Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


2x2 seminārs Kanādas „Saulainē“

Jauniešu referātu pēcpusdienas referāts

Laikraksts Latvietis Nr. 574, 2020. g. 1. janv.
Daina Jefimova -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

2x2 seminārs pirmo reizi pēc 30 gadiem notika Kanādā, Toronto Latviešu kopienas īpašumā Saulainē netālu no Toronto. Seminārs ir paredzēts jauniešiem no 19 līdz 30 gadiem. 2x2 organizēšana ir balstīta uz brīvprātības principa – visi, apmēram, 20 organizatori to dara brīvprātīgi.

2x2 norisi atbalsta Latvijas Republikas kultūras ministrija, PBLA, Daugavas Vanagi un Amerikas Latviešu apvienība.

Nometnē piedalījās 67 dalībnieki; 21 – no Latvijas, un 46 ārzemēs dzīvojušie latvieši no septiņām valstīm: 22 – no ASV, 13 – no Kanādas, 3 – no Anglijas, 1 – no Īrijas, 1 – no Somijas, 2 – no Zviedrijas, 1 – no Dānijas, 1 – no Igaunijas, 1 – no Beļģijas, 1 – Krievijas un 1 no Austrālijas – tā biju es.

Seminārā mēs visi piedalījāmies, lai pilnveidotu zināšanas, diskutētu, dziedātu, dejotu, izjustu savu latvietību un dalītos iedvesmojošā pieredzē.

Semināra programma bija ļoti, ļoti intensīva. No rīta bija lekcijas, projekti bija pēcpusdienā, diskusijas – pievakarē un Puduri. Puduri bija pēc diskusijām, kur mēs turpinājām diskusijas par pirms vakariņām diskutētām tēmām. Visas diskusijas bija ļoti labas, bet daudzreiz man galva sāpēja, jo tās bija ļoti intensīvas. Pēc vakariņam bija vairāk sarunas un arī pasākumi.

Šogad dalībniekiem bija iespēja apmeklēt vairākas ievirzes: Uzņēmējdarbība, Vēsture un politika, Latviskā gadskārta, Pašizziņa, Vadi sevi un vadi citus un Globālais Latvietis. Mana ievirze bija Globālais Latvietis. Nezināju, ko gaidīt no ievirzes; vai mēs runāsim par vēsturi, vai slaveniem latviešiem? Nē,... šajā ievirzē domājam par to, ko nozīmē latvietība. Katru dienu mums bija viens jautājums, un tad mēs visas ievirzes laikā, kas bija trīs stundas, šo jautājumu pārrunājām. Jautājumi bija tik ļoti saistoši, ka pārrunas turpinājās pat starpbrīžos.

Pārrunājām praktiskas iespējas, kā iejusties Latvijā vai ārpus tās, kā veidot latviešu sabiedrību katrā vidē un vēl nopietnāk, ko nozīmē būt Latvijas pilsonis, kas ir latvietis diasporā? Vai Rothko ir latvietis? Vai bērni, kas nemāk runāt latviski, bet viņiem ir latviešu vecmāmiņa, ir latvieši vai tikai pilsoņi?

Es vēl nezinu atbildi, un es lieku jums priekšā pārrunāt šo jautājumu ar draugiem. Mūsu diskusijas bija tik intensīvas, ka vienu dienu es pat domāju, kāpēc man ir Latvijas pase? Bija ļoti laba ievirze, un esmu laimīga, ka biju kopā ar gudriem un domājošiem jauniešiem. Pēcpusdienās bija projekti. Bija aktīva atpūta, tautas dejas, blogsfēra, metāla darbi, koris, rotu kalšana,video, māksla visiem. Es izvēlējos Rokdarbus, jo gribēju iemācīties, kā adīt un šūt. Klausīju daiļamatniekus labāk nekā mammu, kad viņa man mēģināja to iemācīt.

Katru vakaru mums bija divas vakara rotaļas. Pirmajā vakarā bija deju vakars. Skatījāmies Kannu Filmu festivālā apbalvoto filmu Četri balti krekli. Bija paneļdiskusijas: Krievu valoda Latvijā, Diasporas likums ar Kristīni Saulīti un Diasporas jautājumi ar vēstnieku Aivaru Grozu un Kā uzturēt latvietību, ja visi ģimenē nerunā latviski? Paneļdiskusiju vadīja Lilita Tain, un uz paneļa bija Indra Ekimane no Mineapoles, Elizabete Ludvika – Amerikas latviete, Michael Glashow – amerikānietis, kurš apprecēja Amerikas latvieti un Andra Eddy – Amerikas latviete. Viņi visi emocionāli un atklāti dalījās ar saviem stāstiem. Bija Dziesmu karš, Viktorīnas vakars, Talantu Bez Talantu Vakars, kur īstenībā visi bija ļoti talantīgi; kāds pat pūta uz pudeles popdziesmu Ballējam, neguļam. Nakts rotaļā mums bija misija atrast Lielvārdes jostai iztrūkstošus gabalus. Arī bija šķēršļu gājiens, kurā bija vairāk sporta izdarbību.

