Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


SCENOGRĀFIJA* jeb skatuves aprakstīšana

Divas pirmizrādes Latvijā

Laikraksts Latvietis Nr. 75, 2010. g. 10. febr.
Guna Bīriņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Scenografija1

Scenografija2

Scenografija3

„Gaisa grābekļi“. Top skatuves dekorācijas. FOTO Ruta Rūtentāla.

Scenografija4

„Gaisa grābekļi“. Top skatuves dekorācijas. FOTO Ruta Rūtentāla.

Scenografija5

Divās Latvijas pilsētās Valmierā un Rīgā vienlaikus 2010. gada 5. februārī notika divas pirmizrādes. Valmieras Drāmas teātrī izrāde Vīns un nezāles, kas veidota pēc populārās filmas Amerikāņu skaistums (American Beauty; 1999) motīviem un Dailes teātrī Valda Grēviņa (1895–1968) līdz šim maz ievērotā komēdija Gaisa grābekļi.

Skatītājam došanās uz teātra izrādi gandrīz vienmēr saistās ar noteiktām gaidām. Kāds ir uzticīgs tikai vienam teātrim, cits interesējas par konkrēta režisora kārtējo iestudējumu vai vēl kādam darbojas princips „nu tas aktieris ir jāredz“. Ir, protams, bijuši gadījumi, kad uz teātri dodas, lai redzētu scenogrāfa sniegumu. Tūlīt jāsaka, ka Latvijas teātros tie ir reti gadījumi. Spilgts piemērs ir Latvijas Nacionālās Operas iestudējums Aīda, kas raksturo scenogrāfa Ilmāra Blumberga teātri vai Ginta Gabrāna spēles ar gaismu un spoguļiem. Nenoliedzams ir fakts, ka teātris ir sintēzes māksla un mākslinieciski pilnvērtīgs skatuves darbs var tapt, ja izrādi veido vienota komanda – režisors, scenogrāfs, gaismu un tērpu mākslinieks, kuri spēj vienoties gan par idejisko, gan vizuālo izrādes koptēlu.

Komanda

Valmieras teātra iestudējuma Vīns un nezāles radošā grupa ir režisors Viesturs Meikšāns (1980), scenogrāfs Reinis Suhanovs, scenogrāfa asistente Dina Sotņikova, kostīmu mākslinieces Ieva Veita un Rūta Briede, muzikālais noformējums Mārtiņš Meiers. Visi ir gados jauni cilvēki un jau pierādījuši savu profesionālismu.

Viesturs Meikšāns 2003. gadā sācis studijas Kultūras akadēmijā teātra režijas specialitātē, ko absolvējis 2007. gadā. Diplomdarba izrāde Parīze. Tuksnesis (pēc S. Šeparda lugas Parīze Teksasā motīviem). Par Mihala Valčuka Pirmā reize iestudējumu teātrī Skatuve nominēts Latvijas Teātra gada balvai 2006./2007. gada sezonā kategorijā Gada spilgtākā debija. Latvijas Teātru gada balva Gada jaunais skatuves mākslinieks 2008./2009. gada sezonā par režiju izrādēm Fantomsāpes un Marionetes. Režisors izvēlas iestudēšanai tikai augstas klases literatūru, precīzāk pēc darba motīviem veido pats savu dramaturģisko konceptu. Darbā ar aktieriem režisors rosina spēlētājus uz psiholoģiskām atklāsmēm un tas, ka smagas attiecību problēmas savās izrādēs viņš spēj skatītājam atklāt rotaļīgi ironiskā formā, liecina par racionālā un iracionālā balansa prasmi.

Reinis Suhanovs ir šobrīd produktīvākais latviešu jaunākās paaudzes scenogrāfs. Vecmeistara Andra Freiberga skolnieks, kas pirmo nopietno atzinību guvis jau kā Latvijas Mākslas akadēmijas 4. kursa students, saņemdams 2007gadā Prāgas scenogrāfijas kavdriennālē LMA studentu ekspozīcijas Uzspēlēsim Bulgakovu kontekstā, 1. vietu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants. Reinis Suhanovs par darbu izrādēs Marionetes (Valmieras Drāmas teātris) un Prezidentes (Jaunais Rīgas teātris) izvirzīts 2008./2009. gada sezonas teātra balvas Spēlmaņu nakts nominācijai Gada scenogrāfs. Scenogrāfs strādā aktīvi. Veidojis scenogrāfiju Dailes teātrī – Marka Reivenhila provokatīvajai lugai Shopping & Fucking, Grigorija Gorina lugai Tils Pūcesspieģelis, Liepājas teātrī Leldes Stumbres lugai Pāris – nepāris, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādei Labāk mirkšķināt ausis u.c.

Dailes teātra jaunākā iestudējuma Valda Grēviņa lugas Gaisa grābekļi tapšanā apvienojušies – režisors Kārlis Auškāps, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, mūzikas režisors – Juris Vaivods, kustību konsultante – Inga Krasovska, gaismu māksliniece – Māra Vaļikova. Tā vairs nav viendabīga jaunu censoņu grupa. Te katram savs rokraksts un darba pieredze.

