Veidot vēl neuzrakstīto Latvijas vēsturi

Palielināt / Enlarge

Inese Vaidere. FOTO Ineses Vaideres birojs.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere, Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis FOTO Ineses Vaideres birojs.

Maijā mēs svinam Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu. Lai kur mēs katrs būtu pasaulē, Latvija mums ir tikai viena. Maijā ir arī Eiropas diena, un diena, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Svarīgi ir, kāda būs Eiropas nākotne, jo Latvija ir Eiropas daļa. Maijā mēs visi dodamies arī vēlēt, šogad tas ir 25. maijs, kad atkal izšķirsies Eiropas Savienības nākotne, ceļš, kādu tā ies, un līdz ar to arī Latvija. Ko un kā vēlēt, par to jautājums ir daudziem. Un nebūt ne viegls.

Solījumi ir daudzi, bet kā ir ar darbiem? Skats uz Eiropas lietām visdziļākais ir tiem ļaudīm, kuri tās reāli pārzin un kuri strādā Eiropā ik dienas. Daugavas Vanagi kā pasaules latviešu organizācija arvien ir iestājusies par Latviju, tās brīvību un neatkarības saglabāšanu. Tas ir svarīgi Latvijai, latviešiem visā pasaulē, Latvija ir sargājama un tās nākotne ir arī visas tautas nākotne.

Kā uz procesiem vēsturē, Latvijas neatkarības atjaunošanā un patreiz Eiropā raugās EP deputāte, profesore Inese Vaidere, to likās interesanti uzzināt. Viņas pieredze Latvijas brīvības un neatkarības ceļa stiprināšanā ir ļoti liela.

Silvija Kaugere: Kā Jūs raugāties uz trimdas nozīmi Latvijas neatkarības atjaunošanas procesā?

Inese Vaidere: Vispirms par tās trimdas nozīmi, pie kuras pieder arī mans tēvatēvs, kuram arī nācās atstāt labi iekopto, veiksmīgo zemnieku saimniecību 1944. gadā. Šīs pēckara trimdas ieguldījums ir nenovērtējams. Tas ir gan informatīvs, gan finansiāls, gan arī zināšanu atbalsts, jo Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmajos gados bieži nebija izpratnes, kā vispār funkcionē tirgus ekonomika. Trimdas tautiešu ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā patiešām ir ārkārtīgi liels. Es ļoti augsti novērtēju tos trimdiniekus, kuri, Latvijai atgūstot neatkarību, ir atgriezušies Latvijā un turpina palīdzēt. Arī tos, kuri kādu iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties, tomēr interesējas par Latviju un palīdz savu iespēju robežās. Attiecībā uz tiem, kuri atstāja Latviju tad, kad atvērās brīvais darbaspēka tirgus Eiropā – tur ir dažādi iemesli. Daudzi ir cietuši krīzes laikā, cilvēkiem ir parādsaistības, un, protams, dzīves līmenis, algas daudzviet Eiropā ir augstākas. Latvijā, kura okupācijas gados ir izlaupīta, vienkārši nevar uzreiz cerēt, ka mums būs tāds pats dzīves līmenis kā Vācijā, Apvienotajā Karalistē vai Īrijā. Cilvēki, kuri strādā ārpus Latvijas, vairo to valstu bagātību, bet viņi mums ir – ļoti, loti vajadzīgi. Tāpēc es esmu ārkārtīgi iepriecināta par tiem, kuri ir izlēmuši atgriezties Latvijā. Es nesen runāju ar Valmieras Domes priekšsēdētāju. Viņš teica, ka Valmieras reģionā daudzas ģimenes ir atgriezušās. Esmu par to ļoti priecīga, jo šiem cilvēkiem ir jauna pieredze un viņi būs loti nozīmīgs faktors Latvijas labklājības paaugstināšanā. Latvijas valdībai es novēlu savukārt – mazināt birokrātiskos šķēršļus, lai būtu atbalstoša politika. Es ļoti gaidu atpakaļ tos cilvēkus, kuri ir aizbraukuši. Es varu apgalvot, ka Latvija ir skaistākā, labākā zeme, kur dzīvot. Mums kopīgiem spēkiem ir jāpadara Latvija arī par bagātu zemi, lai katrs šajā zemē justos labi un novērtēts.

