Ziemsvētku viesis

Daži viņu sauca par vientiesi; daži – par prātā pavieglu. Citi tikai pasmaidīja un piekrītoši pamāja, neielaizdamies garākās sarunās. Taču bez Konrāda iztikt nevarēja neviens, jo, lūk, Konrādam bija veikals jeb bode, kā viņš pats to sauca.

Piekvēpusī istabele bija stāvgrūdām pilna visdažādāko preču. Gar vienu sienu rindojās plaukti, piekrauti pārtikas vielām, sērkokiem, svecēm, zābakauklām un citiem sīkumiem. Pie otras – sakārti virvju rituļi, iemaukti, darba rīki un pāris spožu seglu. Kaktā saslieti bija miltu maisi, cukurgalvas, sāls maisi, ar vārdu sakot viss, kas dzīvei vajadzīgs. Priekštelpā bija lete; dibentelpā – galds ar krēsliem, plīts ar pastāvīgi sīcošu trumuli un šaura lāviņa, pārklāta ar svītrotu segu.

Gads tuvojas beigām. Ārā valdīja baltais klusums. Visa radība bija cieši iemigusi zem mīkstās sniega segas.

Konrāds bija uzposis savu pieticīgo bodi, kā vien mācēdams. Galdu, ap kuru pulcējās attālākie kundes atpūsties un pārrunāt jaunumus, Konrāds bija noberzis tā pirmatnējā baltumā. Nomelnējušo grīdu gan nebija berzis, toties izkaisījis ar kapātam skujām. Pie durvīm viņš bija noklājis egļu zaru paklāju, pie plauktiem piestiprinājis skuju vītnes, bet nokvēpušo trumuli noberzis tik spožu kā spoguli. Ienācējiem nebija jāmin, vai Konrāds kādu gaidīja. Lūk, Konrāds gaidīja Ziemsvētku viesi. Ar bērna jūsmu viņš stāstīja katram, kas ienāca.

„Šorīt, īsi pirms pēdējiem gaiļiem, pirms atausa gaisma, es redzēju sapni. Man parādījās mana Kunga gaišais vaigs, un Viņš man teica: „Konrād, šodien es nākšu pie Tevis!“

Konrāda kundes nekā neteica. Pašūpoja galvas un aizgāja. Tikai tad, kad durvis aiz muguras bija cieši aizvērtas, tie izteica savu spriedumu. „M-mm! Nav labi, ka viņš ir viens,“ bet plecus paraustījuši, tie aizgāja savu ceļu, skata atpakaļ nepametuši.

Konrāds palika viens – viens ar savām gaidām. Viņš taču gaidīja Ziemsvētku viesi! Cik jauka bija šī doma! Tā stāvēja augstāk par visām domām. Kopš Konrāds bija palicis viens, Ziemas svētki bija vientuļāki par vientuļo ikdienu. Ziemassvētki uzplēsa rētas, ko Konrāds labprātāk būtu aizmirsis.

Bet, šogad bija citādi. Šogad, arī viņam, Konrādam, būs viesis!

Konrāds pazina savu Kungu. Pietiekami ilgi viņš ar to bija staigājis, lai zinātu, ka Viņš savu vārdu turēs. Sirdī nebija ne mazāko šaubu, ka šodien viņš, Konrāds, redzēs savu Kungu vaigu vaigā.

Konrāds novietojās krēslā, durvju tuvumā un gaidīja. Sirds salēcās pie katra troksnīša, pie katras vēja pūsmas, līdz nāca klauvējiens. Nudien, kāds klauvēja!

Konrāds pieskrēja pie loga. Viņam aizrāvās elpa, nošļuka vaigs. Pie durvīm stāvēja ubags. Viens vienkāršs, parasts ubags. Vējš plosīja skrandas, kas tikko sedza nosalušo stāvu. Kāju pirksti rēgojas balti caur noplīsušajiem autiem. Ne elpas neatņēmis, Konrāds atrāva durvis.

„Nāc! Nāc iekšā, sasildies! Man šeit ir lieks zābaku pāris un vēl labi, kaut lietoti svārki. Velc mugurā un valkā vesels!“

Ubags sasildījās, apģērbās un izgāja laukā. Konrāds no jauna ieņēma posteni pie durvīm.

„Kur gan man Kungs kavējās!?“ Visas viņa maņas bija pieliektas katram mazākajam troksnītim. Konrāds no jauna salēcās. Kāds klauvēja! Vienā rāvienā viņš bija pie durvīm ar vārdiem uz lūpām.

„Mans Kun...“ Vārds izdzisa pusvārdā. Rokas nolaidās.

Pie durvīm stāvēja večiņa ar žagaru bunti plecos. Viņa neteica ne vārda. Viņas sakņupušais stāvs bija lūgums gana.

„Nāc iekšā, māmiņ! Dzi', kā trumulis jau sīc! Padzersi tēju, sasilsi un jauniem spēkiem turpināsi ceļu!“

Večiņa apsēdās pie galda, ko Konrāds bija klājis tālajam debesu viesim, padzēra Konrāda sniegto tēju un posās ceļā. Konrāds vēl palīdzēja uzcelt žagaru bunti plecos un virzienu uz lielceļu rādīdams, izlaida večiņu sniegotajā krēslā.

Diena sniedzās jau uz vakara pusi. Egļu ēnas meta garus tumsas torņus baltajā pagalmā. Neizsakāms smagums nospieda Konrāda šī rīta prieku. Vienīgi saglabātais apsolījums, „Es nākšu pie Tevis,“ spēja Konrādu no jauna nosēdināt sargposteņa krēslā. Gandrīz vai negaidīts nāca trešais klauvējiens. Konrāds pielēca kājās.

„Nu būs! Nu ir! Mans Kungs ir klāt!“

Durvis atsprāga vai pašas no sevis. Konrāds atģidās tikai tad, kad viņa skats sastapās ar noraudājušos bērna skatu.

„Es gribu mammu un māju,“ elsoja mazais.

Konrāds pacēla bērnu. Krūtīm piespiedis, aiznesa un iecēla to gultā. Asaras mazajam noslaucījis, Konrāds noskaidroja, ka bērns izgājis laukā sniegotajā pagalmā pagājušās nakts zaķim pēdas dzīt. Un, pēdas dzīdams, nomaldījies.

Steigšus Konrāds satuntuļoja maziņo. Steigšus apģērbās pats, lai vēl pirms tumsas nejaušo nebēdnieku nogādātu mājās.

Pie debesīm iedegās pirmās zvaigznes, kad Konrāds atgriezās. Smagiem, gausiem soļiem viņš pārkāpa slieksni. Neatģērbies, viņš nokrita ceļos pie svītrotās lāviņas.

„Mans Kungs! Mans Kungs! Kādēļ Tu neatnāci? Tu solījies – es gaidīju. Tik ļoti gribēju redzēt Tavu gaišo vaigu. Kādēļ, Kungs? Kādēļ?“

Karstas, lēnas asaras plūda pār Konrāda vaigiem. Te, no istabas tumšāka kakta, no sirds klusākā stūra Konrāds sadzirdēja:

„Celies augšā, Konrād! Es pārkāpu Tavu slieksni trīs reižu šodien un Tu mani uzņēmi!“

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“