Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Brīvība vieno, nevis šķeļ

Intervija ar PBLA priekšsēdi Kristīni Saulīti

Laikraksts Latvietis Nr. 544, 2019. g. 30. maijā
Kristīne Saulīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
PBLA

PBLA

„Latvijā beidzot jūtamas pārmaiņas ne tikai attieksmē pret aizbraukušajiem tautiešiem, bet arī pašos pamatos,“ secina Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēde KRISTĪNE SAULĪTE. Bet kā ar pašu PBLA? Intervijā lvportals.lv ārzemēs dzīvojošo latviešu jumta organizācijas vadītāja dalās pārdomās, kāpēc, latviešus vairs nevajadzētu šķirot pēc dzīvesvietas, vai PBLA tēls un mērķi ir vēsturiski novecojuši, kā arī par viedokļu dažādībām latviešu diasporas organizāciju starpā.

Dainis Mjartāns: Nesen apritēja pirmais gads, kopš ieņemat Pasaules Brīvo latviešu organizācijas priekšsēdes amatu. Kāds jums ir bijis šis gads?

Kristīne Saulīte: 2018. gads vispār bija notikumiem bagāts, arī šis gads tāds būs. Ne tikai lielo politisko pārmaiņu dēļ, bet saistībā ar valsts simtgades pasākumiem, kas lielā skaitā notika gan Latvijā, gan daudzās pasaules valstīs. Pasākumi, manuprāt, bija pārdomāti un kvalitatīvi, lai nebūtu tikai tāda sanākšana kopā.

Dainis Mjartāns: Noprotu, ka arī šis gads būs spraigs. Kas ir paredzēts?

Kristīne Saulīte: Saistībā ar simtgadi gribētu izcelt, manuprāt, brīnišķīgu Latvijas mūziķu un aktieru kopprojektu ar Sidnejas Latviešu teātri, kas šovasar viesosies Latvijā un uzstāsies vismaz 12 vietās visos reģionos jūlijā un augustā. Daudzviet notiks vērienīgi Baltijas ceļa atceres pasākumi, jo aprit 30 gadi kopš šī vēsturiskā notikuma. Piemēram, Jaunzēlandē pirmoreiz vērienīga akcija tiek organizēta kopā ar lietuviešiem un igauņiem.

Turpinām veicināt arī ekonomisko sadarbību. 2. maijā, dienu pirms Amerikas Latviešu apvienības kongresa, Denverā notika Spotlight Latvia konference, kurā pulcējās uzņēmēji no Amerikas un Latvijas. Jūnijā liels pasākums gaidāms Dublinā, Īrijā, kur notiks Eiropas latviešu kultūras svētki. Šogad notiks pat divi 2x2 jauniešu saieti. Pirmais tieši pirms XV Dziesmu un deju svētkiem Toronto, Kanādā, uz kuriem sabrauks tautieši no visas pasaules. Otrs saiets notiks augustā tepat Latvijā, Latgalē. Septembra beigās gaidāma Lielā pasaules latviešu kultūras konference Cēsīs, kur atrodas viena no mūsu bagātībām – Pasaules latviešu mākslas centrs. Oktobra sākumā ir plānota PBLA ikgadējā valdes sēde, bet novembrī – Ekonomikas un inovācijas forums, kas arī šogad notiks Valmierā. Savukārt pašā gada nogalē notiks Austrālijas Latviešu 36. jaunatnes dienas, kas būs veltītas Latvijas simtgadei.

Dainis Mjartāns: Ekonomikas un inovācijas forumu rīkojat Valmierā jau otro reizi. Kāpēc šāda izvēle?

Kristīne Saulīte: Jā, gribam parādīt, ka Latvija nav tikai Rīga, turklāt Valmiera ir ļoti darbīga pilsēta. Mums ir izveidojusies sadarbība ar Valmieras Attīstības aģentūru un Amerikas Tirdzniecības kameru, taču šoreiz aktīvi piedalīsies arī biedrība Ar pasaules pieredzi Latvijā un Red Jackets, kas foruma ietvaros pasniegs balvu gada izcilākajam Latvijas uzņēmējam.

