Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ar Šimborsku pie Aspazijas

Moderna un interaktīva kultūras mikropasaule

Laikraksts Latvietis Nr. 535, 2019. g. 15. febr.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Aspazija ar muzeja darbinieku gādību saposta Latvijas valsts simtgades gaidās (2018). FOTO Ivars Ķezbers.

Aspazija_2

Vislava Šimborska Grāmatu pasaulē 2010. gadā. FOTO Huans de Vojnikovs (Juan de Vojníkov).

Jūrmalā, desmit minūšu gājienā no Dubultu stacijas, atrodas māja, kur sava mūža nogali aizvadījusi Aspazija. Kad tā vēra durvis apmeklētājiem kā dzejnieces piemiņas vieta (1996), kāda cita eiropiete kļuva par Nobela prēmijas laureāti literatūrā. Runa ir par poļu dzejnieci Vislavu Šimborsku (Wislawa Szymborska).

Tagad šo ēku kompleksu Dubultos jūrmalnieki un pilsētas viesi pazīst kā Aspazijas māju. Atklāta pēc restaurācijas pirms nepilniem pieciem gadiem, tā kļuvusi par modernu un interaktīvu kultūras mikropasauli Jūrmalas pilsētas muzeja filiāles statusā. Interesentus jau pagalmā sagaida tēlnieces Artas Dumpes granītā cirstais dzejnieces skulpturālais tēls. Aspazijas darbistabā eksponētas rakstnieces piemiņas lietas, varam klausīties viņas pašas balss ierakstu. Par tradīciju kļuvis, ka šajā mājā regulāri tiekas radošas personības un kultūrvēstures pētnieki.

Cikla Kafija ar Aspaziju ietvaros pagājušo rudeni notika saruna, kurā latviešu rakstniece Agate Nesaule stāstīja par savām gaitām trimdā, amerikāņu universitātēs un veikumu literatūrā. Savukārt kultūrsocioloģe, tagad Saeimas vicepriekšsēdētāja, Dagmāra Beitnere- le-Galla, te dalījusies filozofiskās pārdomās par tematu Dzejnieks un valsts.

Pelēcīgā 7. februāra vakarā Aspazijas mājā notika silti ietonēta saruna par nobelistes V. Šimborskas dzīvi (1923—2012) un dzeju. To vadīja no Poznaņas atbraukusī Aleksandra Mroziņska, Adama Mickēviča Universitātes latviešu filoloģijas studiju absolvente. Kā sacīja muzejmājas vadītāja Ārija Vanaga, šāda vakara iespēja nepavisam nebija nejauša. Uz Poliju laiku pa laikam dodas jūrmalnieku grupas, pilsētā darbojas Latvijas Poļu savienības nodaļa. Ar Aleksandru kā gidi Poznaņā tikusies biedrības Aspazijas mantojums bijusī vadītāja Rūta Dzenīte, kura to uzrunājusi ierasties ar stāstījumu par Šimborsku.

„Mani pārsteidza, cik dziļš un strukturēts bija viņas, mūsu gides, stāstījums par poļu kultūras vēsturi,“ tagad atceras Dzenītes kundze. Arī tur, Poznaņā, Aleksandra runājusi plūstošā latviešu valodā, kuru viņa, pateicoties studentu apmaiņas programmai, slīpējusi Latvijas Universitātē. Turklāt latviešu tūristiem tajā reizē bijusi sarīkota ekspozīcija par poļu un latviešu literatūras sakariem laiku lokos.

Vislava Šimborska savas dzīves lielāko daļu aizvadījusi Krakovā; var tikai minēt, vai viņa mēģinājusi ielūkoties arī divu latviešu dzejas pilāru – Raiņa un Aspazijas – daiļrades pūrā. A. Mroziņska savas tautietes dzīves svarīgākos notikumus restaurēja, papildinot vēstījumu ar fotokadriem un latviski atdzejotām vārsmām. Rietumpolijā dzimusī V. Šimborska pēckara gados studējusi poļu literatūru un socioloģiju Jagelona Universitāte, viņas pirmā poēma Meklēju vārdu (Szukam slowa) publicēta avīzē Dziennik Polski 1945. gadā. Kā dzejas redaktore un apskatniece darbojusies Krakovas literārajā nedēļniekā Zycie Lierackie un citos izdevumos. Viņas dzejas tēlos paustais domas vēriens tikai aptuveni ieskicējams ar dažu dzejoļu titulvārdiem – Naids, Sīpols, Klauvēju pie akmens, vienas poēmas virsraksts sasaucas ar rainisko Gals un sākums. Nav bijusi disidente, līdz zināmam laikam – drīzāk politiska konformiste. Jūsmojusi par katru kičīgu suvenīru, piemēram, špāsīgu pelnutrauku.

Šimborska kā dzejniece un recenzente labi pazīstama lasītājiem angļu valodā, vērtēta arī no tādām prominentām tribīnēm kā New York Times Book Review. Saņēmusi Gētes prēmiju (1991), Herdera prēmiju (1995), visus svarīgākos Polijas apbalvojumus. „Viņa ir tulkota 43 pasaules tautu valodās,“ uzvēra A. Mroziņska. Latviešu valodā – pagaidām pieticīgi. Pieļauju, ka par dzejnieci kā esejisti Latvijā zina vien pašaurā lokā. Tovakar Aspazijas mājā no rokas rokā ceļoja 1998. gadā Jumavas izdotais krājumiņš – V. Šimborskas Dzeja Ulda Bērziņa atdzejojumā.

Savā dzimtenē Vislavai Šimborskai veltītas dažas ekspozīcijas, bet, pēc Aleksandras teiktā, nav ne pastāvīgas muzeju istabas, ne pieminekļu. Latvija aizvien lepojas ar bijušo rīdzinieku Vilhelmu Ostvaldu (ķīmiķi) kā vienīgo Nobela prēmijas laureātu, kurš nācis no mūsu vidus. Bet arī savus dzejniekus zinām un godinam: Aspazijai ir memoriālas vietas kā Jūrmalā un Rīgā, tā Zaļenieku pusē un trimdas zemē Šveicē. Protams, tikai viņas dzimtās mājas Daukšas un Aspazijas māja Dubultos tieši nesaistās arī ar dzīves līdzgaitnieka Raiņa klātbūtni.

Voldemārs Hermanis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com