Pertā svinējām Ziemassvētkus

Palielināt / Enlarge

Ziemassvētku svinēšana. FOTO Jānis Purvinskis.

Svētdien, 16. decembra pēcpusdienā Pertas latvieši rīkoja savu Ziemassvētku eglīti. Nu jau tagad tā iegājies, ka eglīti rīkojam pēcpusdienā, jo lielāko daļu mēs jau tādi vecāki palikuši, un mums pa vēlu tumsu ne visai patīk braukt. Tā nu jau ap plkst.12.30 ciemiņi sāka pulcēties Daugavas Vanagu kluba telpās. Mūsu skaits jau stipri sarucis; tad nu vanagu kluba telpas ir omulīgākas nekā mūsu Lielā zāle. Tā kā Pertas latviešu kopiena nu ir ļoti sarukusi, tad eglīti rīkojam tikai vienu visām organizācijām, tikai Pertas skolai jārīko pašai savu eglīti, jo, nu ko tie bērniņi tur pie tiem pieaugušajiem, tikai traucēs? Nu tā pie mums tomēr bija sanākuši tie paši ļaudis, kuri nu jau, kā pierasts, apmeklē visus pārējos mūsu sarīkojumus.

Tā kā jau parasts mūsu svarīgākos sarīkojumos, tos iesākam ar svētbrīdi, kuru arī šoreiz vadīja mūsu ilggadīgais luterāņu draudzes mācītājs Gunis Balodis ar Svēto Rakstu lasījumu Adventa laika trešajai svētdienai. Tie teica par lielo gaidāmo notikumu ar Jēzus bērniņa nākšanu Pasaulē, bet arī par Jēzus otro nākšanu. Pirmo mēs jau zinām un to svinam tagad, bet to otro nezinām, kad tā būs: varbūt pat šodien, rīt, pēc gada vai pēc daudz gadiem. Tāpēc Kristus otrai nākšanai mums ir jābūt gataviem jau tagad, jo mēs nezinām to stundu, to laiku, kad Kristus klauvēs pie manām durvīm. Paldies mācītājam par mudinošiem vārdiem, lai tie mums neaiziet garām.

Pēc svētbrīža Pertas Daugavas Vanagu valdes priekšsēdis Ilmārs Rudaks mūs informēja, ka šodienas programma ir vanadžu vadītājas Ritas Džonsonas sastādīta, un tātad jāseko viņas norādījumiem, kuri tūlīt arī parādījās, mūs uzaicinot dziedāt mūsu pirmo dziesmu Klusa nakts, svēta nakts. Tai sekoja Ritas, Jūlija Bernšteina, Anitas Vaļikovas un Ainas Timmermanes gan lasījumi, gan deklamācijas. Pa starpām vēl dziedājām citas mums mīļās Ziemassvētku dziesmiņas, bet drīz pēc skaistās Es skaistu rozīt' zinu, kad kāds klauvēja vai dauzīja pie kluba ārdurvīm, un ko tu neteiksi – pēc lielā ceļa mērošanas pat no tālās Latvijas, kur esot auksts laiks un sniegputeņi, pats Ziemassvētku vecis bija mūs atradis šeit tālajā, visnomaļākā pilsētā – Pertā.

Pats Ziemassvētku vecis bija ieradies ar lielu tarbu un sakām, esot ļoti noguris un gandrīz nosalis. Tad nu katram, kura vārdu izsauca, bija nu jāiet pie Ziemassvētku vecīša un jāskaita pantiņš, citādi nekādu dāvanu nevarējām saņemt. Bija gan visi to gadu labi mācījušies, jo neviens nu tukšā nepalika. Pēc dāvanu izdalīšanas Ziemassvētku vecis teicās, ka viņam nu esot jādodas vēl tālāk, jo vēl jau daudz citi bērni arī viņu gaidot, un nu jau nakts tuvojas un ceļš tāls, slidens un ledains; atvadījies, viņš mūs atstāja. Vēl gan ejot ārā gar kluba bāru, bija atstājis rīkojumu, ka ja dzeram uz viņa vai uz latviešu veselību – dzēriens ir par brīvu. Nu ceram, ka nākošā gada Ziemassvētku vecis būs tikpat devīgs un gudrs, un ka arī tas varēs mūs Pertā atrast.

Mūsu dāmas bija atkal rīkojušās; laikam visu nakti bija cepušas un vārījušas. Jā, kā Ziemassvētku vecis pa durvīm ārā, tā skaties, viņas tikai pasaka: galdiņ klājies, un mūsu viesu galds pilns ar visvisādiem labumiem. Tur bija šādi salāti un tādi salāti, tur bija pildītās oliņas, tur bij cālis un šķiņķis un skābie gurķi un galerts, nu viss, kas kādreiz redzams uz Ziemassvētku galda tā, kā tagad tikai pildi savu šķīvi un tikai ēšanas vaina. Tā nu ēdām, dzērām un vēl mielojāmies ar konfektēm, piparkūkām un šokolādēm, kuras visas mūs jau gaidīja trauciņos uz galda. Tad vēl piedevām Rita mūs apstaigāja ar piedāvājumu no lielas piparkūku paplātes. Un kad nu likās, ka vēders jau gandrīz pilns, tad vēl to varēja pacienāt ar kafiju un ābolmaizīti un skaistu Ziemassvētku torti. Bet nu gan: Paldies Dieviņam, paldies Māmiņai – puncītis pilns, gan. Viss, kas vēl tikai bija atlicis darīt, bija atvadīties no draugiem un vēl novēlēt viens otram laimes, un katrs aizgāja uz savu pusi.

Paldies dāmām, mūsu vanadzēm, paldies vanagiem un paldies visiem, kuri bija nākuši sagaidīt Kristus dzimšanas svētkus ar draugiem. Un lai visi atkal tiekamies šai pašā vietā arī nākamgad.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“