Runāt ir viegli; dziedāt ir grūti

Palielināt / Enlarge

Ivars Cinkuss (no labās) vada dziedāšanas meistarklasi Adelaidē. FOTO Rudīte Bērziņa.

Palielināt / Enlarge

Ivars Cinkuss (no kreisās) vada dziedāšanas meistarklasi Adelaidē. FOTO Rudīte Bērziņa.

Kad uzzināju par meistarklasi, biju divās domās – iet vai neiet. Zināju, ka nevarēšu būt Melburnā uz kora Daina jubilejas koncertu un domāju, ka šajā dienā diriģents tikai slīpēs šīs dziesmas un cita nebūs. Daļēji tā arī bija, bet nenožēloju, ka aukstā, lietainā rītā tomēr saņēmos un aizgāju uz Adelaides draudzes baznīcas zāli, kur jau sapulcējušies bija, apmēram, 30 koristu un dziesmu entuziastu.

Klase bija sadalīta divās daļās, kā jau kora mēģinājumā, ar starpbrīdi pa vidu, kad pulciņš pārcēlās uz Daugavas Vanagu māju pusdienot. Darba diena 13. jūlijā bija no plkst. 10.30 līdz 17.00. Būt koristam nav viegli!

Parasts kora mēģinājums sākas ar balss iesildīšanu, un tā arī bija šoreiz. Maestro paskaidroja, ka pirms vispār var domāt par dziedāšanu, ir jāsagatavo visu ķermeni. Ne tik vien balss, bet rokas un kājas. Ja kāds garāmgājējs būtu nejauši ienācis telpā, viņam noteikti būtu licies, ka atrodas kādā vingrotavā ne kora mēģinājumā, jo klātesošiem lika vicināt rokas kā vēja dzirnavas, lēkt uz vietas un staipīt kaklus. Jā, koristam un diriģentam ir jābūt fiziski ņipram, lai varētu izturēt intelektuālo piepūli un fiziskās prasības dziedot pareizi.

Balss iesildīšana ilga apmēram 45 minūtes, jo mūsu dziedātāji nav pieraduši dziedāt ar prātu. Dzirdes attīstīšana, lietojot solfeggio, mutes elastīgums un divskaņu izveide, balss projekcija un smaids – tie ir visiem koristiem pieejami tehniski paņēmieni, lai izveidotu pieprasīto dziedājumu. Kas par brīnumiem atveras, ja attaisa šo Pandoras kastīti ar zināšanām. Maestro prata ar pacietību un humoru īsā laikā uzlabot vispārējo skanējumu un koristu uzmanību.

Un tad tikai sākām dziedāt. Maestro no Latvijas bija atvedis līdz jaunu dziesmu – Barons; dziesmu par tautas dziesmu krājēju, dižvīru Krišjāni Baronu (Ulda Stabulnieka mūzika, Ojāra Vācieša vārdi). Kā bijušai diriģentei, man uzkrita Cinkusa pieeja, iepazīstinot mūs ar šo jauno darbu. Cik svarīgi ir, lai dziedātājs saprot, par ko tas dzied! Teksts ir dziesmas pamats. Lai iemācītu tekstu un arī melodiskās līnijas ritmu, diriģents lika mums skaitīt tekstu runas veidā. Un iemācījāmies jaunu vārdu – ulāns! Cik skaista un dziļa ir Vācieša dzeja, kad to ieklausās ar atvērtām ausīm! Un cik pilna ar atskaņām un divskaņiem, kurus izdziedāt gludi prasa lielu balss kontroli (pie Pastardienas tiesas/Dieva mierā licies bīskaps). Šī dziesma arī māca, kā dziedāt klusi, kas ir vēl grūtāk nekā skaļā balsī baurot.

Pēc pusdienām turpinājām ar dažām dziesmām, kuras dziedās Koru svētku koncertā Melburnā.

Diriģents it īpaši piegrieza vērību fināla dziesmai no kinofilmas Sprīdītis (Im. Kalniņa mūzika, M. Zālītes vārdi, R. Dubras aranžējums), jo šo dziesmu koncertā diriģēs mūsu vietējā Adelaides diriģente Lilita Daenke. Pārējās dziesmas vairākiem klātesošiem, kuri piedalījās pērn Dziesmu Svētkos Latvijā, nebija svešas.

Šeit es gribētu izteikt savus novērojumus par pašreizējo kora dziesmu kompozīcijas stilu Latvijā un vadošo diriģentu gaumi no neprofesionāla kora diriģentes viedokļa.

Ļoti daudz skaistām dziesmām pamatā ir tautas dziesmu teksti, kas izpauž it kā jaunu tautas dvēselisku atmodu. Tautas dziesmu melodiskā līnija parasti ir vienkārša, kaut gan var būt dažkārt ļoti sinkopēta. Komponisti, kā piemēram, Jānis Cimze, tautas dziesmu apdarināja ļoti blok veidīgos sabalsojumos; katrai zilbei bija četrbalsīgs akords. Tagadējie komponisti laiž meldijai plūst brīvāk, tā kā teicējas balsij. Toties bieži meldija sēž virs garām pasāžām, kur īpaši tenoriem vai basiem ir jānotur vienu un to pašu noti, tā kā stīgu instrumentam, un tikpat bieži uz e vai citu patskani bez vārdiem.

Kā Maestro pats norādīja, ir jābūt ļoti labam dziedātājam ar labu dzirdi, lai nezaudētu intonāciju. Jāpiebilst, ka no dziedātāja viedokļa nav sevišķi interesants dziedājums vīru balsīs. Neprofesionālos koros, diriģentam tas izraisa īpašas problēmas, jo balsis parasti nav izbalansētas, ne dziedātāji sevišķi zinīgi. Dziesmas, kuras izklausās brīnišķīgi, kad tās dzied Dziesmu Svētkos vai profesionāli kori, mazs koris nevar celt, un bieži neattaisno laiku, kuru tajās ir jāiegulda.

Meistarklasei sekoja sadziedāšanās vakars DV namā, kuru vadīja Lilita Daenke ar palīgiem. Vakarā notika jubilāra sumināšanu (Maestro šogad piepildās 50 zelta gadi!) ar lielu kliņģeri. Jaunie gāja rotaļās, un pārējie piedalījās kopdziesmās.

Atskatoties nodomāju, ka vislielākais ieguvums no meistarklases bija nevis tas, ka visi mēs kļūsim par diriģentiem, bet, ka mēs visi varēsim kļūt par inteliģentākiem koristiem.

Astra Kronīte
Laikrakstam „Latvietis“