Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Oktobris. Visu augļu auglis.

Laikraksts Latvietis Nr. 568, 2019. g. 27. nov.
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tas ir ābols. Pierādīt? Jau vasaras vidū sākam našķēties ar Cukuriņiem. Pat vēl zaļi, tie ir saldi un garšīgi. Manā dārzā ir veseli trīs nelieli Cukuriņu koki. Kad atbrauc manējie, tad parasta aina: zem katra stāv kāds un cītīgi grauž mazos ābolīšus. Meita saka, kā tādas narkotikas. Bet mazdēli salasa pilnas rokas un nezina, kurā kost pirmajā. Šo zorti mēs nokopjam līdz pēdējam auglim. Tieši kad tie beidzas, sāk krist Auksis. Šim lietuvietim ir lieli, skaisti sārti augļi ar raksturīgu apsarmi, ļoti sulīgi un garšīgi. Lietuviski tas nozīmē – zelts. Un ir arī. No Aukša sanāk visgardākais ievārījums, kuram gandrīz nevajag cukuru, tikai nedaudz kanēļa, un neviens cits našķis nav vajadzīgs. Auksis stāv līdz Ziemassvētkiem vismaz. Ja pareizi glabā, pat visu ziemu. Labā garša gan pamazām zūd. Bet manā ģimenē to brīdi nekad nesagaida, jo arī sula tieši no šiem augļiem ir visgardākā.

Nākošie rudens āboli ir īsteni latvieši – Iedzēni. Tepat radītā šķirne ir grezni karmīnsarkanā krāsā, vietām ar zaļumiņu, sākumā ļoti cieti, neparasti smagi, lieli augļi. Vaktēju katru nokritušo, jo to jau var ēst. Garša un struktūra kā nevienam citam. Auglis ir pārpilns brīnišķīgas sulas ar gatavu ananāsu notiņu. Vienreizīgs un nepārspējams gardums, kuru cenšos saglabāt, cik nu iespējams. Tāpēc sagaidu nomākušo oktobra dienu, ar miglu – mitrumiņu gaisā un dodos novākt ražu. Mans Iedzēnietis ir kupls, zems, neko daudz nav jākāpelē. Eju apkārt ābelei un saudzīgi noceļu no zariem lielākos un skaistākos. Āboli ir ar rasu, viens aizņem visu plaukstu, nevaru izpriecāties, cik tie skaisti, pārpilni labuma, brīžiem zari man uzpurina lielas ūdens lāses, brīdinot, ka vēl jau briedīs, vēl nevajag steigties. Es jau arī nesteidzos. Pirmajā reizē noņemu tikai dažas kastes. To man mācījusi Māra Skrīvele, ļoti īpašs cilvēks, kuru man tas gods saukt par savu draudzeni un kas daudzus gadu desmitus ir bijusi Latvijas vadošā augļkopības zinātniece. Mārai jau devītais desmits, bet viņa joprojām strādā; braukā ne tikai pa Latviju, bet pa visu Baltiju, konsultē augļkopjus, māca jaunos un raksta augļkopības vēsturi. Latvijā katrs daudz maz inteliģents cilvēks zina viņas vārdu, bet nozarē to joprojām sumina un godā. Apbrīnojams cilvēks, kura padomus ļoti novērtēju. Tāpēc manas ābeles izkoptas (Māra pamāca, kā tās pareizi jāizgriež.), nu jau vairākus gadus pēc kārtas dod ražu. Māra saka, tieši oktobrī āboli briest par veselu procentu katru dienu, tāpēc nevajag ņemt nost visu uzreiz. Pēc nedēļas vēl dažas kastes un tad vēl, kamēr līdz oktobra beigām ābele tukša.

Īsteni ziemas āboli ir baltkrievu Aveņu un igauņu Sinaps. Tumšsarkanie Aveņu tagad vēl nav ēdami – cieti un skābi, taču ziemas otrajā pusē pienāk brīdis, kad tie ir kļuvuši sulīgi un gardi. Tomēr mans mīļākais ziemā ir Sinaps – ļoti lieli, dzeltenzaļi āboli ar izteiktu apsarkumu saules pusē. Tagad vēl cieti, bet jau brīnišķīgi gardi, nezaudē savu labo garšu līdz pat maijam, kad ārā mēdz būt jau +30°C karstums.

