Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Sveiki, mani brīnišķīgie!

Laikraksts Latvietis Nr. 557, 2019. g. 12. sept.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ik pa laikam pēc jums sailgojos un tad jāraksta. Vai zināt, ka līdz 15. septembrim Daugavā pazemināts ūdens līmenis? Tas nozīmē, ka upe atgriezusies vecajā gultnē, atsedzot mēness virsmai līdzīgu ainavu. Vismaz mums šķiet, ka tā izskatās uz tās jocīgās planētas, kas esot parāvusi gaisā meitu ar visiem nēšiem, stāsta latviešu folklora.

Katrā ziņā līdz Baltijas pirmajai mūra celtnei – Ikšķiles baznīcai, kas tapusi kaut kad 12. gadsimtā, var aiziet sausām kājām. No baznīcas, saprotams, palikušas drupas vien, kas iekonservētas un apsegtas ar smieklīgu zigu-zagu jumtiņu, bet dažādām organizācijām, baznīcu ieskaitot, ir iespēja šajā periodā, kad remontē Rīgas HES, tur rīkot visdažādākos pasācienus: sagaidīt saullēktu un rietu, noturēt dievkalpojumus, meditēt dažādās kompānijās, dziedāt un dejot, tikai jāietrāpa pareizais rīts vai vakars. Man jau nu vislabāk patīk, kad tur mazāka burzma. Ja kāds vēl tur nav bijis un neko tādu nav redzējis, tad ir vērts. Atliek pieteikties pie manis ciemos un uz priekšu.

Augusts ir Broņislava mēnesis. Šogad nolēmu kā īpaši atzīmēt viņa vārda dienu, tāpēc abas ar Antu, kas pagaidām vienīgā tur man līdzi visās trakulībās, sadomājām doties uz Latgali kārtīgā trīsdienniekā. Jā, ir ražas laiks, tāpēc mēģināju sarunāt savā dārzā, lai gurķi tik traki neaug un tomāti piebremzē, par puķēm un ogām nerunāsim. Visu apčubināju, labi salēju, pielabinājos, cik spēju. Tomēr, kad atgriezos, gurķi bija uzmetuši lūpu un pārauguši, tomāti vispār apvainojušies, viens pat ņēmis un visā augumā nokaltis... Bet ne par to, jo salabām, un viss atkal kārtībā. Es par tām trim dienām, kas izvērtās brīnumainas.

Piektdienas vakarā viesojāmies pie Antas laba paziņas, bijušā Rēzeknes augstskolas pasniedzēja, arī atraitņa Aleksandra. Tādu tīrību un kārtību apartamentos vēl jāpameklē, nakšņošana bija ērta un spirdzinoša, bet pats labākais – īsti gards olēknis ar žāvētu speķīti, ko saimnieks mums pasniedza brokastīs. Ekskursijā pa Rēzekni apskatījām, kas mainījies pēdējos gados un pazavērām uz pilsētu no Ratinīku kapu kalniņa, kas ir patiesi skaista vieta. Kā gan Broņislavs man to netika parādījis?

Rēzeknes tirgus arī savā vietā. Aleksandrs gan teica, ka tur nav ko meklēt, humpalas vien, bet mēs nolēmām tomēr ielūkoties. Un atradām visām humpalām un zemnieku audzējumiem pa vidu gandrīz vai zeltu – iedomājieties tikai, kontrabandas etiķa esenci! Un tikai par 1,50 eiro pudelītē. Uh, kā nopriecājāmies un sapirkāmies, saprotams, arī.

Pēc tam braucām uz Nagļiem, kur Kapu svētki, audēju izstāde un vēl Otīlijas Spridzānes 80 gadu jubileja. Neko tādu palaist garām nevarēja. Nu tad redzējām ar!!

Kapu svētki kā Dziesmu svētki – ar tādu tautas pieplūdumu, ka atlika tikai sveicināties, skauties un bučoties vienā gabalā, jo visi taču savējie. Bet ne tas pārsteidzošākais. Nagļu jaunie kapi nav nekādi mazie, taču neviena (!!!!) neapkopta kopiņa, neviena nepļauta stūrīša. Visi kapi kā krāšņs rudens ziedu dārzs, pa vidu sveču liesmiņas sacentās ar pašu sauli, tauta tik saposusies, mašīnu ar grūtībām iespraudu starp divām priedēm un pēc tam gudroju, kā ārā dabūt...

