Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dzimšanas dienas ceļojums (4)

Džūdija Darvinā

Laikraksts Latvietis Nr. 566, 2019. g. 15. nov.
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Džūdija un es pie skudru pūžņa. FOTO Suzana Zariņa.

Vandži ūdenskritums un ezers – Suzanna un Džūdija. FOTO Kristaps Zariņš.

Visi trīs peldbiksēs pie saulainā Vandži ezera. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL563, LL564, LL565.

Šorīt ēdam brokastis istabā, jo pa nakti esot uznākusi vētra, un visas balkona mēbeles – galdiņš, krēsli un dīvāns – pamatīgi slapji! Suzanna rāda mobilā telefonā uzņemtās vētras bildītes, sakot, ka es esot nogulējis vētru kā nosists!

Pēc brokastīm sēžam atkal Bertī un mērojam ceļu uz Ličfildas Nacionālo parku, apmēram, 120 km uz dienvidiem. Tūristu brošūrā rakstīts, ka parkā var vairākās vietās droši nopeldēties saldūdens ezeros, un tamdēļ tas ir ļoti populārs Darvinas iedzīvotājiem. Krokodilus tur nesastapsi. Peldbikses somās paņemtas līdzi, bet mēs vēl pa ceļam apstājamies, kad redzam lielu sludinājumu ūdens nūdeles un nopērkam trīs.

Ceļš apkopts un labā stāvoklī. Bertī skrien labi, un kilometri ātri pazūd aiz muguras. Pa ceļam redzam pāris kara laika gaisa flotes skrejceļus, kur tagad var droši paskrieties pats bez celšanās gaisā! Mēs tikai paskatāmies, garam braucot.

Ārpus pilsētas robežas mainās atļautais braukšanas ātrums. Atļauts braukt līdz pat 130 km stundā. Kad es piespiežu gāzi, Bertī uzņem ātrumu bez nekādas kratīšanas. Tomēr pasažieri sūdzas. Ja brauc par ātru, nevarot pilnīgi novērtēt skaisto apkārtni. Pielāgojos viņu pieprasījumam, bet jūtu, ka Bertī būtu ar prieku labprāt turpinājis izskrieties!

Ličfildas parks aptver gandrīz 150 kvadrātkilometru platību. Vageit (Wagait) aborigēnu cilts bija šeit jau dzīvojuši ilgus laikus, kad Fredriks Ličfilds vadīja ekspedīciju tur 1865. gadā, un parks nosaukts viņam par godu. Kopš 1865. g. šeit darbojušās vara un alvas raktuves, bijušas liellopu ganības un koktirdzniecība, bet 1986. gadā tika dibināts Nacionālais parks. Parkā atrodami daudz interesanti dabas veidojumi: ūdenskritumi, musumu džungļi, brīvdabas smilšakmens atliekas, pionieru māju drupas, bet it sevišķi interesanti – netālu pēc iebraukšanas parkā ir termīta pūžņi. Gudrie termīti sapratuši, kā saule darbojas debesīs, un lai gūtu maksimālo aizsardzību no saules karstuma, būvējuši savas šaurās mājiņas ziemeļu, dienvidu virzienā. Es arī, kad gāju mājas pirkšanas medībās, vienmēr nesu kabatā kompasu, lai varētu uzzināt, kur ziemeļi, un kurā kompasa virzienā atrodas galvenā guļamistaba. Apstājamies, lai tuvāk apskatītu pūžņus. Laukumā stāv vairāk nekā pāris desmit pūžņu. Daži stiepjas stipri pāri cilvēka augumam, bet laukums iežogots tūristiem, lai tie nelien klāt atstāt savus parakstus vai citas muļķības uz pūžņu sienām. Turpat pie auto novietnes var tomēr nofotografēties blakus vienam 3 m augstam pūznim.

Stāvot un apbrīnojot termītu mājiņas, jūtam dienas karstumu un dodamies uz mašīnu, kas novietota zem ēnaina koka, lai turpinātu ekspedīciju parkā.

Pa ceļam uz Vandži (Wangi) ūdenskritumiem, kur plānojam ēst pusdienas un nopeldēties ezerā, apstājamies apskatīt Florensu un Bjūli (Buley) ūdeņus. Ja iepriekš sarunāts un samaksāts, tad pie šīm ezeriem var arī pārnakšņot, ja luste apmesties zem klajas debesis, un viss nepieciešamais pašam līdzi. Mums pietiktu ar pastaigu, apskatīšanu un fotografēšanu.

Piebraucot Vandži ūdenskritumiem, atrodam ēnainu vietiņu Bērtiam un dodamies pārģērbties un atvēsināties ezerā. Meitenes dodas ūdenī, bet es palieku krastmalā ar nūdeli padusē! Kad man vaicā, kāpēc nelienu ūdenī, atbildu, ka labāk, ja kāds paliek krastmalā, taču jābūt piesardzīgam, varbūt kroki tuvumā. Meitenes nesaprot humoru, un es arī lienu ūdenī. Ezerā patīkami atvēsināties un paplunčāties. Ūdens tīrs un salds, bet pieņēmis brūnu krāsojumu no apkārtnes auglīgās zemi. Ezera otrā pusē divi augsti ūdenskritumi nepārtraukti pilda ezeru, un es mēģinu iedomāties, kā tie darbotos vasarā, ziemeļu slapjā sezonā. Būtu gan ko redzēt!

Laimīgā kārtā kafejnīca vēl darbojās, kaut gan ēdienu izvēle neliela. Jauns īpašnieks darbojas iekārtoties pirms slapjais laiks sākās. Pietiek ar kafiju un maizītēm.

Pirms sēžamies braucienam mājup, ejam pastaigā, kur izbūvētais gaitenis atļauj vieglu, ērtu un ēnainu staigāšanu un interesantu fotografēšanu caur tropisku purvu. Purvā aug milzīgi, mūžam zaļojošie koki un palmas, daudzi ar vīteņiem apauguši, purvains dīķis, un strautiņi tek uz ezeru. Dzirdam putnus čivinot kokos un augšpēdus guļot – sikspārņu koloniju.

Daudz šodien Ličfildā redzēts un darīts, bet meitenes prasa vēl piebraukt apskatīt Adelaides Upes ciemu. Tur esot kapsēta un piemineklis tiem, kuri gāja bojā šeit pat, Austrālijā, japāņu uzbrukumu laikā, un krodziņš, kur Krokodīls Dendijs reiz apmetās.

Grūti izdomāt kaut ko, lai pretotos. Braucam!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com