Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Puišķins, Anūts, Džeks. Kā tas toreiz bija“

Par Jēkaba Ziedara grāmatu

Laikraksts Latvietis Nr. 543, 2019. g. 23. maijā
Arnolds Tolks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Puišķins, Anūts, Džeks. Kā tas toreiz bija“ vāks.

Scribitur ad narrandum, non ad probandum”. Kvintiliāns
(Raksta, lai stāstītu, nevis lai pierādītu)

Šī ir trešā autora grāmata, kas uzsākusi ceļu pie lasītāja. Autors ir pazīstams ar divām agrāk izdotām grāmatām. Pirmā no tām bija plašs pētījums par Ziedaru dzimtas saknēm Dunikā, Dienvidkurzemē: ZIEDARI. Viena Dunikas leitīšu ģimene, kas nāca klajā 1999. gadā, otra – Šūpo šūpuli,izdota 2009. gadā, kurā apkopotas autora pārdomas par dzimstības problēmām Latvijā un to iespējamiem risinājumiem.

Lasītāju vērtējumam nodotā trešā grāmata ir autora atmiņu stāsts, ceļojums pagātnē, ļaužu un notikumu vērojums caur personīgās pieredzes prizmu. Autors izvēlējies savdabīgu vēstīšanas veidu, stāstīšanu trešajā personā: atmiņas atceras, izdzīvo un izstāsta pavisam maziņais puišķins, mazais Anūts, kurš, gadiem ejot, kļūst vecāks un pārtop par Džeku.

Stāsts sākas ar agrīnajiem bērnības gadiem, turpinās zaļoksnēja jaunekļa gados un noslēdzas jauna, bet jau daudz pieredzējuša un pārdzīvojuša vīra gados, kurš šķir jaunu savas dzīves lappusi savā jaunajā mītnes zemē Austrālijā. Stāsts, kas kopumā aptver apmēram ceturtdaļu gadsimta, uzskatāmi apliecina, ka nedzīvojam tikai laikā un vietā, bet arī konkrētos vēsturiskos apstākļos, kuriem bieži ir izšķiroša ietekme ne tikai uz mūsu dzīvi un darbību, bet arī uz mūsu likteni.

Pirmās ir puišķina fragmentārās atmiņas par dzimto Sedvīņu ciemu Dunikā – māte ar nēšiem uz pleciem, kurai mazais puišķins pinas pa kājām, siltais, tikko slauktais piens koka spainīšos, vectēvs, ar kuru kopā pavadītas jaukas stundas, rotaļas ar citiem mājiniekiem – tik senas un tālas, tik mīļas un reizē smeldzīgas...

Tālāk atmiņu stāsts aizved mūs uz Sileni Latgalē, pie robežas ar Poliju, kur puisēna tēvs dienē Latvijas valsts robežsardzē. Mazais puisēns Anūts ir jau krietni paaudzies un sasniedzis skolas vecumu. Silenē sākas Anūta skolas gaitas, te viņš iestājas mazpulkos, draudzējas ar citiem dažādu tautību vienaudžiem, ar kuriem brīvajā laikā tiek sista bumba, iets kopā peldēties, makšķerēt un Silenes apkārtnes mežos ogot un sēņot. Tās ir tādas mierīgas, bezrūpīgas bērnības miniatūras, vēl nekas neliecina par drīzajām dramatiskajām pārmaiņām. Valsts attīstās, dzīve iet uz augšu. Nodaļa ilustrēta ar fotogrāfijām, kas kopā ar vietējo ļaužu un notikumu aprakstu dod lasītājam iespēju iztēloties kāda izskatījās un kā dzīvoja ļaudis Silenē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Liekas, ka līdz pat mūsdienām nekas daudz Silenē nav mainījies.

Pēc īsa, bet kolorīta apraksta par gadu ilgušām mācībām Daugavpils arodskolā, kuras laikā apgūtas praktiskas atslēdznieka iemaņas un zināšanas metālapstrādē, atmiņu stāsts mūs aizved uz Liepāju. Mērķis – iestāties Liepājas tehnikumā, lai iegūtu profesionālas zināšanas elektrotehnikā, kuras, kā izrādīsies pavisam drīz, lieti noderēs tuvā nākotnē. Liepājas periodā stāsts iziet ārpus personīgo atmiņu rāmjiem; te autors, pamatojoties uz vēstures avotiem, sniedz plaši izvērstu apskatu par tā laika dramatiskajiem notikumiem Liepājā un Latvijā. Pirmā krievu okupācija, Litenes traģēdija, Latvijas pārvēršana par padomju republiku un pievienošana PSRS, iedzīvotāju deportācija kara priekšvakarā – notikumi, kuru kopums iegājis vēsturē kā baigais gads. Seko kara sākums, Liepājas bombardēšana, vācu armijas ienākšana Liepājā; tie ir apstākļi, kuros Džeks mācās un pabeidz Liepājas tehnikumu. Pienāk brīdis, kad Džeks pret savu gribu ir spiests uzvilkt svešu formastērpu. Sākas kara gaitas; sākotnēji tas ir darba dienests un darbs Ploces kūdras purvā, pēc tam ieskaitīšana latviešu SS leģiona 15  divīzijā un nosūtīšana uz apmācībām Austrumprūsijā. Liktenis Džekam ir labvēlīgs, rit pēdējais kara gads, viņa vienība lielās kaujās neiekļūst. Iziešana no Dancigas aplenkuma, nonākšana Štetīnā, kur tiek gaidīts kuģis nosūtīšanai uz Kurzemi, kas tomēr nenotiek. Vācijas kapitulāciju Džeks sagaida kaut kur Baltijas jūrā uz kuģa tuvu Dānijas krastam. Gūstekņu nometne Dānijā, pārbrauciens uz Flensburgu Vācijā. Tā ir angļu okupācija zona, un Džeks kļūst par Viņa Majestātes Lielbritānijas karalienes Elizabetes II gūstekni. Neskan slikti. Par šo laiku Džeks saka: „Dzīvojam pilnīgā brīvībā. Bija vasara un skaists laiks.“ Seko Zēdelgemas nometne Beļģijā un tad 1946. gada martā atbrīvošana no gūsta, ko apliecināja no okupācijas iestādēm saņemtā Atlaides apliecība. Praktiski tas nozīmēja tiesības dzīvot pārvietoto personu nometnē. Šeit jūtams gandarījums par atgūto vārdu un cilvēcisko cieņu, kad neesi vairs tikai numurs kādā numurētā sveša karaspēka vienībā.