Ko visu var izaust no dzijām, lupatiņām un vienkārši dažādām augu lapām! Tā bija Otīlijas personālizstāde, pirmā – tikai viņas. Cilvēks mūžu nostrādājis pastā, bet kad pienāca pensijas laiks, nevarēja dienas aizpildīt tikai ar govi un cūkām kūtī, dārzu un kartupeļu vagām. Tāpēc Otīlija sāka aust. Labi, vēl var saprast grīdceliņus, segas, galdautus, bet kā viņa nonāca pie tik krāšņām gleznām, kas no attāluma izskatās zīmētas, bet patiesi ir austas!! Nu, īsts Dieva brīnums! Turklāt pati māksliniece savos 80 spriņģoja kā jauna meitene, aptecēja ciemiņus, dejoja gan valsi, gan fokstrotu, mulsa no labiem vārdiem un bija vienkārši laimīga. Tad tu, cilvēks, skaties un domā, par ko es čīkstu, kā man trūkst un kaut arī es savos 80 tā varētu. Lai Otīlijai laba veselība un tāds spars vēl daudzus gadus!

Šoreiz nakšņojām pie Mares, kuru neapciemot kādā Latgales braucienā būtu grēks. Labi pieteicu, ka mēs no balles, tāpēc neko nevajag, taču galds klāts, kotletes un karbonādes savā vietā, konjaks arī. Kā tad ar ražas novākšanu? Viņai, ja atceraties, ir ap 60 ha tīrumu. Viss jau pa klētīm un nodots, kam pienākas. Marei vaigi sārti un acīs lepnums. Viņai šogad apritēja 83. Tā lūk, jaunieši!

No rīta vispirms nopeldējāmies Salmaņu dīķītī. Bija tā: Anta saka: Vai tu traka, pusastoņos no rīta jau kraulā, es gan nē, bet varu tev paturēt dvielīti. Un nez kāpēc uzvilka peldkostīmu. Pieejam pie dīķīša. Vardes uz visām pusēm. Vai tad es tik briesmīga, ka viņām tā jābaidās, – saka Anta. Ko tu, es iebilstu: Viņas vienkārši neko nesaprot no skaistuma. Šitas Antai patika, un viņa cēli laidās plāteniski, aizmirsusi, ka gribēja tikai paturēt manu dvielīti...

Brokastīs ēdām karstus kartupeļus ar visāda veida gaļu, kā jau īsti pļāvēji un grāvju racēji. Tad varēja doties tālāk uz Zvejsalām, kur pats saimnieks Osvalds Zvejsalnieks (tas pats gleznotājs, ja kāds vēl nezina!) gatavojas izstādei Rotko centrā. Drusku saguris un nīgrs, viesus tomēr uzņēma sirsnīgi – ar bučām, bet kad radinieces klāja kafijas galdu ar medu, kļuva gandrīz smaidīgs. Viņa sakārtotajā izstāžu zālē – vecajā stallī joprojām daudz ko skatīt un par ko brīnīties; krāšņā gleznu sērija Latgales kāzas arī vietā. Nolaupījām vienu no Osvalda radiniecēm – Veltiņu un ceļojām tālāk uz Lubānu, kur svētdien tika svinēti Broņislavi un Broņislavas, jā, par godu Broņislavai Martuževai.

Lubānas Dārziņos jau ilgus gadus neesmu bijusi; kopš nav Broņislava. Tāpēc neko te vairs gandrīz neatpazinu. Dzejniece savu māju un dārzu novēlējusi Anniņai Eglienai – tai pašai, kas labi pazīstama muzejniece, kura pensijā kopj šo vietu, iemūžinot Broņislavas Martuževas paveikto, piedzīvoto un pārdzīvoto. Tapusi eleganta Dzejas klēts. Nav ko stāstīt, jāredz pašiem, ir vērts! Te tagad izkopts dārzs un daudz gādīgu roku, darbojas fonds Rakstītāja. Var tikai apbrīnot Anniņas uzņēmību un enerģiju. Bet Baltie lāči izveidojuši veselu programmu ar dziesmām, kurām Broņislavas rakstītā dzeja. Arī starpteksti tikai viņas, Andrim Baltacim labi sanāk. Aldis Kise, kas taču mūsējais radiņš, ir lielas daļas dziesmu melodiju autors. Programma klausāma vienā elpas vilcienā, aizkustinoši smeldzīga, jā, arī brīžiem drastiska, bet tik daudz vieduma vārdos, ka žēl kaut vienu nesadzirdēt un palaist garām. Laba programma, kas tagad ceļos pa visu Latviju. Ja trāpās, nepalaidiet garām!

Mājās pārrados vēlu vakarā ar lielu klēpi gladiolu no Broņislavas dārza manam Broņislavam. Un pašā īstajā dienā daudzi zvanīja, paldies, daži atnāca un atbrauca ciemos. Novērtēju, pateicos, esam godinājuši, atcerējušies, nosvinējuši.

Mīlestībā,–

Biruta Eglīte,
Ikšķilē, 2019. gada 27. augustā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com