Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„60 gadi žurnālista ceļos un neceļos“

Andris Grīnbergs dzirksteļo grāmatā

Laikraksts Latvietis Nr. 554, 2019. g. 17. aug.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Kustini_dzivi

Grāmata „Kustinu dzīvi“.

Aizvien maz mums apcerīgu tekstu par latviešu žurnālistiku pēckara periodā, trešās atmodas gados un jaunlaikos. Preses slejās, protams, gozējas politiskās elites sejas, biznesa dūži vai neveiksminieki, izcilības un viendienas zvaigznes. Avīžnieki kā tādi futbola tiesneši: tik vien pamanāmi kā spēles sākumā vai pie strīdīga rezultāta.

Šo robu nedaudz varētu aizpildīt nule Latvijas Mediju klajā laistā Andra Grīnberga grāmata Kustinu dzīvi. Autors to definējis kā atskatu savās profesionālajās gaitās, proti, 60 gadi žurnālista ceļos un neceļos. Man bijusi tā izdevība Andri satikt un sastrādāties vēl tad, kad LKP centrālkomitejas orgāns Cīņa bija noenkurots Blaumaņa ielā 38/40. Viņš tolaik redakcijā bija par sportu atbildīgais līdzstrādnieks, es – ārzemju ziņu kopā licējs. Andris Grīnbergs manā uztverē gadiem cauri bijis dzejnieks, reportieris, šahists, cilvēku pētnieks. Un mērens atturībnieks, kam vārds bohēma tāds pasvešāks.

„Tēvs nāk no zviedriem, mātei ir poļu un vācu asinis…“, par saviem gēniem raksta autors. Sācis rajonu avīzēs Kandavā, Limbažos, Kuldīgā, turpinājis jau pieminētajā Cīņā (kopš 1970.g.) un Neatkarīgajā Cīņā, bet kopš 1993. gada uzticīgi kalpojis Lauku Avīzei, mainoties kā redaktoriem un ministriem, tā pašas avīzes un firmas zīmolam.

Jēkabpili, kur nodzīvoti jau gadu desmiti, viņš sauc par savu stratēģisko punktu, no kura Rīga labāk pārredzama. Vai tikai? Kā vērīgs un apsviedīgs korespondents Grīnbergu Andris no sava tā dēvētā Jēkabmiesta pārlūkojis arī krietnu daļu no latviešu rakstniecības audzes. Pati augstākā virsotne tajā noteikti ir Jānis Jaunsudrabiņš, biežāk piesauktā prozas meistara interprete, novadniece Lūcija Ķuzāne un vesela rinda ar Sēliju saistītu radošu personību. Katrs no viņiem tverts kādā zīmīgā situācijā vai sarunā. Piemēram, Jaunsudrabiņa muzejā Riekstiņos satiekas Velta Toma, Pēteris Martinsons, Jāņa Veseļa mazmeita Daiga, kuru skatītāji labi atceras no dokumentālām filmām Šķērsiela. Andris nebūtu Andris, ja laistu garām izdevību iztincināt otra slavenā sēļa dzimtas turpinātāju, kas strādājusi arī kā burtlice tipogrāfijā Cīņa un savām acīm pieredzējusi vectēva vārda deldēšanu no drukas darbiem padomju sistēmā.

Var šo grāmatu definēt kā miniatūru, kā portretskiču, kā rotaļīgu tekstu un dzejas rindu savijumu. Var lasīt kā uzmetumus mazai kinonovelītei. (Pēc peldes – rokudzelžos, kurā jēkabpiliete Inta Zagorska notēlo vieglas uzvedības sievieti un ievilina sava dzīvokļa vannā publiski meklētu noziedznieku.) Katram laikam, katrai vietai un lietai savs piesitiens. A. Grīnbergs spēlējas pat ar savu pseidonīmu jeb segvārdu izvēli. Viņš ir bijis gan A. Grīns (va, vellos!), gan A. Zaļkalns (Teodors jau priekšā), gan A. Bergs (citviet apcer kopīgo ar Lembergu). Viņš asi kritizējis Jēkabpils rajona partijas bosu Arkadiju Vrubļevski (1986), ar ko samulsinājis savu redaktoru Cīņā Jāni Britānu. Bijis kopā ar Andri Šķēli (1993) uz gana grūtu sarunu Liepājā, kurā cienījamais ministra pirmais vietnieks vāvuļo. Avīžnieks ir redakcijas acis un ausis. Un tomēr, to darot vai nedarot, tikai pats vari celties vai sasmērēties.

Tā ir šķautne, kas daudziem lasītājiem var paslīdēt nepamanīta. Politiskā un pilsoniskā stāja tādi kā pamatpostulāti, arī grāmatas autors var palepoties, cik atzinīgi novērtēts viņa devums Tautas frontes kopējā pūrā. Vēl ir žurnālista ētika, bez kuras viegli ieslīdēt kompromisos, pat pērkamības žvangā. Tālab mūsu varonis visādi atrunājies, lai nesēstos viceministra mašīnā atceļam uz Rīgu. Par kopējām medībām ar vadošiem kadriem un pareiziem cilvēkiem ij nerunājot. Vienlaikus – arī tāda ir pasena preses buku gudrība – skaļi neaizcirst durvis tiem, kuru padoms vai starpniecība citkārt var izrādīties zelta vērta.

Spriežot pēc diezgan lēkājošā vēstījuma, Ventspils pusē dzimušais jēkabpilietis stoiciski turējies pretim kā pret visādiem kārdinājumiem, tā pāridarījumiem. Viņš proponē kustību kā eksistences izpausmes svarīgāko formu. Viņš apraksta cilvēkus, kuru iztēlei, amata prasmei un radošai pieejai nav robežu. Tajā visā viņam palīdz šaha viltībiņas un dzejiskā valoda bez pārmēru vārdu mežģīnēm. Tāpat noteikti uz grāmatas vāka redzamais braucamlīdzeklis K-2. Vienvārdsakot – mobilitāte. Ja nu vienīgi mazliet pieklusinot paštīksmes gariņu, kas vietumis saslejas kā zaķausis pirms izšķiroša lēciena kāpostu vagā.

Mans izpletnis ir darbs, bez darba es nosistos. Tā deklarējis dzīves kustinātājs uz moča ar mikrofonu un fotokameru. Viņam, vienam no redzamākajiem ilggadniekam rakstošo latviešu žurnālistu saimē, par spīti dažādām likstām un kūleņiem, tas aizvien vēl padodas.

Voldemārs Hermanis,
komentētājs,
Latvijas Žurnālistu savienības biedrs



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com