Kārlis Auškāps aktieris un režisors. 1974. gadā beidzis Latvijas Valsts konservatorijas Dailes teātra 5. studiju, no 1984. gada strādā kā režisors galvenokārt Dailes teātrī. Par Kārli Auškāpu jāsaka, ka radījis daudz, bet veiksmīgi nebūt nav bijuši visi iestudējumi. Kā savam laikam svaigus un emocionāli piepildītus jāmin režisora pirmos iestudējumus – V. Šekspīra Sapnis vasaras naktī (DT VI studijas diplomdarbs) (1977), H. Heses Stepes vilks (1982), Sudrabu Edžus Dullais Dauka (1986), V. Belševicas dzejas kompozīcija Visi koki Dieva doti (1994). Dailes teātra aktrise Vita Vārpiņa režisoru raksturo kā harismātisku un ārkārtīgi enerģisku personību. Viņš ir režisors orkāns, jo mēģinājumos no viņa dzirdami gan homēriski smiekli, gan reizēm arī dusmas, kas, maigi sakot, ir kā pērkona dārdi. Viņa stihija ir lieli inscenējumi. Jautājums, vai vienmēr tie sasnieguši paša režisora izvirzīto mērķi.

Mārtiņš Vilkārsis par saviem uzskata uzskata divus – Dailes un Valmieras teātri. Viņš ir vairāk nekā 50 izrāžu scenogrāfs. Viens no Latvijas visvairāk izvirzītajiem scenogrāfiem Spēlmaņu nakts nominācijai Gada scenogrāfs pēdējo piecu sezonu laikā. Spēlmaņu nakts laureāts nominācijā Gada scenogrāfs par izrādēm Karalis Līrs un Akmens ligzda jeb Niskavuori sievietes Valmieras Drāmas teātrī, CV (Tēvocis Vaņa) Liepājas teātrī un Lolita Dailes teātrī. Savu izpratni par scenogrāfa vietu teātra izrādē Mārtiņš Vilkārsis skaidro ar režisora Oļģerta Krodera teicienu: „Kad beidzas izrāde, aizveras priekškars un visi iet paklanīties, Kroders saka: un tagad sadodamies rociņās. Kāpēc rociņās – tāpēc, ka teātris ir kolektīva māksla. Es kā scenogrāfs zinu – pirmais un galvenais teātrī vienmēr ir režisors.“**

Izrāde

Valmieras iestudējuma Vīns un nezāles režisors Viesturs Meikšāns aicina skatītāju dīvaino sakritību šovā. Te nerunā par ezotēriku, bet fiziku – par dabas likumiem. Vēlies un tas materializēsies! Izrāde ir realitātes šovs par vispārākajām pakāpēm. Iedvesmas avots ir filmas Amerikāņu skaistums un Magnolija. Režisors izsaka pieņēmu, ka iespējams visas pakāpes un pareizās dzīves veidošanas likumi apstājas pie skaistuma. Un to nevar sakārtot, to var tikai izjust. Kur beidzas prāts, tur sākās ne-prāts vai arī vienkārši – miers un skaistums. Šajā izrādē aktieru spēles vektori ir vērsti uz iekšieni. Sirsnīgi komisks ir izmisums ar kādu izrādes tēli Leons Burnickis (Imants Strads), Estere Burnicka (Elīna Vāne), Žanete Burnicka (Inga Siliņa), Kristofers Šics (Ingus Kiploks), Kondrāts Šics (Krišjānis Salmiņš), Anžela (Ieva Puķe), Zigurds ( Tālivaldis Lasmanis), Veltiņa (Māra Vīgante) tiecas pateikt dzīvei, kuru dzīvojuši līdz šim. Ir skaudri apzināties, ka cilvēks šo var pateikt tikai savas pieredzes ietvaros. Jaunā aizsākums ir tukšums, balta lapa un vajag lielu drosmi, lai turp dotos.

Dailes teātra izrādes Gaisa grābekļi režisors Kārlis Auškāps lūdz skatītājus piesprādzēties, atbrīvoties un ļauties izrādes lidojumam. To lieliski pirms izrādes ar lidmašīnas stjuartu žestiem demonstrē divi simpātiski puiši. Skatītājam gribas ticēt un cerēt, ka lidojums būs aizraujošs. Tomēr no solītā prieka ir tā pamaz. Var jau piekrist Kārlim Auškāpam, ka „katram laikam savs spaids un grūtības un ka teātrī visos laikos nedrīkstētu aizmirst spārnoto latīņu teicienu Ridentem dicere verum, kas nozīmē Smejoties pateikt patiesību. Un, galu galā – Dievam patīk joki. Vienīgi nelabais ir mūžam nopietns.“*** Dzejnieka, rakstnieka un tulkotāja Valda Grēviņa aprakstītā pagājušā gadsimta 30. gadu Latvija ar tās ekonomisko depresiju un sociālo krīzi, protams, atgādina mūsu laikam raksturīgās problēmas. Protams, ka ir vērts paskatīties uz sevi no malas, bet ar šo ne visai veiksmīgo literāro materiālu un iestudējumu kopumā tas neizdodas, jo tas ir un paliek kā komentāros, pēc izrādes noskatīšanās, raksta skatītāji „ļoti labs tingeltangels ar lielisku mūzikas izvēli“. Varbūt Dailes teātrim ir jāpievēršas mūziklu iestudēšanai? Aktieru sagatavotība ir atbilstoša. Viss aktieru ansamblis šajā iestudējumā to lieliski pierādīja. Tas atvieglotu režisoru mokas ar sabiedriskās aktualitātes meklējumiem viendimensionālajā dramaturģijā.