Silvija Kaugere: Jūs esat ilgus gadus atbalstījusi pasaules latviešu organizācijas Daugavas Vanagi rīkotos konkursus, kuri veltīti Oskaram Kalpakam, Gunāram Astram, kā arī konkursu „Vai tu pazīsti Latviju?“. Kādas ir Jūsu domas par patriotisma nozīmi?

Inese Vaidere: Man ir ilgstoša sadarbība ar Daugavas Vanagiem, es varu tikai apbrīnot to enerģiju un izpratni, kuri temati Latvijā ir svarīgi, lai audzinātu jauno paaudzi patriotiski un vairotu patriotismu vispār. Un nosauktie trīs konkursi, kurus vairākus gadus atbalstu, ir lielisks piemērs tam, ko un kā darīt.

Piemēram, literārais konkurss Latvijas skolām par Oskaru Kalpaku. Šis izcilais cilvēks darīja visu, lai Latvija būtu brīva un neatkarīga valsts, ziedojot dārgāko – savu dzīvību. Jaunie cilvēki, pētot vēsturi, noteikti uzdod sev šo jautājumu – ko es varētu dot Latvijai. Ļoti svarīgi ir apzināties ne tikai savas zemes, bet arī savas pilsētas, sava ciema vēsturi. Mums ir daudz varonīgu, darbīgu un gudru cilvēku, un šo, vēl neuzrakstīto Latvijas vēsturi veidot, tas ir ļoti būtiski.

Vēl par Gunāru Astru, kuram veltīto literāro konkursu jaunatnei arī atbalstu. Gunārs Astra bija īpašs cilvēks. Jau pašā sākumā, tikko ievēlēta Eiropas Parlamentā, virzīju Gunāru Astru Saharova balvai par domas brīvību. Balvu gan toreiz saņēma cita personība, jo tika nolemts, ka balvu piešķirs tiem, kas vēl ir dzīvi. Tomēr to, kā viņš cīnījās, kā cieta no režīma, to izdevās Eiropas Parlamentā pateikt plašai citu valstu auditorijai.

Pērn, decembrī es saņēmu vēstuli no Harija Astras, Gunāra brāļa. Zinot, ka es visu laiku esmu atbalstījusi Gunāra Astras piemiņu, Harijs Astra teica, ka vajadzētu ierosināt, lai Neatkarības laukumā, kas tagad top, būtu Gunāra Astras piemineklis. To ierosināju Ojāra Spārīša vadītajai Rīgas Domes Pieminekļu padomei. Atsaucības joprojām nav. Taču es uzskatu, ka tieši Rīgas Domes pienākums ir rūpēties, lai Rīgā būtu piemineklis tādam cilvēkam kā Gunārs Astra. Diemžēl Rīgas Domē atrodas nauda dažādiem mērķiem, bet tiklīdz runa ir par patriotiskām lietām, tad dariet paši. Latvijas vēsture ir ļoti vērtīga, un tos cilvēkus, kas to veidojuši pozitīvā virzienā, nedrīkst aizmirst. Vēl pirms 18 gadiem, kā deputāte Rīgas Domē, arī es darbojos Pieminekļu padomē un toreiz ierosināju vietu Gunāra Astras piemineklim pie Tieslietu ministrijas, kur viņš teica savu pēdējo runu. Tomēr pēc manis ievēlēšanas Saeimā, Rīgas Dome šo ierosinājumu aizmirsa.

Silvija Kaugere: Kādi ir ieguvumi Latvijai ir bijuši, esot Eiropas Savienībā?

