Pertas vanadzes atkal mūs baro

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Tā nu mēs visi tur arī bijām. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Tā nu mēs visi tur arī bijām. FOTO Jānis Purvinskis.

Laikam Pertā pamazām grib ieslīdēt ziema. Vajadzētu jau būt lietainam rudenim, bet laiks ir tāds, kā skaistā pavasarī. Diena saulaina un silta, bet nakts jau auksta. Nu un tā jau bijis pāris nedēļas. Skaisti! Labāk nevar vēlēties.

Lai mūsu dzīvi padarītu vēl skaistāku, Pertas vanadzes nolēma mūs vēl pabarot, lai mājās nav jāpaliek un pusdienas nav pašiem jāvāra.

Tā nu visas lielās darīšanas, kuras notiek šai gada daļā: atceres, parādes, ko Austrālijā rīko un svin ANZAC dienā, kura bija tikai pirms mēneša, biju priecīgs atnākt uz mūsu Centru, pabūt ar draugiem, pašu latviešu saimē. Šodien bija salasījušies arī vairāk jauniešu. Pat tādi, kuri nav tik ilgi redzēti, ka es nemaz nepazinu un es nokaunējies dabūju prasīt vārdu. Izrādījās, ka mēs reiz bijām kaimiņi. Tā tas laiks aizskrien, un paziņas paliek par svešiniekiem. Nu tiešām bija prieks redzēt vairākus sen neredzētus cilvēkus. Būtu jau labi, ja tas atkārtotos vēl kādreiz tuvākā nākotnē. Mēs visi būsim priecīgi jūs atkal redzēt mūsu vidū.

Šīs dienas, 26. maija, programma jau labi apmēram parastā – vispirms ēdīsim, tikai nezinām, kādu pārsteigumu mūsu vanadzes liks mums galdā, šoreiz. Viktors, atverot bāru, jau bija gādājis par slāpju dzesināšanu – gan ar vīnu, gan ar alu vai pat vēl kaut ko stiprāku. Paldies tev, Viktor! Nu un tad jau droši vien būs arī kafijas galds ar tēju, kafiju, kūkām un citiem gardumiem.

Tā bez nekādas lielas gaidīšanas uz galdiem mūsu priekšā sāka rasties garšīgi smaržojošas pusdienas. Mūsu vanadzes jau ļoti labi zina, kas mums garšo, un šodien bija sagatavojušas brangas pusdienas. Diemžēl neesmu pavārs, bet kad nācu pagalmā, tur jau priekšā bija Ilmārs, iedarbinājis cepeškrāsnis, un gaļiņa jau smaržoja un cepās. Teikšu gan tik daudz, ka kad tā nāca uz mana šķīvja, nu garšoja itin labi un ar skābiem kāpostiem un ceptiem kartupeļiem; taču viss, kas piederas pie īsta latviska ēdiena. Saprotams, ka tāds ēdiens bez alus vai vīna glāzītes jau tīri neiet. Par to Viktors jau bija arī gādājis.

Kad vanadzes bija mūs pabarojušas, un mēs bijām jau arī kafiju, tēju padzēruši, kūkas un smalkmaizītes nogaršojuši. Šeit ir tomēr vēl jāmin slavenās Jūlija kūkas. Bija droši vien visu nakti smagi strādājis un cepis, lai mums nu būtu baudāms viņa mākslas darbs. Vajadzēja jums redzēt to kūku, redzēt jau var, bet pagaršot, nu taču varēju meli norīt. Paldies Tev, Jūlij, kur tev radusies tā māksla, bet varbūt tā jau tev sen, tikai tu mums to liedzi baudīt? Mākslinieka noslēpums. Tas mums neko daudz neimponē, bet garšo tā kā no citas pasaules.

Tad mūsu tehnoloģijas speciālists Vucēnu Jānis laikam kaut kur piespieda kādu pogu, un uz ekrāna parādījās Rīgas tirgus skats ar tirgus mammām un visādām precēm, kādas vien Rīgas tirgū var nopirkt. Filma par Rīgas lielo tirgu bija tiešām interesanta un tur varējām daudz ko mācīties, kā piemēram, pareizi sagatavot zivi, kā tirgus ir mainījies no tā, kāds tas bija okupācijas laikā un kā dažādas preces vispār tiek tirgū, un ko un kā to drīkst vai nedrīkst rādīt un pārdot. Agrāk cilvēki pat neesot smaidījuši, bet tagad viens otrs tomēr iedrošinās uzsmaidīt, nē, tikai uzsmaidīt, bet tagad uzdrīkstas pat uzdziedāt, kas iekairina arī citus šajā korī piebiedroties. Esmu tur bijis vairākas reizes, bet neko tādu nebiju neredzējis, ne par to pat domājis. Paldies Tev, Jāni, par interesanto un informatīvo filmu. Un tā arī diemžēl pēc tik jauki pavadītas pēcpusdienas pienāca laiks šķirties, un cerams nebūs ilgi jāgaida uz nākošo tikšanos nu jau tai pašā vietiņā – Jāņu sarīkojumā!

Paldies par skaisto pēcpusdienu!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“