3 D****

Pirmo reizi Latvijas teātrī 3D – komēdija Gaisa grābekļi. Tā tika pieteikts jaunais Dailes teātra iestudējums. Trīsdimensiju attēls skatītājam sniedz telpisku priekšstatu par objektu. Teātra skatuve izrādes laikā pēc savas būtības ir vienkārša kaste, kurai tiek atsegta viena plakne. Ne velti, ja teātra ļaudis saka – te vajadzēs melno kasti, tad ir viennozīmīgi skaidrs, ka jāliek melns fons, skatuves labajā un kreisajā pusē melnas kulises un melna grīda. Kaste ir vieta, kur izrādes tapšanas laikā dzimst un tiek rakstīts kāds noslēpums, kas skatītājam atsedzas līdz ar priekškara atvēršanos. Abās izrādēs – gan Valmieras teātra iestudējumā Vīns un nezāles, gan Dailes teātra Gaisa grābekļos šo noslēpumainības un briestoša pārsteiguma atmosfēru uzbur scenogrāfi. Ja Valmieras teātrī scenogrāfs Reinis Suhanovs un Režisors Viesturs Meikšāns izrādījās saskanīgs tandēms, tad Dailes teātrī Mārtiņš Vilkārsis pārsteidz viens. Viņa skatuves telpas risinājumā ir kas neparasts – un tas tik tiešām rada iespaidu, ka, uzliekot butaforiskās kartona brilles, kuras skatītāji var iegādāties pirms režisora Kārļa Auškāpa apsolītā lidojuma, skatuve iegūst 3D spēles vidi. Nedaudz izmainot uz skatuves esošo ēku proporcionalitāti un liekot lietā veiksmīgu gaismas partitūru, Mārtiņš Vilkārsis rada pārsteidzošu efektu. Scenogrāfs, tas liekas bijis saskaņā ar režisora ieceri „par masu medijiem kā idejas nesējiem“ , skatuves telpas risinājumā plaši vārda tiešajā nozīmē izmantojis dažādu Latvijas laikrakstu lapas. No tām ir veidotas ābeles, aplīmēta aka, mājas sienas un skursteņi, soli un galds. Starp daudzajiem nosaukumiem arī Austrālijā iznākošais laikraksts Latvietis. Laikraksta Latvietis pirmā lapa redzama arī izrādes plakātā.

Reinis Suhanovs Valmieras teātra izrādes Vīns un nezāles skatītājus pārsteidz ar savu 3D versiju. Tā precīzāk gan būtu apzīmējama kā skatuviskās darbības telpas paplašināšana. Skatītāju vietas atrodas uz skatuves amfiteātrī abās pusēs kvadrātveida spēles laukumam, kas ir iekārtots, kā mūsdienīgs dzīvoklis jauna projekta mājā un kas potenciāli varētu sagādāt tā iedzīvotājiem priekpilnu un apmierinātu dzīvi. Dzīves kvalitātes garants visā tā gaišumā un baltumā. Tikai nezin kāpēc veras lielais skatuves priekškars un ik pa brīdim izjauc šo harmoniju. Kas notiek aiz lielā priekškara tukšajā skatītāju zālē? Ir tā it kā kāds teiktu – skaties! – viss ir otrādi. Skatītāju zāle ir tukša un mēs visi – skatītāji, aktieri, gaismotāji, apkopēji, biļešu kontrolieri esam saspiesti vienā kastē.

Guna Bīriņa
Laikrakstam „Latvietis“

* izcelsme – vācu Szenographie; lat. scaena (skatuve) + sengrieķu γραφειν (graphein – rakstīt)

** Inga Šteimane. Rokraksts Mārtiņa Vilkārša gaumē //Nedēļa Jelgavā; 2008. gada 15 .janvāris

*** Pirmo reizi Latvijas teātrī 3D – komēdijaGaisa grābekļi;

**** 3D parasti ir trīs dimensiju attēls, t.i., priekšmets vai objekts apskatāms no visām pusēm. 3D ir telpisks skatījums uz objektu. 3 dimensijas ir augstums, platums un garums jeb dziļums



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com