Inese Vaidere: Vispirms – tā ir brīvība. Tie, kuri esam dzīvojuši padomju okupācijas gados, zinām, ko nozīmē brīvība, un mēs protam to novērtēt. Tagad viss ir pašu rokās, paši varam veidot savu likteni. Mums aiz katra stūra nestāv čekists, kas mūs kontrolētu, mūsu mājās vairs netiek ievietotas noklausīšanās iekārtas, mēs varam dzīvot brīvi. Dalība Eiropas Savienībā ir atvērusi visu pasauli. Ir ļoti maz to valstu, kur mums ir vajadzīgas iebraukšanas vīzas. Jaunā paaudze var doties brīvi mācīties ārpus valsts, ja viņi to vēlas. Vecākajai paaudzei ir pieejami dažādi mūžizglītības projekti. Šajos gados esam saņēmuši 9 miljardus eiro no Eiropas Savienības fondiem. Tas ir apmēram viens Latvijas budžets. Ja mēs būtu ārpus Eiropas Savienības, protams, šāda atbalsta nebūtu, un Latvija attīstītos daudz lēnāk. Kādreiz saka, bet mēs jau arī iemaksājam Eiropas Savienības budžetā. Jā, taču no katra eiro, ko mēs iemaksājam, 3 – 4 eiro caur dažādiem fondiem saņemam atpakaļ. Kad 2017. gadā Latviju skāra plūdi, es rosināju Latvijas valdību aprēķināt zaudējumus, iesniegt pieprasījumu Eiropas Komisijai. Valdība atsaucās šim ierosinājumam, un es uzņēmos gatavot ziņojumu Eiropas Parlamentam, lai šo zaudējumu segšanas summu mums piešķirtu no Eiropas Savienības budžeta. Tas izdevās, 17,7 miljonus eiro Latvija ir saņēmusi. Kas mūs atbalstītu, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā? Mēs varbūt bieži pat nenovērtējam visus tos labumus, kas mums ir, esot Eiropas Savienībā. Protams, arī Eiropas Savienība nav ideāla. Kas šajā pasaulē ir ideāls? Bet tā tomēr ir labākā vieta, kur pasaulē būt un dzīvot!

Silvija Kaugere: Kas vēl darāms turpmāk, lai Latvijai būtu straujāka, labāka attīstība?

Inese Vaidere: Vienotais tirgus, kas ir atvieglojis dzīvi mūsu uzņēmējiem, studentiem, arī tiem, kuri brauc ekskursijās, ir nesis arī savas negatīvās sekas. Brīvā darba tirgus apstākļos vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju ir devušies uz bagātākajām valstīm. Līdz ar to viņi rada labākus dzīves apstākļus – tajās valstīs. Var, protams, atsevišķos gadījumos teikt, ka mūsu valsts nav kaut ko izdarījusi, lai visi cilvēki justos labi šeit, bet galvenais vaininieks ir tie piecdesmit padomju okupācijas gadi. Latvija tika pilnīgi izlaupīta, un vēl nav bijis iespējams pilnībā nostāties līdzās bagātajām Eiropas valstīm. Tas ir tāds apburtais loks, kad cilvēki labākas dzīves meklējumos atstāj Latviju, sakot, ka atgriezīsies tad, kad šeit būs lielākas algas, bet mums šie cilvēki ir ļoti vajadzīgi Latvijā atpakaļ, lai Latvijas ekonomika attīstītos, lai tās lielākās algas varētu maksāt. Tas ir tas, pie kā ir jāstrādā.

Vēl ļoti svarīgs jautājums ir nevienlīdzības mazināšana. Latvija ir viena no tām valstīm Eiropas Savienībā, kurās ir lielākā starpība starp iedzīvotājiem ar lieliem ienākumiem un iedzīvotājiem ar maziem ienākumiem. Diemžēl, pagājušā gada nodokļu reforma bija neveiksmīga, tā vēl vairāk šo starpību palielināja. Es uzskatu, ka, tāpat kā visās attīstītajās Rietumu valstīs, Latvijā ir vajadzīgs progresīvais ienākumu nodoklis, kas nodrošinātu arī trūcīgākajiem iedzīvotāju slāņiem labākus ienākumus, un ir jāpaceļ arī minimālā alga. Nevienlīdzības mazināšana ir ļoti svarīgs uzdevums.

Vēl viens ļoti svarīgs uzdevums ir samazināt nevienlīdzību arī starp mazāk un vairāk attīstītajiem reģioniem. Dzīves līmeņi Pierīgā un Latgalē ir ļoti atšķirīgi. Vairāk dažādu stimulu ir jāvērš tieši attālāko reģionu attīstībai.

Vēl kas. Nedrīkst būt atšķirības starp to produktu kvalitāti, ko piedāvā Rietumeiropā un ko piedāvā, piemēram, Latvijā. Esmu panākusi, ka tikuši sperti lieli soļi uz priekšu šajā virzienā, bet likumdošana vēl ir precizējama, lai attiecīgos uzņēmumus, kuri diskriminē mūsu cilvēkus, varētu ne tikai nosaukt, bet arī sodīt. Tie ir darbi, kuri ir jāturpina.

