslu nevis no valdošās politiskās ideoloģijas, bet gan no tās māksliniecisku vērtību viedokļa. Bez šaubām, minētais Staļina portrets ir tāls no augstām mākslas kvalitātēm, taču tas joprojām met ārkārtīgi melnu un biezu ēnu uz skatītāju, jo sevišķi uz padzīvojušu cilvēku, kurš pieredzējis gan staļinisma ēru, gan izvešanas. Šī iemesla dēļ Aleksandras Briedes Ļeņins sapņotājs vēl joprojām izraisa nepatiku atainotā tēla dēļ, un to uztvert kā rūgtu ironiju vai kādu slēptu zīmi izredzētajiem, lai gan pats darbs ir profesionāli nostrādāts līdz pilnībai. Negatīvu reakciju izraisa arī izstādē izvietotais Semjona Gelberga zīmētais Latvijai tik bēdīgi slavenā Višinska portretējums zīmulī vai bijušo Padomju savienības varoņu vai sociālistiskā darba varoņu ģīmetņu eksponēšana. Šie darbi izstādē tiek rādīti kā politiski angažēti darbi, kā tā tālā laika negatīvā parādība. Taču nedrīkst noliegt, ka šos varoņus gleznojuši vai tēlnieciskos materiālos darinājuši labi mākslinieki, kuru veikums, no profesionālā skatu punkta vērtējot, mākslas kvalitātes ziņā nereti ir atzīstami.

Sacītais norāda uz to, ka periods pēc Otrā pasaules kara ir ārkārtīgi diskutabls arī no tā viedokļa, kāpēc ir izraudzīti tieši šie autori un tieši šie viņu darbi, kuri ne vienmēr ir profesionāli augstvērtīgākie. Daži piemēri. Nemēģinot noniecināt Maiju Tabaku un eksponētās četras lielformāta portrejas, rodas jautājums, kāpēc tādi izcili portretisti kā Indulis Zariņš vai Rita Valnere ir pārstāvēti tikai ar diviem darbiem? Kāpēc Miervaldim Polim blakus četriem citiem gleznojumiem ir izlikti apskatei divu bijušo prezidentu parādes portreti, bet nav neviens Roberta Muža (un dažu citu) gleznotais Rīgas mēru salonportrets? Lai kā varbūt kādam nepatīk Uldis Zemzaris, taču viņš visu laiku ir bijis konsekvents portretists, kura daiļradē vismaz 90% darbu ir ģīmetnes, taču viņam izlikts tikai viens darbiņš. Savulaik kā svaiga vēsma mākslas dzīvē parādījās Laimdoņa Grasmaņa enerģiski gleznotie, dažādās tehnikās darinātie, krāsās dekoratīvi košie aktieru un citu kultūras darbinieku portreti, bet izstādē iesprucis tikai viens akvarelējums. Laikam nav varēts apiet Baibu Vegeri, taču viņas radošo dzīvi pārstāv tikai viens agrīns pastelis. Tajā pašā laikā dažam autoram, kam no viņa otas radusies tikai viena ģīmetne, tā pati izlikta izstādē.

Rodas vēl viens jautājums, kāpēc ir pārstāvētas tikai divas kolekcijas – Mākslas muzeja un J. Zuzāna kolekcija? Vai citos muzejos un privātajās kolekcijās nav neviens vērā liekams darbs?

Lielāko tiesu par karikatūrām un šaržiem nerunā, kad apspriež portreta lietas, tādēļ šāds pārsteigums – Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā iekārtota tieši šaržu un karikatūru izstāde. Šī skate ir patiesi ārkārtīgi liels jaunums un pārsteigums. Savulaik Jānis Roberts Tillbergs mācīja studentiem, ka šaržs palīdz grodāk uztvert modeļa fiziskās un arī psiholoģiskās savdabības. Tādēļ arī blakus lieliskiem portretiem profesora daiļradē tikpat spilgti iezīmējas viņa šarži. Lieliskus šaržus savulaik zīmēja arī Indriķis Zeberiņš un daudzi citi. Patlaban lēnām atdzimst arī šis humoristisko zīmējumu žanrs.

Izstādes apskats nebūtu pilnīgs, ja nebūtu pateikti pāris vārdi par tā saucamo katalogu, kā tas tiek pasniegts lasītājiem un izstādes apmeklētājiem. Jāteic gan, ka tas pielīdzināms pamatīgam zinātniekam izdevumam, kurā publicēti ārkārtīgi izsvērti Dr. Eduarda Kļaviņa, Dr. Jāņa Kalnača, Dr. Daces Lambergas un Intas Pujātes pētījumi. Grāmatā ir iespiests krietni plašāks portretu klāsts nekā izstādē (tajā pēc muzeja darbinieku dotajām ziņām izstādīti vairāk nekā 1100 darbu), tādējādi vizuāli var gūt ļoti plašu priekšstatu par portreta mākslu Latvijā, īpaši 20. gs. pirmajā pusē. Taču mulsina tas, ka kataloga daļā autori salikti pēc alfabēta, neievērojot ne laikus, ne mākslas veidus. Tādējādi rodas tāds rosola iespaids, kas vēlreiz jājauc, lai rastu priekšstatu, kā tieši gleznoja vienā vai otrā laikposmā.

Izstāde ir tik liela un plaša, pamatīga un izsvērta, neraugoties uz iebildumiem, un tādēļ to ir vērts apskatīt. Tā apmeklējama līdz nākamā gada 24. februārim.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com