Šogad forums plānots atšķirīgs, kā globāla latviešu domnīca, kurā aplūkosim dziļāk, kādas pārmaiņas ir nepieciešamas, piemēram, izglītības sistēmā un valsts komunikācijā ar cilvēkiem Latvijā un ārpus tās.

Pie šādas koncepcijas nonācām, jo sapratām, ka, runājot par investīciju piesaisti, gadu no gada atduramies pret vienām un tām pašām problēmām – korupciju, nodokļu sistēmu un nepārskatāmību lēmumu pieņemšanā. Tāpat jāsaprot, ka uzņēmējiem grūtāk stāstīt par sevi un valsti, kuru viņi pārstāv, ja nav vienota valsts zīmola, kopīga pasaules redzējuma. Dalību ir apstiprinājis arī Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš; esam uzrunājuši ministrus, kurus aicināsim būt daļai no diskusijas, nevis galvenajiem runu nolasītājiem.

Otrajā dienā piedāvāsim piezemēti praktiskas meistarklases par to, kā ieiet pasaules tirgū, – līdz tādiem sīkumiem kā: kas jāvelk mugurā, kā jāuzvedas, ko no tevis sagaida.

Dainis Mjartāns: Vai jums ir zināmi kādi pozitīvi sadarbības piemēri, kas izveidojušies pēc Ekonomikas un inovācijas foruma vai tamlīdzīga pasākuma?

Kristīne Saulīte: Parasti uzņēmēji aiziet, nodibina kontaktus, bet par to, kas notiek tālāk, lielākoties neuzzinām. Taču šis tas nonāk arī līdz mums. Piemēram, viens Austrālijas latvietis jau kādu laiku eksportē no Latvijas uz Austrāliju saliekamās mājas. Viņš ir ļoti apmierināts ar to kvalitāti, ražotāju elastību. Domājot par attīstību, viņš, esot Valmierā, uzsāka sadarbības sarunas ar vienu mēbeļu ražotāju. Nesen saņēmu ziņu no latvieša, kas aktīvi piedalījies vairākos forumos, ka šogad izmēģina savas produkcijas pārdošanu Amerikā. Nekas jau nenotiek vienā dienā, taču šādā forumā ir iespēja izveidot noderīgus kontaktus. Piemēram, kāds Latvijas uzņēmums, piedaloties Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izstādē, atrada sev darbinieku. Taču visbiežāk uzņēmēji ar saviem veiksmes stāstiem nelielās. Es gan neticu veiksmei, viss tiek panākts ar ieguldītu darbu un pūlēm.

Dainis Mjartāns: Kāpēc šoreiz izlēmāt mainīt formātu, rīkot domnīcas?

Kristīne Saulīte: Mēs jau varam runāt, ka vajadzīgas investīcijas, ieviest ārvalstu pieredzi utt., bet, kamēr netiek domāts, kā atrisināt problēmas pašos pamatos, sanāks tikai tāda plāksteru līmēšana uz vātīm. Tad mēs atkal un atkal atgriežamies pie viena un tā paša: kāpēc kaut kas nav iespējams, kāpēc kaut ko nevaram. Šis ir ļoti piemērots laiks, tādēļ, ka valdības attieksme ir ļoti mainījusies. Par daudzām problēmām ir iespējams runāt daudz atklātāk. Ir jūtams, ka varbūt beidzot arī valdība ir nonākusi pie atziņas, ka jāķeras klāt pamatiem. Vienlaikus jāapzinās, ja pārmaiņas nāk no augšas, iedzīvotāji nejutīsies iesaistīti. Tāpēc arī uzskatām, ka šī ir laba iespēja sanākt kopā uzņēmējiem, latviešiem, kas dzīvo ārzemēs un Latvijā, valdības pārstāvjiem. Nekas tāds iepriekš nav bijis.

Dainis Mjartāns: Kādi, jūsuprāt, ir šo pārmaiņu iemesli?