Daudzinājuma vakarā mēs visi uzvilkām svētku drēbes. Šajā vakarā katrs izdzīvoja savu individuālo daudzinājumu. Šī bija reize, kuru patiešām es nemēģināšu ietērpt vārdos, kas notika. To bija jājūt, un katrs, es domāju, to noglabāja pie sevis, un arī uz visu mūžu nesīs sev līdz. Notika arī ugunskurs ar daudz odiem. Visi atkal dziedāja un skatījās priekšnesumus.

Izbraukums bija pārsteigums. Izbraukuma dienā mums tikai bija teikts, lai uzvelk peldkostīmu un ūdens kurpes, un ieteicams ņemt līdzi saules krēmu. To es izdarīju. Pie busiem redzēju daudz riņķus, un mums paziņoja, ka mēs ar riņķiem plostosim pa upi. Woow! Kas par pārsteigumu – četras stundas uz riņķa! Mums katram bija savs riņķis. Plostojām, dziedājām, runājām ar blakus riņķiem, gulējām un kārtīgi izvingrojāmies. Šad un tad upes krastā cilvēki bija pārsteigti, ieraugot 60 riņķus!!! Bija ļoti saulaina diena, un būdama no Austrālijas, uzliku daudz saules krēmu. Kaut es brīdināju daudzus, visi no Latvijas teica: nē, nē, nē, mums nevajag. Nu pēc 4 stundām saulē viņi visi bija tik sarkani kā tomāti! Šī ekskursija bija vienreizēja, jo arī plostojot skats uz laukiem, mežiem, upmalu bija neticami skaists.

2x2 seminārs ir unikāla satikšanās vieta, kur pulcējas latviešu jaunieši un iedvesmo lektori no visas pasaules. Tā bija intensīva nedēļa, kur dalībnieki, ieskaitot mani, ieguva jaunas zināšanas par latviešu kultūru un mākslu, sevis un citu vadīšanu, latviešu valodu, politiku vēsturi un uzņēmējdarbību. Mēs visi apguvām jaunas prasmes, sadziedājāmies un sadejojāmies, meklējām latvisko identitāti pagātnē, tagadnē un nākotnē, kā arī diskutējām par aktuāliem jautājumiem Latvijā un pasaulē.

Kā Austrālijas pārstāve es varēja runāt par Austrālijas jauniešiem un mūsu skatu uz diasporas pasauli un Latviju. Visi patiešām bijām priecīgi dzirdēt, ko mēs, arī kā latvieši diasporā, darām, veicam un ka mēs esam glabājuši mūsu latvietību un turpinām to glabāt. Īpaši vēlos pateikt lielu paldies Daugavas Vanagiem, kas man deva iespēju piedalīties šajā seminārā.

Dziesmu Svētki

Rainis 1909. gadā rakstīja: Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Tie vārdi ir tikpat aktuāli arī šodien. Amerikā un Kanādā kopš 1953. gada ir skanējuši Dziesmu svētki.

Tā šogad, 2019. gadā no 4. līdz 7. jūlijam, notika 15. Latviešu dziesmu un deju svētki Kanādā. Svētki Amerikā un Kanādā ir daudz citādāki nekā mūsu Kultūras dienas. Toronto Dziesmu svētku komiteja bija aizrunājuši Hiltona viesnīcu tieši pilsētas centrā. Protams, visas istabas bija aizņemtas ar latviešiem, kaut bija daži tūristi, kas staigāja apkārt un iekļuva zālēs un prasīja: What's happening here? There is so much going on everywhere?* Bija viņiem viss jāizskaidro. Arī Garezera Vasaras vidusskolas jaunieši ieradās un dzīvoja hotelī. Negribētu būt nelatvietis blakus istabā!

Viesnīcā veidojās vairāki sabiedriskie centri – viens foajē pie bāra un tās apkārtnē; ieejot šeit, varēja domāt, ka patiešām esam Latvijā. Visur skanēja latviešu balsis. Vēl vienu stāvu zemāk, kur tirdziņā vizuļoja tautiskas rotas, ēdieni, mākslas, drēbes, grāmatas... utt., un tur pie ziņojumu dēļa ļaudis meklēja biļetes uz izpārdotajiem sarīkojumiem.