Un vēl manā dārzā ir Antonovka jeb, mēs sakām, – Antiņi. Domāju, kā nu bez krieva, bet Māra saka, nav viss. Mūsu platuma grādos tā ir visvecākā aprakstītā šķirne, vismaz 300 gadus sena, un nav pierādījumu, ka nāktu no Krievijas. Tai esot daudz varietāšu. Manējā nestāv ziemā, ir izteikta rudens ābele. Bet augļi neparasti lieli, kā nevienam, dzelteni, gatavi gandrīz caurspīdīgi, ļoti aromātiski un spirdzinoši garšīgi. Sāk krist jau septembra beigās un ir iecienīti mūsmājās cepti, ar putukrējumu un kanēli. Sanāk arī lieliska sula, kas pēc saulainām vasarām nebūt nav par skābu.

Lūk, tā es te ņemos ar āboliem un to ieziemošanu, lai ģimenei nepietrūkst šī Latvijas lielākā garduma. Nav jau tā, ka nemaz nenobaudu ārzemniekus. Piemēram, Austrālijā gadījās pacienāties ar vienreizēji garšīgiem mango, kādus Latvijā nevar dabūt. Un arī apelsīni savā dzimtajā vietā ir pavisam cita lieta. Bet ne pie mums, kur tie atceļojuši puszaļi, mākslīgi briedināti, nesaproti, vai tajos vairāk labuma vai sliktuma. Bet mūsu ābols ir nenovērtējams, turklāt pareizi ēdams ar visu serdi, saka Māra.

Vēl jau ir daudz citu darbu, kaut kas jāparaksta, jāpagūst iztīrīt siltumnīcu, uzrakt zemīti, sasēt rudzus zaļmēslojumam, sastādīt tulpes. Un tik labi, ka tas vakars ar savu krēslu nāk ātrāk, jo tad it kā pati daba saka, nu var atslābt, nu pietiek rosīties, vajag arī atpūsties. Un to var izdarīt teātrī, visādos izrīkojumos, grāmatās – spēj tik ņemt pretī.

Viendien Kultūras Dienā izlasu: koncertzālē Rīgava Salaspilī ir valmieriešu viesizrāde, luga, kas nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Oho, iedomājieties, dažus kilometrus no manām mājām koncertzāle!! Gandrīz apkritu no ziņkāres. Tūlīt internetā pirku biļetes, meitu un draudzeni līdzi, braucam pētīt pašu koncertzāli, kas esot tikko atklāta, un vēl baudīt teātri. Izrādās, vecajam kolhoza laiku kultūras namam piebūvēts no ārpuses tāds kā angārs, iekšpuse gan tīri pieklājīga, sporta zāli neatgādina, tomēr tāda kaste ar skatuvi priekšā, pēdējās skatītāju rindās, kur arī mēs, dzirdamība nebija sevišķi laba, tātad zāle tomēr šai skatuvei par lielu vai akustika par vāju, vai kas, neesmu jau eksperte. Viljamsa Tenesija luga par 50-to gadu Ameriku Kaķis uz nokaitēta skārda jumta ar Valmieras labāko aktieru sastāvu skatāma, bet īpaši neaizķērās, lielu pārdzīvojumu neradīja, nominēt Spēlmaņu naktij jau var, bet neticu, ka dabūs kādu balvu. Manuprāt, valmieriešiem ir labākas izrādes. Plānojam braukt un izpētīt uz vietas. Bet oktobra pēdējā dienā pēc ilgāka laika iešu uz Nacionālo teātri, kur skatīšos pēc Aivara Freimaņa romāna veidoto Katlu. Kas jau redzējuši, apgalvo, ka laba. Meita nopirkusi arī grāmatu, bet lasīšu to tikai pēc izrādes, lai tā īsti var novērtēt abus.

Un Veļu laiks nāk. Kapsētas jāsakopj, svecītes jāaizdedz. Mani tuvinieki guļ vairākās, ar vienas dienas braucienu nepietiek. Nupat apglabājām radinieci pēc mēnešiem smagas slimošanas. Tas ir brīdis apstāties un apjēgt laika plūdumu, gadu skrējienu, mūža īsumu. Šogad manu radu un draugu lokā jau kurās bēres. Jācer, ka nu būs gadi pavisam bez šādiem notikumiem. Lai gan – jo vecāks pats kļūsti, jo to bēru vairāk.

Paldies visiem, kas uzraksta atbildi manām vēstulītēm, piezvana, atbrauc vai aicina ciemos. Ļoti novērtēju – sevišķi tagad, rudenī!

Lai jums visiem silti vakari! Mīlestībā –

Biruta,
Ikšķilē 2019. gada 26. oktobrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com