Jāturpina cīnīties arī par to, lai Eiropas Savienības budžetā nesamazinātos tie līdzekļi, kuri ir domāti dzīves līmeņa izlīdzināšanai, proti, Kohēzijas fondi, jo tie Latvijai ir ļoti svarīgi. Es kā vienīgā no Latvijas darbojos Eiropas Parlamenta budžeta komitejā un zinu, kā par to cīnīties. Mana balss ir bijusi pietiekami skaļa, jo ir uzklausīta Ja iedzīvotāji man atkal uzticētu strādāt EP, es esmu gatava strādāt ar pirmo minūti. Man šis darbs ir zināms, un, kā Kārlis Skalbe ir teicis, – lai runā darbi!

Silvija Kaugere: Kādi darbi, nesot Latvijas vārdu Eiropā, ir paveikti iepriekšējos sasaukumos?

Inese Vaidere: Vēl 2004. gadā, kad ieradāmies Eiropas Parlamentā, lielākai daļai deputātu bija priekšstats, ka tikai nacisms ir bijis slikts, bet PSRS sistēma laba, jo atbrīvoja Eiropu no nacisma. Mums bija jāskaidro un jāpierāda, ka totalitāras sistēmas vispār – gan komunisms, gan nacisms bija vienlīdz vainīgs Otrā pasaules kara izraisīšanā. To pierāda 1939. gadā noslēgtais Staļina – Hitlera jeb Molotova – Ribentropa pakts. No abiem režīmiem ir cietuši mūsu, Latvijas cilvēki, no padomju režīma zvērībām Latvijā ir cietuši daudz vairāk. Es aktīvi sāku strādāt šajā virzienā, un ar manu līdzdalību un finansiālo atbalstu tapa filma Padomju stāsts. Kad to pirmo reiz parādījām Eiropas Parlamentā, daudzi Rietumvalstu pārstāvji nespēja noticēt, ka kaut kas tāds ir bijis padomju režīma ietvaros. Pamazām situācija un izpratne par vēsturi mainījās, un es domāju, ka mans pienesums ir bijis nopietns. Arī tajā procesā un rezultātā, kad mēs, piecu valstu deputāti – es no Latvijas un vēl deputāti no Apvienotās Karalistes, Vācijas, Ungārijas un Igaunijas, savācot vairāk nekā 400 deputātu parakstus, kas bija grūts darbs, panācām, ka 23. augustu atzīst par kopīgu visas Eiropas piemiņas dienu staļinisma un nacisma upuriem. Mēs izskaidrojām, ka vēlamies, lai šajā dienā piemin visus nevainīgos kara upurus, kuri ir cietuši abu agresīvo lielvaru, totalitārās PSRS sistēmas un nacistiskās Vācijas darbību rezultātā. Esam panākuši, ka Eiropā labāk sāk izprast, kas tad īsti ir Krievija. Eiropai acis atvērās platāk, kad Krievija iebruka Gruzijā, vēl platāk, kad Krievija iebruka Ukrainā, okupēja un anektēja Krimu. Tas, ka pret Krieviju ir ieviestas sankcijas, kuras nav atceltas joprojām, tas ir arī šīs, Krievijas rīcības un vēstures skaidrošanas rezultāts. Esmu panākusi arī Latvijas Okupācijas biedrības iesaisti Prāgas platformā, kā arī finansējusi un atbalstījusi grāmatas izdošanu par PSRS nodarītajiem zaudējumiem Baltijā latviešu, angļu un krievu valodās.

Silvija Kaugere: Ar ko Latvija mirdz Eiropas tautu saimē, kā mēs varam parādīt savu kultūru?

Inese Vaidere: Latvija ir bagāta ar saviem zinošajiem, gudrajiem, kultūru mīlošajiem cilvēkiem. Latvijas kultūra ir ļoti bagāta. Jau savā pirmajā sasaukumā es vārda tiešā nozīmē aizvedu uz Eiropas Parlamentu Dziesmu svētkus. Atvedu kori, latviešu rotaļas un parādīju, kas ir mūsu Dziesmu svētki. Mani kolēģi pat no sākuma neticēja – kā, uz skatuves vairāk nekā 11 tūkstoši, klausās viņus vairāk kā 40 tūkstoši? Es saku, jā, tie ir Latvijas Dziesmu svētki! Tas bija neaizmirstams notikums.