2. stāvā notika Mākslas izstāde, kurai bija dots nosaukums Nesot gaismu. Izstādes rīkotāji piesaistījuši visu vecumu māksliniekus, īpaši – jaunos māksliniekus. Neatkarīgi no mākslas vides, visi mākslinieki radot mākslu, apzināja vai neapzināja, ka strādā ar Gaismu. Gaisma ir ticības simbols.

Blakus zālē notika izstāde Latviešu rakstainie cimdi, ko organizēja Sarmīte Vilks un Latviešu daiļamatnieku savienība Kanādā. Mana mamma bija piektajās debesīs, un droši vien (nē, es zinu!) viņa uzņēma bildi no katra cimda, kas bija izstādē.

Varēju redzēt cimdus, kādus latvieši turpināja adīt caur gadu simtiem no katra Latvijas novada. Varēju redzēt darbarīkus, ar augu palīdzību krāsotas dzijas un rakstu paraugus. Arī varēju redzēt šodienas cimdus, pērļotus maučus, cepures, šalles, somas, Ziemassvētku dekorācijas un citus priekšmetus, kuri lietoja senos etnogrāfiskos dizainus.

Vakaros Hiltonā arī notika saviesīgie vakari. Kabarē vakars Zem Mēness stariem, Iepazīšanās vakars Sveika, Toronto!, Svētku balle un Atvadu balle. Godināja nesen mūžībā aizgājušos izcilos mūziķus un sabiedriskos darbiniekus: Albertu Legzdiņu un Andri Ritmani. Spēlēja grupas Raxstu Raxsti, Penzionāri, Letts un dziedāja vairāki dziedātāji, piem. Alnis Ceris un Pauls Berkolds un daudz citi. Saviesīgie vakari bija interesanti, alkohols bija 10 reizes dārgāks nekā šeit. Atvadu ballē pat nebija ēdiens!

Bet sajūta bija tāda pati kā Austrālijā – varējām dancot visu nakti un dziedāt, kamēr hoteļa sargi un vadība mūs meta ārā.

Katru dienu arī uz ārpuses balkona starp plkst. 12 un 14 bija bezmaksas koncerti, kur dejoja tautas dejas grupas, dziedāja dziedātāji un ansambļi. Pirmajā dienā dziedāja 2x2 koris, un 2x2 tautas grupa dejoja.

Dziesmu svētki sākās oficiāli 4. jūlijā Hiltona hotelī, kur notika atklāšana; tā bija savādāka nekā Austrālijā. Nebija karoga ienešanas ceremonija, bet bija goda viesi – Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs, PBLA priekšsēde Kristīne Saulīte, Kanādas valdības pārstāve un daudz citi kas, runāja starp priekšnesumiem. Vislabākais priekšnesums bija Toronto latviešu skolas bērni, kuri dziedāja Alberta Legdziņa Šūpuļdziesmu un Seši mazi bundzinieki.

Ļoti daudz citu sarīkojumu vietas bija izraudzītas kaut cik tuvu Hiltona hotelim. Tas nozīmēja, ka varējām vai tur ātri aiziet, izvingrinot kājas, vai mēģināt noķert taksi, uber vai pat vilcienu.

Iespaidīgs bija Rīgas Tautas deju ansambļa Līgo koncerts, Jāņa Purviņa vadībā, kur ar izteiksmīgām deju kustībām, mūzikas un gaismu efektiem dejotāji izveda mūs caur latviskiem gadalaikiem. Interesanta bija tautas tērpu dažādība katrā dejā.

Arī Tautas deju lieluzvedumā, kurā piedalījās ap tūkstoš dejotāju, apbrīnojams bija Latvijas deju kopu vieglais solis un precīzās kustības, bet zini ko... braši turējās citas kopas no Eiropas, ASV un, protams, Kanādas.

Publika dejotājiem skaļi aplaudēja, īpaši atkal jaunāko skolas paaudžu un īpaši māmiņas ar saviem bērniem. Noslēgumā, kad arēnā saplūda visi dejotāji, tur varēja redzēt dejotāju prieku, draudzību un jautrību. Grupas veidoja savus oriģinālus gājienus, pat dažkārt uzmetot kādu meiteni gaisā. Ugunīgu mūziku spēlēja Raxtu Raxti.

