Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Horizontāle pretim mūžībai

Laikraksts Latvietis Nr. 529, 2019. g. 3. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Izstādes iekārtojums. FOTO Māris Brancis.

Vija Zariņa. „Pilnīgs klusums“. 2018. FOTO Māris Brancis.

Turpat divus mēnešus – līdz nākamā gada 5. janvārim – galerijā Daugava skatāma gleznotājas Vijas Zariņas ainavu izstāde Uzgleznotā daba.

Atgādināsim biogrāfiskās ziņas par izstādes autori. Vija Zariņa 1980. gadā beidza J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, bet 1986. gadā – tagadējās Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu ar diplomdarbu Dziesmu svētku simtgade (vadītājs Indulis Zariņš), par ko savulaik saņēmusi PSRS Kultūras ministrijas zelta medaļu. Viņa pēc studijām papildinājusies Eduarda Kalniņa un Borisa Bērziņa meistardarbnīcā. Kopš 1980. gada piedalās izstādēs, Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1987. gada. Kopš 1999. gada strādā Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedrā, patlaban ir asociētā profesore.

Visai pagarajā radošajā mūžā Vija Zariņa ir bijusi daudzveidīga. Sākumā bieži viņas gleznās parādījās stilizēta sieviete, kas dzīvo abstraktā ainavā, tad sekoja klusās dabas periods, kurā priekšmetu apjoms kontrastēja ar fonu plakni, vēlāk uzmanības centrā bija gaismas pielieta ainava, pēc tam izcentrējās portreti, bet nu jau kādu laiku pievērsusies atkal ainavai.

Mākslinieci ne tik ļoti piesaista precīza dabas kopēšana, cik noskaņas notveršana. Taču tajā nav nekā no sentimentālas jūsmošanas vai savu personīgo pārdzīvojumu atainošanas ainavā. Kā parādīja pagājušā gada rudens sākumā sarīkotā lielā parāde kopā ar vīru Kasparu Zariņu izstāžu zālē Arsenāls, gleznotāju drīzāk pievelk monumentāli svinīgi akordi. Tie liek atcerēties Vilhelma Purvīša ainavu plašumu un svētsvinīgu pacilātību, bet ne Konrāda Ubāna liriskos ekspromtus. Vijai Zariņai ir tuvs plašums, kas sabalsots ar niansētu krāsu tonālo smalkumu. Tas pacilā skatītāja garu, ielej tajā prieku un gandarījumu par krāšņo pasauli, kas apkārt un kas attēlota Vijas Zariņas gleznās.

Jaunākās izstādes anotācijā māksliniece raksta: „Savos darbos runāju par nojaušamo, sajūtamo, neizstāstāmo, – bet uzgleznojamo. Tos veidoju tā, lai skatītājā izraisītu asociācijas, lai mūsu redzes atmiņa nojauš atpazīstamu sajūtu.“

Viņas gleznas ir klusi jāvēro, varbūt pat jāmeditē tās priekšā. Kā redzams izstādes darbos, autore dažkārt glezno vienu un to pašu vietu dažādos gadalaikos, kas liek uzmanīgāk ielūkoties dabā un apjaust tās mainības neatkārtojamību. Vienlaikus Vijas Zariņas ainavās nav gari tveramu stāstu. Šajā ziņā viņa ir askētiska. Horizontālie ritmi sniedz mieru, harmoniju. Tā Vija Zariņa izprot pasauli, kas ir pretstatīta ikdienas dzīves kņadai, kaislībām, iekšējām un ārējām cīņām. Visa pamatā ir dabas horizontāle, kas vēsta par tās nepārtraukto virzību pretim mūžībai.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com