Grāmatas nodaļās par Džeka kara gaitām un gūstniecība nav tikai hronoloģiski secīgu faktu uzskaitījums, šo periodu lasītājs iepazīs caur ļoti interesantu, emocionālu un detaļās pilnīgu dažādu notikumu un epizožu attēlojumu .

Džeka dzīves gaitu nākošā pietura ir Saules DP nometne Gēstahtā, kur Džeks laimīgi atrod savu māti, strādā par nometnes elektriķa palīgu. Šeit ir mierīga, dīka dzīve – darbs, kontakti ar meitenēm, danču vakari gan pašu, gan netālajā poļu nometnē. Bet tieši šeit  notiek lūzums Džeka domāšanā un rodas apjausma par pavisam citādām dzīves iespējām, ko pavērtu mācības. Jauneklis kļūst par Baltijas universitātes studentu, ir  1946. gada 1. jūlijs. 

 Baltijas Universitāte, kas pēc kara darbojās angļu okupācijas zonā, sākotnēji Hamburgā, vēlāk Pinabergā, tika izveidota ar Lielbritānijas ārlietu ministrijas atļauju pēc prof. Friča Gulbja ierosmes. Tā bija paredzēta tieši bēgļiem no Baltijas. Baltijas Universitāte bija  unikāla –  fenomens, kuram nav un, šķiet, nekad vairs nebūs  nekā līdzīga. Tās nozīmi grūti novērtēt par augstu, tās astoņas fakultātes ar septiņpadsmit katedrām un  pāris simtiem pasniedzēju līdz Universitātes slēgšanai 1949.gadā saviem studentiem deva ne tikai zināšanas, bet arī pārliecību par savām spējām un drosmi turpināt studijas baltiešu nākošajās mītnes zemēs. Baltijas Universitātes darbība publikācijās atspoguļota samērā maz, tāpēc  jebkurai rakstiskai liecībai par Baltijas Universitātes darbību ir īpaša nozīme,  sevišķi ja atmiņu autors pats ir Universitātes laikabiedrs.

 Atmiņas par mācību laiku Universitātē rakstītas ar lielu sirsnību. Nodarbības, studentu sadzīves ainiņas, izklaides, deju vakari, pirmās simpātijas – viss, kas pienākas jauniem cilvēkiem, kuriem kara šausmas aiz muguras, bet puse dzīves vēl priekšā. Īpaša vieta studiju laika atspoguļojumā ierādīta korporācijas Gersicania nodibināšanai, autors ir 24 studentu- dibinātāju vidū. Te uzzinām daudz interesanta par korporācijas dzīvi – par korporācijas ballēm ar polonēzi, komerša ceremoniju, korporācijas atribūtiku – vapeni, korporācijas krāsām un to nozīmi, korporēļu deķeļiem, komerša ceremoniju un daudz ko citu, ieskaitot studentu – gersikāņu kāzas.

Studiju gadi ir īpaši, tie ir gadi, kad personības attīstība  un pilnveidošanās norit īpaši strauj, Džeks nav izņēmums.

Tālāk atmiņu stāsts aizved lasītāju uz Austrāliju, kur Džeks ierodas 1949. gada 30. maijā. Te atmiņu izklāstā nejūt daudz emociju, tās ir lietišķas un informatīvas, stāstījums ir raits un pilnā mērā dod priekšstatu par iebraucēju pirmajiem gadiem jaunajā mītnes zemē. Brauciens uz Bonegillas nometni, pirmā darba vieta Džilongas cementa fabrikā. Daudzkas te notiek pirmo reizi – pirmie soļi kā neatkarīgam uzņēmējam ar iegādāto autopaš­izgāzēju, autovadītāja tiesību iegūšana, pirmās pārvietojamās mājas – karavānes – būvniecība, izklaides, balles un saviesīgi vakari un apziņa, ka jāturpina mācības. Fināls ir optimistisks –  Džeks ved pie altāra meiteni Adu, tas ir sākums jaunam stāstam, kuru, cerams, nākotnē vēl  uzrakstīs.

Vērtējot autora veikumu kopumā, jāatzīst – grāmata, uzrakstīta raitā valodā un ilustrēta ar daudzām  sava laika fotogrāfijām, tiešām sniedz atbildes uz jautājumu – kā tas toreiz bija. Tā nav vērtējama  tikai kā atmiņu stāsts, tā ir rakstiska liecība  un vienlaikus informācijas avots par skarbiem un dramatiskiem notikumiem mūsu vēsturē, kuru liecinieks ir bijis pats autors. Grāmata noteikti atradīs savu lasītāju, tā būs interesanta lasāmviela tiem, kurus interesē mūsu pagātne.

Cieņā pret autoru

Andris Tolks
Jūrmalā, 2019. gada 25. martā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com