Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Uldis Streips – mīlestība!

Atvadu vārdi

Laikraksts Latvietis Nr. 535, 2019. g. 15. febr.
Armands Birkens -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

2010. g., Čikāgā, „Piecīšu“ mēģinājuma laikā. No kreisās: Armands tur šlipsi, uz kuras māksliniece Latvijā uzgleznoja notis un vārdus dziesmai „Pazudušais dēls“. Šlipse bija dāvana Armandam. Uldis te to pirmo reizi redz. FOTO no Armanda Birkena personīgā arhīva.

No kreisās: Uldis Streips, Armands Birkens, Janīna Ankipāne, Alberts Leg­zdiņš, Lorija Vuda (Cinkusa), Alnis Cers  2011. gadā pie Mišiganas ezera (Lake Michigan), dokumentālās filmas par „Piecīšiem“ filmēšanas laikā. FOTO no Armanda Birkena personīgā arhīva.

Rīgā, „Piecīšu“ tūres laikā, svin ansambļa dzimšanas dienu ar kūku. No kreisās: Armands Birkens, Uldis Streips, Lorija Vuda (Cinkusa), Alberts Legzdiņš, Janīna Ankipāne. FOTO no Armanda Birkena personīgā arhīva.

2008. g. Rīgā, Arēna Rīga, „Piecīšu“ tūre: „Kad Latvijai bij 90“  laikā. Izrādes laikā Janīna Ankipāne, Uldis Streips, Lorija Cinkusa.  FOTO no Armanda Birkena personīgā arhīva.

Pienāca skumjās ziņas. Ilggadīgais Čikāgas Piecītis un draugs Uldis Streips aizgājis mūžībā. Dzīve šai saulē beidzās šī gada 30. janvārī, Luivilē (Louisville), Kentakī (Kentucky) štatā, kur Uldis dzīvoja.

Uldis kādu laiku cīnījās ar veselību; zinājām, ka ir nopietni, bet vienalga saņemt šo ziņu bija smagi.

Uldim bija bagātīga dzīve! Pēdējās dienās daudz par to domāju. Tik ļoti daudzas atmiņu. Dzīve, caurvīta ar mīlestību. Skaistu, patiesu mīlestību.

– Uldis mīlēja ģimeni! Vecāki, brālis, brāļa ģimene. Vēlāk pašam sieva, divi bērni; pēc gadiem mazbērni.

– Uldis mīlēja savu otro ģimeni! Tā bija visa Čikāgas Piecīšu saime – dalībnieki, viņu ģimenes un ansambļa labvēļi.

– Uldis mīlēja to, ka bija latvietis! Vienmēr dedzīgs un uzticīgs patriots. Bija lepns un kārtīgs latvietis.

– Uldis mīlēja izglītību! Pats ieguva doktora grādu mikrobioloģijā un strādāja daudzus gadus Luiviles Universitātes medicīnas skolā par pasniedzēju. Profesors Streips ļoti nopietni strādāja savā laukā, gūstot lielu atzinību no kolēģiem un studentiem.

– Uldis mīlēja dziedāt un jokot! Vienmēr gatavs dziedāt, vienmēr gatavs jokot! To viņš arī paspēja darīt, kā viens no Čikāgas Piecīšiem.

– Uldis mīlēja palīdzēt citiem. Kā vien varēja, atbalstīja. Garezeru, Vītolu fondu Latvijā, Latvijas Nacionālo bibliotēku – Gaismas pili un vēl citos veidos. Bija devējs, ne ņēmējs.

Viss mūžs mīlestības pilns! Tā Uldis dzīvoja!