Kristīne Saulīte: Domāju, ka zināmā mērā pārmaiņas notiek pašā sabiedrībā. Sabiedrība Latvijā ir nonākusi līdz zināmam lūzuma punktam un vairs nav ar mieru samierināties. Tas nenozīmē, ka agrāk nekas negāja uz priekšu, neattīstījās. Taču dziļākas pārmaiņas nebija notikušas, godīgi sakot, kopš neatkarības atgūšanas. Tēlaini izsakoties, daudz kas jauns tika pielikts klāt, piebūvēts, bet pamatos nekas netika mainīts. Domāju, tas notika tāpēc, ka nevar tā vienkārši paķert no ārzemēm kaut kādu labo praksi un ieviest bez pieredzes un spējas to saprast. Saprotu, ka 30 gadi tomēr ir samērā īss laika posms, lai sagaidītu tik fundamentālas izmaiņas.

Dainis Mjartāns: Bet mums ir tautieši ārzemēs, kuri var palīdzēt.

Jā, bet auditorijai ir arī jābūt gatavai šo informāciju uzņemt, lai nenotiek tā, ka mēs esam tie gudrie, jums ir jādara tā! Tas nekad nedarbojas! Tāpēc jau gribam veicināt sadarbību starp latviešiem. Tautieši, kas dzīvo ārzemēs, nāk ar savu pienesumu, Latvijā dzīvojošie ar savu, bet kopīgiem mērķiem.

Tāpēc man ne pārāk patīk vārds diaspora. Tas neveicina sajūtu, ka visi esam viena tauta. Vienalga, kur mēs būtu, mūs vieno latvietība un piederība Latvijai. Vai šobrīd vairs nepieciešams tā šķirot – diaspora, latvieši tur, latvieši šeit? Mēs taču visi dodam pienesumu Latvijai. Mēs esam viens otram vajadzīgi. PBLA darbs ir savest kopā, veicināt sadarbību.

Līdz ar to es nedomāju, ka var mākslīgi kaut ko uzspiest. Vislabāk, ja par sevi runā darbi. Nevis runas, skaidrojumi un pamācības, bet sadarbība. Taču, ja tu kaut ko dari un no sirds, tu neprasi, kas par to būs. Tā ir pārliecība, ka sadarbojoties mēs varam izdarīt vairāk.

Dainis Mjartāns: Dažkārt tas, ko saņem pretī, nav īpaši patīkami. Ar to domāju nesen medijos publicēto kritisko viedokli „Kurp tad ved pašreizējā PBLA politika?“, kas aicina uz pārmaiņām arī pašu PBLA. Piemēram, tajā uzsvērts, ka pat organizācijas nosaukums ir vēsturiski novecojis un vārdu „brīvie latvieši“ saglabāšana mūsdienu situācijā ir nesaprotama. Ko jums pašai tie nozīmē?

Kristīne Saulīte: Kad vairāk nekā pirms 65 gadiem tika dibināta PBLA, Latvija bija okupēta un mērķis bija vienot latviešus, kuri dzīvoja zemēs, kas bija brīvas no padomju okupācijas. Kad Latvija atguva neatkarību, tika runāts arī par to, vai nevajadzētu mainīt organizācijas nosaukumu. Šis ir jautājums, kas tiek aktualizēts valdes sēdē katru gadu. Tomēr, ja raugās dziļāk, šim vārdam ir spēcīgs vēstījums – brīvs cilvēks. Jā, Latvija tagad ir neatkarīga. Arī Latvijas cilvēki ir brīvi. Brīvība ir visas tautas kopīga vērtība. Protams, tas simbolizē arī brīvību no partiju ideoloģijas, interesēm. Katram ir savi uzskati, ticība utml., bet mums ir brīvība izvēlēties. Mēs visi esam brīvi, sadarboties savā starpā un paust viedokļus. Arī šī minētā publikācija savā ziņā to apliecina.

Dainis Mjartāns: Šajā viedoklī arī uzsvērts, ka būtu nepieciešams svaigs skats nākotnē, vairāk atbilstošs mūsdienu situācijai. Pirms gada intervijā LV portālam „Diaspora ir iespējas, kas jāizmanto plašāk“* teicāt, ka arī jūsu mērķis ir panākt vienotu un laikmetīgu skatījumu uz kopīgiem mērķiem, meklēt jaunas idejas, saglabājot vecās vērtības. Kā veicas šajā ziņā?