Pirmo reizi kādos svētkos aizgāju uz Jaundeju skati, un tas, patiešām, bija to vērts. Jaundeju skates mērķis ir cildināt latviešu tautas deju un atbalstīt horeogrāfus, kas turpina latviešu deju tradīcijas Ziemeļamerikā, Latvijā un citur pasaulē. Fokuss ir uz vadošo procesu un dejas veidošanu. Šoreiz skatei žūrijas nebija. Dejas vērtēja paši horeogrāfi un deju kopas, kā arī skatītāji. Dejas patiešām bija labi dejotas un horeogrāfētas. Dejotāji dejoja ne tikai tradicionālus soļus pie tautas mūzikas, bet arī pie modernas šodienas mūzikas. Tautas deju Lieluzvedumā ziņoja, ka pirmo vietu ieņēma Toronto kopa Daugaviņa – horeogrāfi Andra Dzintara un Ariāna Ezera ar deju Svētku Sēta. Varu pateikt jums visiem, ka bija ļoti daudz Toronto latvieši šajā sarīkojumā.

Daugavas Vanagu teātris Kanādā... kas ir darbojas 68 gadus pie Daugavas Vanagu zemes valdes kā autonoma vienība, uzveda Rūdolfa Blaumaņa 2 cēlienu komēdiju No saldenās pudeles – režisore bija Sandra Citerfone. Lugā Blaumanis vēlējās parādīt vienkārša cilvēka jūtas, domas un darbošanos neparastos apstākļos, kā piemēram, kā lauku sētu vada sieviete.

Kopkora Koncerts... Nu kas par koncertu!! Koncerts notika sporta stadionā, kurā starp citiem notikumiem spēlē arī ledus hokeju. Tā kā šie svētki bija zem Latvijas Simtgades zīmes, Juris Ķeniņš šim koncertam bija izvēlējies vienu dziesmu no katra apdzīvotā kontinenta. No Austrālijas koris dziedāja Ellas Mačēnas komponēto Vecmāmiņa svešumā (Ainas Andersones teksts).

Kopkora dalībnieku skaits bija ap 800, kas laikam ir lielākais koristu skaists dziesmu svētku vēsturē. Koncertu klausījās aptuveni 2 200 cilvēki. Svētku koncerts bija izpārdots. Koncerta laikā sumināja trīs goda diriģentus: Brigitu Alku, Andreju Jansonu un Arvīdu Purvu; viņi visi diriģēja, bet Arvīds Purvis bija skatītājos.

Svētku orķestrī spēlēja 30 mūziķi – visi latvieši, ieskaitot mūsu Adelaides Jāni Lauru. Dziesmas kuplināja 7 solisti. Šis koncerts ieies vēsturē ar to, ka koncerta ceturtās dziesmas laikā, kad Māris Sirmais diriģēja Lec, Saulīte tieši pie dziesmas vārdiem tā Pērkons lēma pēkšņi ar skaļu klikšķi visā zālē gaisma pazuda. Bet dziedātāji turpināja dziedāt dziesmu ar orķestra pavadījumu melnā tumsā līdz beigām.

Nu! Drīz visiem kļuva skaidrs, ka tumsa ir neparedzēta. Rīcības komiteja ātri uzzināja, ka tajā pilsētas rajonā pazudusi elektrība un ka elektriķi jau steidzās to atkal atgūt, bet nezināja, cik ilgi tas ies. Stadiona priekšniecība esot gribējuši koncertu pārtraukt. Bet visi stadionā teica skaļi: Nē! – Tauta protams gribēja, lai koncerts turpinās. Iedegās blāvs ārkārtas apgaismojums... bija grūti redzēt kori un diriģentus. Galu galā, koris skanēja labi, pateicoties dziedātājiem, kas dziesmas droši vien zināja no galvas, vai kas varēja uzspīdināt viedtālruņa spuldzīti. Jāpateicas arī diriģentiem, kas spēja arī pustumsā kori saturēt kopā. Vīriešu kārtas diriģenti novilka žaketes, lai baltajos kreklos viņus var labāk saredzēt. Nezinu, kā orķestris tika galā. (aizmirsām paprasīt Jānim Laurim.) Radās tāda kā Jāņu nakts noskaņa tikai bez ugunskura. Tad gandrīz pie programmas beigām, skanot dziesmai Šķind zemīte, rīb zemīte arēna sāka iegaismoties. Iemirdzējās koristu tērpi, kļuva redzams diriģents, sāka skanēt elektriskās klavieres un solistu balsis. Gaismu sauca, Gaisma ausa! Turpinot tradīciju, beigās izskanēja Pūt, vējiņi! – visiem klātesošajiem dziedot korim līdzi.

Ar plašajiem dziesmu un deju svētkiem Toronto latviešu saime sevi apliecina par vienu no stiprākajiem latviešu centriem ārpus Latvijas. Dziesmu un deju svētki vienā dziesmā, vienā dejā apvieno mūs vienā tautā.

Daina Jefimova
Referāts nolasīts DV Melburnas nodaļas mītnē
Svētdien, 15. septembrī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com