Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdinieku izskolotie burvīgie bērni

Mana studentīte Ineta Kaira

Laikraksts Latvietis Nr. 542, 2019. g. 16. maijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ineta Kaira brīvprātīgā darba brīdī simtgades dziesmu svētkos. FOTO no Inetas Kairas personīgā arhīva.

Savu trešo grāmatu par trimdas latviešu gaitām un darbiem Trimdas bērnu bērni Latvijā varētu teikt, ka esmu pabeigusi. Diemžēl, pēdējais, ko noteikti vēl gribu iekļaut grāmatā, ir tik aizņemts, ka tikšanos atliekam jau vairākas reizes, jo viņam atkal un atkal rodas citas tikšanās, kas nav, nu noteikti nav atliekamas vai uz vēlāku laiku pavirzāmas.

Tādēļ tagad esmu sākusi rakstīt par tiem burvīgajiem bērniem, kurus trimdas latvieši ir izskolojuši. Vēl neesmu iepazinusies ar citiem tādiem, bet savējos pazīstu labi un vispirms rakstīšu par savējiem. Pati pēdējā no maniem ir burvīga meitene Ineta Kaira, kura tikai šogad beigs Rīgas Stradiņa Universitāti un kļūs par vienu fantastisku sociālu darbinieci, jo jau tagad daudz šajā darbā ir paveikusi, palīdzot gan jauniem, gan veciem, gan slimiem, gan arī ne ik slimiem. Nesen no viņas saņēmu šo vēstuli: „Rīgas Stradiņa Universitātē studēju jau ceturto gadu, kas pašai liekas neticami. Tikko tika vērtas universitātes durvis, lai iesniegtu dokumentus uz sociālā darba studiju programmu, bet tagad jau pēc pāris mēnešiem savās rokās turēšu diplomu par profesionālā bakalaura grāda iegūšanu, bet par visu pēc kārtas.

2015. gadā, absolvējot vidusskolu, nebija vēl skaidri apzināta mērķa, ko darīt tālāk – tik daudz iespēju, kur studēt, ko studēt. Kāpēc Rīgas Stradiņa Universitāte? Apmeklējot atvērto durvju dienu, es sapratu, jā, tā būs mana universitāte. Tālāk viss jau notika pašplūsmā – dokumentu iesniegšana, atbildes gaidīšana, studiju vietas iegūšana un vispatīkamākais pārsteigums – valsts apmaksāta vieta. Es ļoti priecājos par to, jo apzinājos, ka pārnākšana dzīvot uz Rīgu jau prasīs papildus līdzekļus, jau biju sākusi meklēt kādus darbiņus varētu veikt, lai spētu apmaksāt dienesta viesnīcu, nopirkt etalonu un apmaksāt sadzīves izdevumus. Tai laikā sekoja otrs pārsteigums – „Vītolu fonds“ piedāvāja slēgt līgumu par stipendijas saņemšanu. Tajā brīdī likās, ka pat elpot kļūst vieglāk. Pateicoties ikmēneša stipendijai četru gadu garumā, es spēju daudz vairāk sevi veltīt mācību procesam, spēju iepazīt savu nozari, pievērsties daudz vairāk dažādām aktivitātēm. Stipendija nav tikai naudas summa, kas katru mēnesi tiek ieskaitīta kontā, tas ir atbalsts, kas ļauj justies drošāk, tā ir atbildība pret fondu un sevi, lai iespēja, kas tiek dota, nav palaista vējā; tā ir kvalitatīvi iegūta izglītība, jo nav nepieciešams strādāt līdz vēlām nakts stundām, lai spētu kaut vai nopirkt etalonu braucienam uz universitāti.

Savu iespēju es izmantoju, četru gadu laikā esmu apmeklējusi gandrīz visas lekcijas, kas ir iekļautas studiju procesā, veiksmīgi esmu nokārtojusi visas sesijas, kā arī izgājusi visas prakses. Studiju ietvaros apmeklējusi dažādas institūcijas, konferences, lai kļūtu zinošāka savā jomā. Ārpus lekciju laika, pavadījusi darot brīvprātīgo darbu – apmeklēju bērnu un jauniešu centru „Vita“, kur pavadu laiku ar bērniem un jauniešiem jau trīs gadus, esmu viena no aktīvākajām Latvijas Samāriešu apvienības brīvprātīgajām, kur dodos uz krīzes centru „Māras centrs“, lai atvieglotu audzinātāju darbu, palīdzot ar bērnu pieskatīšanu; dodos uz ilgstošās sociālās aprūpes centru „Pārdaugava“, kur pavadu laiku ar sirmgalvjiem, spēlējot galda spēles vai veidojot dekorējumus atbilstoši tematikai, dodos arī uz jauniešu grupu dzīvokli, kur mācu jauniešiem ēst gatavošanas prasmes, ikdienas budžeta plānošanu.

Kā Latvijas Samāriešu apvienības pārstāve arī piedalījos vasaras nometnē, kurā jaunieši no dažādām valstīm diskutēja par vienlīdzību un pēc tam savus izdarītos secinājumus apsprieda ar Polijas valstsvīriem. Brīvprātīgais darbs ir darīts daudz, un tas ir tik ļoti palīdzējis saprast savu nozari, ir iegūta nenovērtējama pieredze darbā ar cilvēkiem.

Savu pieredzi jomā attīstu, arī piestrādājot pakalpojuma aprūpe mājās. Sava darba ietvaros dodos uz mājām pie cilvēkiem, kuri kādu iemeslu dēļ vairs nevar tikt galā ar ikdienas pienākumiem un palīdzu to izdarīt. Savu darbu apvienoju ar bakalaura darba rakstīšanu un praksi. Drīz uzsākšu praksi sociālajā dienestā, kas būs arī mana pēdējā prakse studiju ietvaros, un tad jau valsts eksāmens un universitātes diploms būs iegūts. Es nezinu, kā būtu, ja man nebūtu Jūsu maksātās stipendijas; par to pat ir bail iedomāties, bet es zinu to, ka ar Jūsu klātesamību mans studiju process ir bijis daudz vieglāks un pilnvērtīgāks.“

Tāda ir mana studentīte Ineta Kaira; ne tikai skaista, bet arī mīļa, izpalīdzīga un nekad neatsaka savu palīdzību arī sabiedriskā darbā. Ar visu to, ka vienmēr ir aizņemta, viņa atrada laiku Simtgades dziesmu svētkos iesaistīties brīvprātīgo darbinieku rindās. Paldies Dievam, arī tādu mums Latvijā netrūkst, un tas manas dzīves labākos gadus pavadīt Latvijā padara interesantus un ļoti patīkamus. Nekad savu lēmumu atgriezties Latvijā nenožēloju un priecājos, ka biju tik gudra un to izdarīju.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com