Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Spāņu dejas leģendai Martai Alberingai – 110

Laikraksts Latvietis Nr. 539, 2019. g. 12. martā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Arta Ozola-Jaunarāja dejo spāņu dejas Martas Alberingas 100 gadu jubilejas pasākumā Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā 2009. gada 30. oktobrī. FOTO Gunārs Nāgels.

Mūsu kultūras vēsture ir bagāta dāmām leģendām – atcerēsimies Aspaziju, Annu Brigaderi, Annu Rūmani-Ķeniņu un citas. Tāda ir Vija Vētra, kam pagājušajā gadā spoži nosvinēja 95. dzimšanas dienu. Viņai pievienojama spāņu deju dejotāja Marta Alberinga (1909-2005), kam šogad 8. jūlijā atzīmēsim 110 gadu jubileju.

22. februārī Rīgas Latviešu biedrībā Spāņu klubs, stāstot par jubilāres unikālo dzīvi un skandējot spāņu dzeju, atcerējās šo neparasto personību. Savukārt šajā vakarā Flamenko deju kluba dejotājas uzstādamās lika atcerēties Martu Alberingu, kurai spāņu dejas bija mūža piepildījums. Bez šaubām, nu jau palikušas pavisam retas viņas mūzas pielūdzēju un apbrīnotāju rindas, kas vēl atceras viņu uzstājamies uz skatuves; Marta Alberinga beidza savas dejotājas gaitas 20. gs. 60. gadu sākumā. Taču šajā vakarā kā brīnums pieteicās dāma labākajos gados, kura kara laikā, būdama pavisam jauna meitenīte, Rīgas baleta skolā Martas Alberingas vadībā apguva gan spāņu dejas, gan kastaņešu spēli, ko Latvijā laikam tagad pārzina retais.

Šajos ievadteikumos iezīmējas vairākas iezīmes, kādēļ jubilāre ir kļuvusi leģenda. Ar spāņu dejām Latvijā, protams, iepazinās sen, pat dejoja šīs temperamentīgās dejas gan dramatisko teātru un operu iestudējumos, gan baleta izrādēs. Taču mēs pazīstam spāņu skatuves dejas, kuru izpildījums, kā savulaik uzsvēris Jānis Sudrabkalns, ir „pārāk izgreznots, afektēts, sastraujināts,“ taču pēc Martas Alberingas ieskatiem spāņu deja, ko viņa apguva spāņu meistaru vadībā Parīzē 20. gs. 30. gados, ir gluži cita. „...vienīgi Aragonas hotā, serenādē un asturiānā bija straujākas, plašākas kustības, palēcieni, jāsit ar kājām ritmi, turpretim tango un citas izpildāmas uz viena punkta, vienīgi ar rokām un kastaņetēm. Spāņu dejas nav ārišķīgas. Tajās kustības ir apvaldītas. Jūtu uzbangojumi, kvēla kaisle un nevaldāmais temperaments, tas, ko mēs saprotam ar karstām dienvidnieku asinīm, ir dziļi paslēpts dejotājā. Iekšējo pārdzīvojumu atklāj vienīgi roku un kāju sarežģītie ritmi un kustības,“ savulaik šo rindu autoram skaidroja šī dejas leģenda. Viens no pašiem redzamākajiem spāņu dejotājiem Eskudero, kurš 1931. gada 12. oktobrī bija viesojies ar koncertu arīdzan Rīgā, dažkārt uzstājās, tik tikko paverot priekškaru, un būtu varējis dejot uz neliela galdiņa. Vārdu sakot, Marta Alberinga dejoja tautas dejas, un tāda Latvijā bija un ir vienīgā, iekarodama nedalītu sajūsmu skatītājos. Diemžēl pēc abām okupācijām, viņa ārpus bijušās Padomju Savienības nevarēja braukt koncertturnejās Eiropā un par Spāniju drīkstēja tikai sapņot. Tur Marta Alberinga aizlidoja dziļā vecumā un saņēma gandarījumu – Madridē viņu ierakstīja Spānijas kultūras goda grāmatā.

Atcerēsimies, ka jubilāre savulaik bija ieprecējusies slavenajā Alberingu dzimtā. To viņa nekad neaizmirsa, varas iestādes par to atgādināja nepārtraukti, taču viņa bija un palika lepna, neapkaunodama savu vārdu.

Laikā, kad viņa vairs neuzstājās, bet dzīvoja savu vienkārša cilvēka dzīvi, Marta Alberinga turpināja vīra, čellista Valfrīda Alberinga sākto kolekcionēšanas dziņu un mūža pēdējos gados, precīzāk, 1999. gadā, kad svinēja savu 90 gadu jubileju, izdarīja ārkārtīgi dāsnu žestu – visu savu kolekciju nodeva diviem muzejiem: Valmieras Novadpētniecības muzejs saņēma 749 priekšmetus, taču visnozīmīgākos, antikvāros priekšmetus un mākslas darbus, pavisam – 1313 vienības, ieguva Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, kas iekārtoja Martai Alberinga īpašu istabu. Šis dāvinājums bija tik devīgs, kāds Latvijas vēsturē netika atkārtots kopš 1773. gada, kad Rīga saņēma ārsta un bibliofila Nikolausa fon Himzela mantojumu, kas bija par pamatu, lai Rīgā izveidotu pirmo publisko muzeju, kas tagad saucas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs. Šādus ziedojumus kā Nikolauss fon Himzels un Marta Alberinga nav saņēmusi ne tikai Rīga, bet arī citas Latvijas pilsētas. Diemžēl. Lai slava un gods abiem!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com