Pakavēšos pie Piecīšiem. Nezinu, kas precīzi bija tas, kas Uldi uzrunāja sešdesmitajos gados, kad Piecīši sāka savu darbību. Jūtu, ka viņam patika viss, ko Piecīši darīja un simbolizēja. Jautrība, nopietnība, patriotisms, romantika, satīrs, humors un forša sajūta, uz skatuves esot! Uldis iesāka kā skatuves meistars, bet ar laiku iekļuva ansamblī kā dalībnieks. Iemācījās spēlēt basģitāru, lai no viņa būtu kāds labums. Joks! Viņš gribēja muzikāli ko piedot un tādēļ rokās ņēma basģitāru, kuru cieši saturēja daudzus gadus, līdz ansambļa pēdējai izrādei. Uldim nebija solista balss, ko viņam bieži atgādinājām... Joks! Uldis piedalījās daudzās dziesmās, kurās ansambļa dalībnieki katrs dziedāja pa pantam. Tā mēs daudzās dziesmās sadalījām to dziedāšanu. Bija dziesmas, kur viņa balss ļoti labi iederējās, un to var dzirdēt vairākos ansambļa ierakstos. Viņš kādreiz aizrāvās un nedaudz pārspīlēja savu dziedāšanu, bet tas viņam piestāvēja un bija viņam raksturīgi. Mēs bieži viens otru apcēlām un labsirdīgi arī laiku pa laikam apcēlām mūsu mīļo Uldi! Tāpēc es te atļaujos nedaudz pajokot. Domāju, ka Uldis par to pasmaidītu un domātu, kā pajokot par mani!

Uldis ansamblī uz visiem laikiem iemūžināts ar īpaši vienu lietu! Viņš 1973. gadā, tieši tad, kad es ienācu ansamblī, uzrakstīja vārdus dziesmai Pazudušais dēls. Dziesmu dziedāju es. Tā skanēja manā pirmajā izrādē kā Piecītim 1973. gadā, Klīvlandē, Dziesmu svētkos. Dziesma ir pagara, un atceros, ka bija jāpiestrādā, lai to iemācītos. Pagāja laiks, līdz kamēr tā iesēdās. Publikai dziesma uzreiz patika, un sanāca tā, ka šī dziesma ir visvairāk dziedātā dziesma ansambļa vēsturē, atskaitot noslēguma gabalu – Hei lai li. Viņa skanēja, ja nemaldos visās izrādēs no 1973. g. līdz ansambļa pēdējai izrādei Palladium zālē, Rīgā, Latvijā, 2014. gadā. Viņa bija visās sešās Latvijas tūrēs. Paldies Tev, Uldi par šiem vārdiem! Zinu, ka tie vārdi viņam nāca no sirds, un Uldis visus tos gadus baudīja izjustus publikas aplausus. Piebildīšu, ka pazīstamo piedziedājumu dziesmai: Labrīt, Rīga, vai tu mani redzi, tu māte, es tavs pazudušais dēls... dziedājām daži ansambļa dalībnieki, ieskaitot pašu dzejnieku.

Ansamblī Uldis ļoti labi iederējās humoristiskos skečos, vai kā mēs tos saucām – skitos. Viņš labi tēloja visādas lomas, un vairākos ierakstos ir dzirdāmi šie skiti. Jāizceļ viens Ulda monologs, kurš daudzus gadus parādījās izrādēs. To sauca Teātra monologs, un tas bija par vienu lugu, kuru uzveda fiktīva pašdarbības teātra kopa. Kaut bija dzirdēts simts reižu, mēs aizkulisēs vienmēr rēcām aiz smiekliem klausoties Ulda stāstījumu. Šajā fiktīvā pašdarbības lugā visādas lietas saiet dēlī, un Uldis to ārkārtīgi labi pasniedza, ar visiem skaņu efektiem. Uldim bija viens cits stāstījums bērniem, kuru sauca Zaķis Lutausis! Tas bija koncertos, kuros bija pieaicināti vairāk bērni. Uldis to bija pats uzrakstījis, un teikšu, ka bērniem tur viss bija ok, bet mēs aizkulisēs līdz asarām histēriski smējāmies, jo Uldis tik stulbi (labsirdīgā veidā domāts!!!) to visu notēloja! Tā mums gāja – raibi, bet forši! Gan uz skatuves, gan aizkulisēs. Ir daudzas anekdotes un stāsti par piedzīvojumiem, bet visiem te nav vietas.

