Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Dažas pieturzīmes gleznotājas daiļradē

Laikraksts Latvietis Nr. 536, 2019. g. 22. febr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Biruta Delle. „Kurš Olīvu dārzā bija lieks...“ 1977. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

17. janvārī gleznotāja Biruta Delle klusi nosvinēja savu 75 gadu jubileju. Liekas, ka nav īstais laiks skaļām urravām un suminājumiem, ja neesi vairs tik jauns, kā gribētos, un ne tik mundrs un kustīgs, kā kārotos dzīvē savi parādīt. Gleznotājai nav arī tik ietekmīga aizmugure, kas šo lielo mūža gadskārtu pārvērstu valsts nozīmes notikumā, kā tas bija padomju laikos. Tomēr galerija Daugava, kura 2013. gadā izdeva iespaidīgu mākslinieces darbu albumu, parūpējās un pašā gada sākumā atklāja viņas jubilejas izstādi Kurš Olīvu dārzā bija lieks… Tajā eksponēti gan vairāki senāki darbi, gan pēdējo divu gadu ainavas, kas lielos vilcienos ļauj izsekot viņas daiļrades attīstības līkni.

Izstādes nosaukums patapināts no Birutas Delles 1977. gadā tapušās kompozīcijas virsraksta. Apakšējā kreisajā stūrī autore ir uzrakstījusi dažas pieturzīmes skatītājam ceļā pie šī darba. Tās liek nojaust, ka mākslinieci iespaidojušas 1940.-1944. gada franču Pretošanās kustības dzejnieka Renē Šāra (René Char) citētās rindas, no sevis piemetinot: nostalģija pēc miera.

Latviešu gleznotāja necenšas attēlot kara laika Franciju, viņai konkrētais notikums nav tik svarīgs, kā atmosfēra, tādēļ viņa rāda cilvēkus, kas klīst nezināmā (Olīvu) dārzā un kas, pacēluši sejas pret debesīm, meklē risinājumu viņiem svarīgām problēmām, piemēram, kā šādā situācijā rast brīvību. Biruta Delle līdz ar citiem cilvēkiem savulaik tiecās pēc garīgas svētlaimes, ko sniedz brīvība. Tobrīd kā dzejā un mākslā, tā vispār kultūrā ļaudis alka uziet atbildes uz daudziem jautājumiem, bet māksliniece atrada formu, kā tēlos pateikt sabiedrības kluso sāpi, neizsaucot varas iestāžu pretdarbību. Tiesa gan, viņa netiecās doties cilvēkos un izteikt novēroto. Tas viņai nebija vajadzīgs: viņa gleznojot ļāvās zemapziņai, tām zemstrāvām, kas cirkulēja tuvākā un tālākā apkārtnē. Savukārt izstāžu apmeklētāji, ja arī ne visu saprata, kas attēlots gleznā paslēptos zemtekstos, tomēr nojauta vai juta ar sesto prātu mākslinieces precīzi nenoformulēto. Skatītāji redzēto iztulkoja, kā katrs vēlējās, glezna patvaļīgai interpretācijai deva visdažādākās iespējas, visplašākos ceļus un lielceļus. Tādēļ Biruta Delle iemantoja daudzos glezniecības cienītājos klusu viņu slēptāko domu un vēlmju izteicēju titulu.

Šī slava agrākajās paaudzēs joprojām ir jo spēcīga un fascinējoša, tādēļ Birutas Delles gleznu izstādes allaž piesaistījušas ļaudis. Kā šķiet, visvairāk pievelk tas noslēpums, kas mīt viņas darbos. Māksliniece neko nepasaka skaidri un tieši. Viņa ieliek savu domu gleznā, ko ne vienmēr, pat visbiežāk, skatītājs nevar līdz galam atklāt. Noslēpumu pastiprina nosacītās figūras, kas stāv, iet, kaut kur dodas. Tā ir sirreāla pasaule, kas atklājas mūsu priekšā – reāla un tomēr paralēla īstenībai. Daudzējādā ziņā tā ir fantāziju zeme, kurā mūs gleznotāja ieved. Tas radies tādēļ, ka viņas glezniecības skolotājs Ansis Stunda iemācīja skolnieci sekot dabai, taču modeļus Birutai Dellei bija grūti dabūt, tādēļ jaunībā izlīdzējās ar to, ka taisīja lelles, ko nostādīja nepieciešamās pozās, un gleznoja. Tādējādi figurālajās kompozīcijās tēli ir nosacīti, atņemot jebkuras individualizācijas pazīmes. Cilvēku figūras kļūst par zīmēm. No tā izriet, ka māksliniece runā alegorijās, metaforās, veido sirreālas situācijas un stāstus, kas ļauj plašu jo plašu interpretācijas spektru.

Pat gleznojot konkrēta cilvēka ģīmetni, kā tas ir izstādē eksponētajā Dubultportretā (2012), nosacītības noskaņu uzsver aiz Eižena Valpētera muguras iekomponētie lidojošie putni. Tie kļuvuši par daudznozīmīgu mājienu, zemtekstu.

Pēdējā laikā figurālās kompozīcijas Biruta Delle glezno retāk, visbiežāk ainavas. Tomēr gleznotāja nedodas plenērā. Parasti koki vai sadzīviskas ainiņas parkā ir noskatītas pa logu vai novērotas pastaigājoties. Līdz ar to arvien vairāk zūd uztveres tiešuma vitalitāte, kas savukārt cieši jo cieši saskaras ar sentimentu.

Ceļš no mācekļa gadiem līdz šodienai bijis ārkārtīgi garš un ne rozēm klāts. Tas gājis no dabas rūpīga, tonāli bagāta attēlojuma, caur klusu dumpīgumu līdz mūsdienu rāmam mieram.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com