Kristīne Saulīte: Mūsu vērtību skala arī mūsdienu pasaulē paliek nemainīga – latviskā izglītība un tās pieejamība, kultūra, drošība un sadarbība ar Latviju, kas ietver visu pārējo – ekonomiku, filantropiju, pieredzes apmaiņu utt. Šīs vērtības mums ir svētas, un tās tik vienkārši nemetīsim projām tikai tāpēc, ka kādam tas nešķiet moderni. Ir dabiski, ka atšķiras izpratne, kas katram ir svarīgs, taču praksē ir pierādījies, ka latvietība, kultūra un izglītība ir tas, ko ārzemēs dzīvojošie latvieši, ja vēlas uzturēt saikni, meklē vispirms.

Nav šaubu, vienmēr ir jāskatās, kā apkārtēja vide mainās. Tāpēc, pirmkārt, pastiprinātā veidā veicinām ekonomisko sadarbību, ko PBLA agrākos gados nedarīja. Otrkārt, uzsveram, ka jāveicina sadarbība un savstarpēja sapratne ar Latviju. Vai tā būtu ekonomikas konference, kultūras forums vai Diasporas likums, – tam visam jātop ciešā sadarbībā ar Latviju un vietējiem iedzīvotājiem, lai nebūtu tā, ka katrs esam par sevi, izvirzot savas intereses priekšplānā. PBLA tiecas veidot arvien stiprāku, ciešāku sazobi, lai kopā attīstītu tādu Latviju, kādu mēs visi vēlētos redzēt, ar ko lepoties, neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā dzīvojam.

Dainis Mjartāns: PBLA ļoti uzsver Latvijas drošību. Iespējams, daudziem ārzemēs dzīvojošajiem tas būtu papildus jāskaidro.

Kristīne Saulīte: Mēs paliekam pie tā, ka iestāšanās par Latvijas drošību un tās lobēšana mūsu mītnes zemēs ir nepieciešama un ļoti svarīga. Vienmēr būt modriem un turēt roku uz pulsa, neatkarīgi no tā, vai dzīvojam Eiropā, Amerikā vai Kanādā, ārzemēs dzīvojošo latviešu organizācijas var daudz darīt, lai vietējām valdībām atgādinātu par sevi un Latvijas drošības situāciju. Kaut vai reaģēt uz naidīgām un nepatiesām publikācijām par notikumiem Latvijā un Baltijā kopumā. Jā, protams, Latvija ir brīva un neatkarīga valsts. Vienlaikus mēs ļoti labi zinām, cik brīvība ir trausla. To nevar pieņemt kā kaut ko pašsaprotamu. Pat ja ikdienā šķiet, ka nekas nedraud, viss pēkšņi vienā mirklī var mainīties.

Dainis Mjartāns: Domstarpības pastāvēja arī vecajā trimdā pirms neatkarības atjaunošanas. Piemēram, par tādiem jautājumiem, vai būtu jāveido sakari ar Latvijā palikušajiem, jāizmanto provokatīvas metodes, tā pievēršot preses uzmanību, u.c. Cik vienotas ir latviešu diasporas organizācijas šodien?

Kristīne Saulīte: Protams, no atšķirīgiem viedokļiem nemaz nav iespējams izvairīties. To pastiprina apstākļu dažādība, kuru dēļ cilvēki savulaik ir aizbraukuši. Daudziem ir svarīga Latvijas neatkarība, citus vairāk uztrauc sociālie jautājumi. Tas nav nedz slikti, nedz labi, bet parāda, cik dažādi esam. Tā kā dzīvojam laikos, kad cilvēki var brīvi pārvietoties, braukt uz citām valstīm, izglītoties un gūt pieredzi, mūsu vēlme ir panākt, ka Latvija ir atvērta visiem cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties, bet galvenokārt svarīgi ir kopā strādāt, lai Latvija plauktu un attīstītos tā, ka cilvēkiem vairs nebūtu tik lielas vēlmes šo zemi atstāt pavisam.