Jāizceļ vēl viena lieta. Pēc studijām Uldis darbu dabūja Luivilē un, protams, tur pārcēlās dzīvot. Tas nozīmēja, ka no 1970desmitajiem gadiem bija jābrauc ar mašīnu uz mēģinājumiem Čikāgā. Sanāk apmēram sešas stundas katrā virzienā. Izbrauca piektdien pa dienu, lai būtu jau mēģinājumā piektdienas vakarā. Tad mēģinājām visu dienu sestdien un svētdienas rītā, pēc kā Uldis kāpa mašīnā un devās uz mājām. Parasti brauca viens, tātad brauciens garlaicīgs. Starp Čikāgu un Luivilu, ticiet man, nav daudz ko redzēt. Mēs vienmēr apbrīnojām, ka viņš to tik daudzus gadus darīja – visos gadalaikos! Vai tā nav uzupurēšanās un īsta mīlestība pret šo ansambli? Jāpiemin, ka Janīna Ankipāne, arī ilggadīga ansambļa dalībniece, brauca tikpat garu gabalu uz mēģinājumiem no viņas mājām St. Luis, Misūrī (St. Louis, Missouri). Mēs visi vienreiz aizbraucām mēģināt pie Ulda Luivilē, kur arī vietējiem latviešiem sniedzām mazu izrādi, Ulda mājās. Paldies viņam, par daudzām nobrauktām jūdzēm! To tikai var izdarīt ar lielu mīlestību!

Atgriežoties pie dziesmām, Uldis paspēja uzrakstīt dziesmu, šoreiz vārdus un mūziku. Dziesmā, kurai nosaukums ir Vecaistēvs; viņš aprakstīja sava vecātēva gaitas karā laikā. Dažās izrādēs ansambļa pastāvēšanas pēdējos gados Uldis šo dziesmu nodziedāja viens, kā solists, mums viņu uz ģitārām pavadot. Bija skaisti, mīļi. Mums bija prieks, ka Uldim bija iespēja arī parādīt sevi kā solistu. Publikai dziesma un solists patika.

Dažus gadus atpakaļ Uldim nomira sieva. Viņi bija burvīgs pāris, cieši viens otru mīlēja. Sievas aiziešana mūžībā bija ļoti smags trieciens. Jutu, ka viņš vairs nebija tas, kas bija pirms tam. Sāpīgs trieciens mums visiem bija Alberta Legzdiņa nāve. Uldis ļoti cienīja un respektēja Albertu. Pirms Alberta 2009. gadā pazaudējām ansambļa humoristu un Ulda vārda brāli Uldi Ievānu. Dzīvē tagad Uldim bija trīs sāpīgi robi.

Piecīšiem liktenis nav bijis labvēlīgs vienā jautājumā. Septiņi ansambļa dalībnieki, ieskaitot trīs dibinātājus, ir mūžībā. Visi pāragri no mums šķīrušies.

Uldis Streips bija neatņemama sastāvdaļa no Čikāgas Piecīšiem. Ansamblis viņam bija ārkārtīgi svarīgs. Viņš bija dedzīgs un uzticīgs dalībnieks! Vienmēr gatavs darīt visu, kas jādara.

Mēdz teikt, ka mūžībā aizgājušie tiksies atkal viņsaulē. Šinī gadījumā atliek ļoti uz to cerēt! Uldis būtu atkal kopā ar savu sievu un Piecīšu kolēģiem! Visi kopā atkal. Cik patiesi skaisti un mīļi tas būtu.

Uldi apbedīja Luivilē. Izsakām līdzjūtību bērniem, mazbērniem un visiem piederīgajiem ASV un Latvijā.

Uldis mīlēja savu ģimeni, Latviju, darbu, Piecīšus. Mīlestība bija abpusēja. Tu mums pietrūksi. Tagad mūsu dzīves ir tukšākas, skumjākas, jo vairs neesi ar mums. Atcerēsimies Tevi ar smaidu sejā, ar smiekliem, labām atmiņām un mīlestību! Dusi saldi Čikāgas Piecīti, dusi saldi...

Armands Birkens
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com