Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tepat vien līdzās dzīvojām

Arturs Goba atceras saskaršanos ar čekas aģentiem

Laikraksts Latvietis Nr. 541, 2019. g. 23. martā
Arturs Goba -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Laikā, kad daudzi ziņkārīgie izbauda iespēju ielūkoties tā saucamajos čekas maisos, lai vismaz uz kādu laiku varētu patrīt mēli par lietām un cilvēkiem, man gribas atskatīties pagātnē. Esmu bijis pazīstams gan ar čekas ziņotājiem, gan pašiem čekistiem, par daudziem jautājumiem esmu izteicies jau agrāko gadu publikācijās. Tomēr šoreiz – raksta apjoma dēļ – centīšos atcerēties tikai tās atmiņas, kas saistās ar pirmajiem pēckara gadiem, proti, manu bērnību un skolas gadiem.

Vidzemē padomju vara atjaunojās jau 1944. gada septembra laikā, un kara apstākļos šai varai nekādu lielo iespēju sameklēt uzticamus darbiniekus nebija. Bija, protams, pēc savainojumiem demobilizētie sarkanarmieši, daži no viņiem kļuva gan par čekistiem, gan pagastu partorgiem. Šādi partorgi un komsorgi arī varēja būt sava veida ziņotāji. Mūsu pagasta partorgs bija Latvijas igaunis, kurš starpkaru gadus pavadījis PSRS; viņa saprašanas līmenis bija ļoti zems.

Man pāris reižu izgadījās iepazīt tā sauktos apriņķa pilnvarniekus. Lieta tā, ka mans tēvs, lai viņu neiesauktu armijas palīgdienestā, paguva iekārtoties par pasta vedēju, jo laikam vienīgajam pagastā laimējās saglabāt divus zirgus. Sākumā divas reizes nedēļā bija jābrauc uz Ērgļiem pēc avīžu un vēstuļu maisa, ko jau gaidīja pastnieces tagadējā Mazozolu pagasta namā. Kad tēvs bija aizņemts citur, tad pa vasarām itin bieži braukt nācās man. Un gadījās, ka līdz Ērgļiem man vajadzēja ratos vizināt kādu apriņķa pilnvarnieku. Parasti tie bija pusmūža vīri, bruņoti ar automātu. Daži bija mazrunīgi, toties gadījās arī tādi, kas ar trīspadsmitgadīgu puiku tarkšķēja nepārtraukti. Prātā palicis viens savdabis, kurš nezin kāpēc ilgojās apšaut visas zaļās vārnas, kādas tolaik tupēja uz telefona vadiem visgarām šosejai. Kad bijām pabraukuši garām vecās Ērgļu pagastmājas drupām, ielejā ceļš meta līkumu, un gadījās, ka leknos zaļumos rosījās pāris strādnieku, cenšoties atpenterēt tur frontes laikā šķembu saraustītās telefona stieples. Mans pasažieris čukstus lika braukt lēnītēm, pats izlēca no ratiem un gabaliņu gāja, slēpdamies aiz zirga un gatavodamies laist darbā savu šaujamrīku. Biju galīgi apjucis. Līdz šaušanai tomēr nenonāca. Tas tikai liecina, kāds intelekta līmenis bija tā laika amatpersonām, un nav izslēgts, ka starp maniem nejaušajiem pasažieriem atradās arī viens otrs čekists vai čekas piekomandēts mežu ķemmētājs.

Skolā par tādām lietām nedomājām. Bet ar tagadējo sapratni varu pieļaut, ka starp jaunpieņemtajiem skolotājiem, kuri nebija pat pilnu vidusskolas kursu beiguši, varēja būt arī kāds čekas ziņotājs.

Cita lieta Cesvaines vidusskola. To tikai vēlāk uzzinājām, ka par ziņotāju piekalpoja gan mans klases audzinātājs internātā, gan arī viņa jaunākais brālis. Zīmīga detaļa: katru reizi, kad sarunas skāra kādu politisku jautājumu, mūsu audzinātāja seju rotāja kaut kāds netīkams smīns. Kad vēlāk viņš strādāja Rīgā un bija kļuvis visai populārs republikas mērogā, uz 60 gadu jubileju viņa ģimene aicināja arī mani. Neaizbraucu.

Skolā itin bieži ieradās čekisti no Gulbenes apriņķa, daži mūs par kaut ko skoloja, stāstīja, cik laba ir padomju vara. Daži bija mazliet pajocīgi. Bet bija arī cita veida ciemiņi. Kādu nedēļu savā aizmugures solā biju palicis viens, tāpēc man blakus piemetās kāds nepazīstams jauneklis. Teica, ka gribot turpināt izglītību, jo dienests armijā agrākos plānus izjaucis. Sēdēja pāris dienu, kaut ko pierakstīja kladē. Neko daudz netikām runājuši, bet otrajā dienā man kā īpašu uzticības apliecinājumu iedeva palasīties burtnīciņu ar pornogrāfiska rakstura dzejas vārsmojumu. Cik pēkšņi šāds dīvainis parādījās, tik pēkšņi pazuda.

Cesvaines vidusskola savulaik (1950. g.) kļuva gandrīz slavena ar Latvijas karoga uzvilkšanu tornī, bet tad jau mācījos Madonā. Es pieredzēju gan kādu citu skandāliņu, liekas, tas norisa sestajā vai septītajā klasē, kādam puikam kabatā slepus bija iebāzta zīmīte ar pretpadomju tekstu. Zēns pārbijies un zīmīti nodevis skolas direktorei. Sākās briesmīga izmeklēšana, tika savāktas visu skolēnu burtnīcas rokraksta pārbaudei. Vainīgais raudādams visas skolas priekšā nožēloja izdarīto. Atbraukušie čekisti gan mazliet mīklaini izteica pateicību kādam vārdā nenosauktam audzēknim, kurš ar savu modrību palīdzēja atrast vainīgo. Tikai pēc daudziem gadiem sapratu, ka jau tolaik starp sestklasniekiem bijis savs čekas ziņotājs. Varu atklāt, ka vēlāk viņš patiešām kļuva par VDK virsnieku, dažus gadus šo organizāciju vadīja arī Valkā. Personīgi nesatikāmies, bet dažkārt patiesību izpauž slepeno cilvēku runātīgās dzīvesbiedres. Bija tāds maza auguma vīrelis.

Madonas vidusskolā šādi noslēpumainu vīru apciemojumi netika manīti. Mūsu skolas direktors bija divu karu dalībnieks un komunists ar pirmskara gadu stāžu Vladislavs Balodis. Tā kā Balodis bija arī partijas rajona komitejas biroja loceklis, bet viņa sieva Čarpa tolaik bija Cesvaines rajona komitejas pirmā sekretāre, tad skaidrs, ka čekistiem nebija tiesību tur jaukties. Tas gan nenozīmē, ka skolā nevarēja būt savi stukači gan pedagogu, gan komjauniešu pulkā. Par direktoru Balodi man visai pozitīvas atmiņas, bet viņa sievas Čarpas dzimtu savās atmiņās ar biezāku vārdu pieminējis rakstnieks Valentīns Pelēcis.

Ar viltus audzēkņiem, kuri it kā gribēja sākt studijas mācību gada vidū, saskāros arī augstskolas pirmajā kursā. Jaunībā gan mēs tāda rakstura dīvainībām uzmanību neveltījām, dzīvojām savu studentu dzīvi. Bet tas jau būtu cits stāsts.

Arturs Goba
Pirmpublicējums laikrakstā „Latvija Amerikā“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com