Dainis Mjartāns: Pirms gada bijāt piesardzīga, runājot par Diasporas likumu.** Kā vērtējat rezultātu?

Kristīne Saulīte: Ir labi, ka likums ir pieņemts. Par vairākām vietām bija viedokļu atšķirības, bet tas apliecina, ka cilvēki aktīvi iesaistās un domā līdzi. Šobrīd noslēgumam tuvojas Diasporas konsultatīvās padomes izveides process, kurā visi, gan valsts institūcijas, gan nevalstiskās organizācijas, ir piestrādājuši, lai tās darbs būtu jēgpilns un visi varētu iesaistīties. Tāpēc esam lūguši, lai tiktu nodrošināta iespēja piedalīties arī neklātienē, attālināti.

Dainis Mjartāns: Pirms gada teicāt, ka negribētu, ka likums izceļ diasporu kā kaut ko ļoti īpašu, kam kaut kas pienākas papildus. Izlasot šo likumu, nerodas sajūta, ka tas būtu izdevies. Piemēram, ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma jautājumā, kas ārvalstīs nopelnītajām pensijām tiks noteikts atbilstoši attiecīgās valsts nodokļu sistēmai, kur neapliekamais minimums var būt ievērojami augstāks. Kāds ir jūsu viedoklis?

Kristīne Saulīte: PBLA bija cits viedoklis šajā jautājumā, un tas ir pausts gan sēžu protokolos, gan Saeimas komisijai nosūtītajā vēstulē. Mūsuprāt, vienmēr vispirms ir jāatbild uz jautājumu – kā tas ietekmēs Latvijas iedzīvotājus? Kā mēs to spēsim viņiem izskaidrot? Rūpēm par Latvijas iedzīvotāju interesēm ir jābūt priekšplānā. Pensiju likumi katrā valstī ir tik dažādi, tāpat ar nodokli neapliekamais minimums. Ir atsevišķas valstis, ar kurām jau pašā neatkarības atjaunošanas sākuma posmā Latvija ir slēgusi starpvalstu līgumus, ietverot jautājumu par pensijām, un šie līgumi tobrīd bija stratēģiski svarīgi mūsu valstij.

Patlaban būtu jādara viss, lai celtu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni un lai neveidotos tik milzīga ienākumu starpība.

Beigu beigās lēmumu pieņem politiķi. Jāatceras, ka Diasporas likuma pieņemšanas laiks bija priekšvēlēšanu brīdis, kad bija kārdinājums iegūt papildus balsis no vēlētājiem ārvalstīs. Izrādījās gan, ka to balsu nemaz nebija tik daudz.

Dažkārt pati sev uzdodu jautājumu, ja diaspora ir daļa no Latvijas un latviešu tautas, kāpēc ir nepieciešams speciāls Diasporas likums? Gadu desmitiem esam strādājuši bez likuma. Neesmu pārliecināta, ka tieši likums būs tas, kas mūs vienos. Tas vēlreiz apliecina to, ka mūsu tautu vienojošais faktors ir latviešu valoda, kultūra, piederība Latvijai un mūsu tautai.

Tāpēc vēlos uzsvērt divas, manuprāt, ļoti būtiskas lietas. Pirmkārt, bez tiesībām ir arī pienākumi. Mēs, kas dzīvojam ārpus Latvijas, esam sava veida Latvijas vēstneši pasaulē. Tā ir gan privilēģija, gan liela atbildība un pienākums, jo pēc katra satiktā tautieša ārzemēs taču lielā mērā spriedīs par visu mūsu tautu un valsti. Otrkārt, PBLA darbību vienmēr ir vadījusi doma, – ko mēs, latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas, varam dot Latvijai, nevis gaidīt, ko valsts var dot mums.

Dainis Mjartāns,
VSIA „Latvijas Vēstnesis“ valdes loceklis
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums lvportals.lv

* https://lvportals.lv/viedokli/294230-kristine-saulite-diaspora-ir-iespejas-kas-jaizmanto-plasak-2018

** https://likumi.lv/ta/id/302998-diasporas-likums



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com