Tāpat es aizvedu uz Eiropas Parlamentu izstādi par Rīgas jūgendstilu, kas arī ir Latvijas kultūras pērle. Esmu aizvedusi un parādījusi Eiropas Parlamentā Latvijas filmas, gan Homo Novus, gan Sapņu komanda 35, arī filmu Segvārds Vientulis, kas parāda pretošanās cīņu pēc Otrā pasaules kara.

Eiropas Parlamentā, atzīmējot Latvijas simtgadi, parādīju izstādi par Latviju simts gados, arī minēto filmu Homo novus. Uz pasākuma atklāšanu ieradās gan Eiropas Parlamenta prezidents, gan viceprezidenti, gan arī Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis, vēstnieki. Mūsu valsts, iegūstot neatkarību 1918. gadā, pēc pusgadsimtu ilgas okupācijas ir pratusi pilnvērtīgi nostāties līdzās pārējām Eiropas valstīm. Es pastāstīju klātesošajiem, kas vēl ir darāms, lai starpību starp ekonomiski attīstītākajām valstīm un Latviju mazinātu un likvidētu pēc iespējas ātrāk.

Silvija Kaugere: Kādas ir iespējas Latvijai ietekmēt lēmumus Eiropas Parlamentā?

Inese Vaidere: Pašlaik EP vislielākā frakcija ir Eiropas Tautas partijas frakcija, pie kuras pieder arī Jaunā Vienotība, kuru es pārstāvu, un līdz ar to mūsu deputātiem ir daudz labākas iespējas ietekmēt lēmumus EP nekā tiem deputātiem, kuri pieder pie mazām frakcijām. Es aicinātu cilvēkus, kuri balsos Eiropas Parlamenta vēlēšanās, būt ļoti atbildīgiem savā izvēlē, neuzķerties uz populistisku partiju nereāliem solījumiem. Latvijas Saeimas vēlēšanas parādīja, ka bija daudz nereālu, populistisku solījumu, bet tad, kad bija jāveido valdība tie, kuri bija ieguvuši lielāko balsu skaitu, nespēja to izdarīt. To izdarīja pieredzējušais Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības.

Es tagad dzirdu dažādus nereālus jauno partiju solījumus darbam Eiropas Parlamentā – gan par algu, gan pensiju palielināšanu Latvijā, gan citus solījumus, ko Eiropas Parlamentā nevar izdarīt pēc definīcijas. Tas ir jādara valdībai dalībvalstīs, ir jāsakārto pašu mājas. Eiropas Parlamentam ir jāizvēlas tie deputāti, kuriem ir pieredze, jauda un enerģija un kuri var uzrādīt padarītos darbus. Darbs jāturpina, jāstrādā jau ar pirmo minūti, nevis ilgu laiku iešūpojoties. Eiropas Tautas Partijai un tajā skaitā Jaunajai Vienotībai ir skaidrs un reāls plāns. Un mēs to arī varam izdarīt.

Silvija Kaugere: Paldies par interviju, par Jūsu darbiem un par sadarbību ar pasaules latviešu organizāciju Daugavas Vanagi. Vēlot veiksmes Jūsu darbā, ko vēl Jūs vēlētos pateikt lasītājiem?

Inese Vaidere: Es gribētu pateikt sirsnīgu paldies par to lielo, nesavtīgo ieguldījumu, ko Daugavas Vanagi devuši Latvijai, neatkarību atjaunojot un valsti, patriotismu stiprinot. Liels paldies bijušajam Daugavas Vanagu Centrālās Valdes vadītājam Andrejam Mežmalim, ar kuru ir bijusi ļoti laba sadarbība, tāpat arī Daugavas Vanadžu priekšniecei Klārai Mētrai un vislabākie vēlējumi tagadējam Daugavas Vanagu priekšniekam Gunāram Spodrim. Tuvojoties atkal Eiropas Parlamenta vēlēšanām, savā izvēlē būsim – atbildīgi. Skatīsimies uz darbiem. Kā ir teicis Kārlis Skalbe: „Runā ar darbiem – tā ir stiprākā un labākā valoda“.

Silvija Kaugere: Paldies Jums!

Sarunu pierakstīja

Silvija Kaugere,
DVL informācijas nozares vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“