Draudzīgā aicinājuma atcere

Palielināt / Enlarge

No kreisās: MLB Bibliotēkas vadītāja Olga Siliņa, MLB valdes priekšsēde Iveta Laine. FOTO Daila Piksone.

Vispirms – ko mēs dzirdējām Kārļa Ulmaņa Draudzīgajā aicinājumā? 29. janvārī sveica mūsu prezidentu Kārli vārda dienā; tā tagad ir Draudzīgā aicinājuma diena.

Ko es atceros? Es biju sākusi iet skolā, man varēja būt 8 gadi. Skolā, sākot mācības, ik rītu bija lūgšana, ko vadīja skolas direktors vai cita skolā svarīga persona, kas pastāstīja, ka Kārlis Ulmanis lūdza visiem atcerēties savu pirmo skolu.

Tā es patiesi uzzināju par Draudzīgo aicinājumu.

Man vēlākos gados radās jautājums par latviešu skolām citās vietās. Domājams, ka tieši tais gados Padomju Krievijā slēdza latviešu skolas, teātrus, klubus, dažādas krātuves u.c. Latvieši jutās pārsteigti, vīlušies, pilnīgā neizpratnē. Cilvēki pazuda. Latviešu sabiedriska dzīve apstājās. Varēja domāt, ka Kārlis Ulmanis par šiem notikumiem zināja. Slēdza 200 latviešu skolas.

Latvijas neatkarības gados bija ap 200 000 latviešu Krievijā, kas saimniekoja, uzsāka savus uzņēmumus, bija politiķi, strādāja profesijās un valdībā. Slēdza Prometeju un Spartaku, arhīvus, domājams, iznīcināja. Tos uz Rīgu neatveda. Interese par šo Krievijas latviešu dzīvi apsīka.

Mūsu mājās par to zināja un izprata Krievijas politisko dabu. Pat es pa druskai to sapratu, un tā manā atmiņā astoņu gadu vecumā palicis prātā Draudzīgais aicinājums. Par to runāja un gadu gaitā to papildināja.

Iveta Laine pastāstīja ļoti aptveroši. Es teicu, ka nu man vairs nav ko teikt. Es aizsūtīšu savu pieredzi uz laikrakstam, lai nodrukā manu uztveri savā pirmā skolā, kas pa šiem gadiem nav mainījusies. (Mana pirmā skolā drīzi pārvērtās par spēļu vietu Kazino.)

Runājot par latviešu bibliotēku, tā sakot, ir nonākusi brīnumu zīmē – Latvija ir brīva!

Jautājums: cik ilgi un vai vispār interese par Trimdas latviešiem neizsīks. Šīs dienas latvieši Dzimtenē pamazām uz mums sāk skatīties ar nožēlu un līdzjūtību, līdzīgi kā uz Krieviju un Padomju savienību izklīdušajiem latviešiem.

Arī še pastāv arguments: mūsu 3. un 4. paaudze latviski nerunā vairs. Mūsu bibliotēku apmeklē labi, ja 3 vai 4 lasītāji. Arī tie bieži ir vecās paaudzes latvieši, kas labprāt lieto bibliotēku, ņemot ļoti aktuālas un analītiska veida grāmatas vai grāmatas izklaidei.

Brīvā Latvija vairs mums nepienāk un nav vairs caurmēra lasītājam sasniedzama, atskaitot Laiku caur datoru.

Ar laiku mēs ieiesim vēsturē, kā jau piedzīvots, tā simboliski izsakoties, – Dobeles krustcelēs, arī Rīgas pasažieru ostā vai Kurzemes jūrmalā ierakti stabi ar uzrakstu: No šejienes trimdā vairāk nekā 180 000 latviešu pamuka nost no svešas armijas ceļa, iekarojot Latviju.

Bibliotēkas nākotne ir nonākusi, tā sakot, brīnumu zemē – Latvija ir brīva.

Varam iztēloties vairākas iespējas.

1. variants

Melburnas Latviešu biedrības (MLB) bibliotēka paliek Latviešu namā.

Te bibliotēkai ir pajumte, siltums, gaisam un pieejami finansiālie līdzekļi grāmatu iegādei. Gandrīz visa bibliotēkas informācija jau uzņemta datorā. Kopš Arnis Gross pārcēlās dzīvot un strādāt uz Latviju, mums vēl palikuši kādi 350 ieraksti inventāru grāmatās, no kuriem jāizraksta kartes un ar mašīnrakstu ievietojamas datorā.

Tai sakarā pieminami ar vārdu talcinieki, kas no kartītēm pārrakstīja info. Šie mūsu talcinieki ir: Anita Andersone, Lisa Birzule, Ilze Daliņa, Līga Dārziņa, Gunta Eglīte, Ingrīda Jēkabsone, Jānis Kains, Aina Kučera, Ginta Menzies, Inta Mežciema, Baiba Millere, Valda Rube, Vita Saltupa, Ilze Thomas (Adelaidē); grupas vadītājs Arnis Gross.

Tas ir liels darbs, kas pārvērtuši lielu kvantumu informācijas bibliotēkas lietotājiem nākotnē un sasniedzami un izmantojami no visām pasaules malām.

2. variants

MLBB pārved uz Austrālijas Nacionālo bibliotēku Kanberā, kur atrodas AUSTINEL (Austrālijas un Ethnic Library).

Viktorijas bibliotēka, kur ir Multicultural Library Service piedāvā bibliotēkai nišu, kur uzglabāt kopumā kā netraucētu vienību. Biju ļoti aizkustināta par šo piedāvājumu.

Ar visu to var gadīties, ka MLBB kļūst margināla ar ierobežotu lasītāju loku.

Ir jautājums, vai Kanberā, vai Melburnas biedrībai būs parocīgi un pieejami, vai ļaudis brauks uz Melburnu, resp. Kanberu no citas vietas Austrālijā. Vai brauks no citām zemēm uz Austrāliju, par visām lietām latvieši no Latvijas.

3. variants

Bibliotēku pārved uz Rīgu.

Dažādu iemeslu dēļ ilgus gadus, sevišķi pirmos 50 gadus likās, ka bibliotēka jāsūta Misiņa bibliotēkai. Šo bibliotēku mēs turam atbildībā uz uzticībā visai trimdas saimes vārdā. Pamudinājums nāk no Misiņa bibliotēkas direktores Annas Šmita kundzes, kas teica, ka ar nepacietību ka visu krājumu pārvedīs uz Latviju.

Interesi parādīja arī Latvijas Universitātes bibliotēkas vadība Kalpaka Bulvārī. Telpas atradīšoties. Studenti varēs izpētīt, kā trimdinieki uzsāka un spēja uzturēt bibliotēku.

Secinājumi

Gadu gaitā notika plaša sarakste ar grāmatu autoriem un periodisko izdevumu izdevējiem un redaktoriem ar lūgumu latviešu organizācijām, draudzēm, klubiem un interešu grupām visā brīvajā pasaulē sūtīt Melburnas Latviešu bibliotēkai savus izdevumus, darbības pārskatus, apkārtrakstus u.c., kas atspoguļo viņu dzīvi un sakari ar apkārtējiem latviešiem. Šos sūtījumus bibliotēkā uzkrāj; šos rakstus nekur nevarēsim nopirkt. Tie ir sistematizēti un klasificēti un Latvijā nav pieejami.

Ar laiku mēs ieiesim vēsturē. Es negribu atkārtoties: neatliksim bibliotēkas pārvešanu uz tālāku nākotni, kad mūs vairs nebūs.

Olga Siliņa,
MLB Bibliotēkas vadītāja