Trimdas izskolotie (4)

Anda Arkliņa. FOTO no Vītolu fonda arhīva.

Mārtiņš un Kristīne Puteņi ir Andas stipendijas ziedotāji un ir Amerikas latviešu trimdas bērnu bērni. Mārtiņš ir dzimis 1957. gadā Ņūdžersijā, un savām studijām saņēma stipendiju no mammas darba devēja. Viņš izstudēja ķīmiju Kornelā (Cornell University) un vēlāk turpināja studijas Čikāgā Nordvesternas Universitātē (Northwestern University), kur ieguva grādu marketingā. Viņš strādā vienā no pasaules lielākajām zāļu firmām Novartis.

Kristīne ir dzimusi 1961. gadā Čikāgā. Viņas mamma Dace Šmidchena bija skolotāju bērns mūsu nometnē Bernsenā, un visa ģimene man bija labi pazīstama. Kristīne bija arī viena no studentēm Kalamazū Latviešu Studiju centrā. Kristīne studēja arhitektūru Ilinojas Tehniskajā institūtā (Illinois Institute of Technology). Vēlāk viņa ieguva skolotājas izglītību un tagad strādā kādā pamatskolā ar bērniem, kam vajadzīga palīdzība lasīšanā, rakstīšanā un matemātikā.

Puteņi abi bija latviski audzināti, ar visām latviskām skoliņām un vasaras nometnēm, ar koriem un tautas dejām. Viņi apprecējās 1985. gadā un arī savus 4 bērnus ir izaudzinājuši latviski. Simtgades dziesmu svētkos Latvijā abi dziedāja svētku noslēguma koncertā. Visa ģimene ir Latvijā viesojusies vairākas reizes jau kopš 1998. gada.

Puteņu ģimene atzīst, ka izglītība ir ne tikai ceļš uz personisku labklājību, bet arī uz mieru, saticību un labklājību visām pasaules tautām un valstīm. Viņi zina, ka Latvijā ir daudz studentu ar idejām, degsmi un spējām, bet kam vajadzīgs finansiāls atbalsts, lai viņiem atvērtos kādas durvis. Viņi ir pateicīgi, ka ir izveidots tāds Vītolu Fonds, kur arī viņi var piedalīties un palīdzēt jauniešiem tāpat kā kādreiz kāds bija palīdzējis viņiem.

Līdz šim Putenu ģimene ir izskolojusi 19 Latvijas studentus, un viņu ziedojumu summa fondam ir jau ļoti tuvu pusmiljonam eiro. Manā skatījumā viņi ir īsti superletiņi.

Anda Arklina ir dabūjusi bakalaura un maģistra grādus tūrisma zinībās. Ar savu labvēļu ģimeni viņa iepazinās jau pirms vairākiem gadiem, vienmēr viņus atceras un ziņo par saviem panākumiem. Nesen viņa Puteņu ģimenei atkal uzrakstīja garu vēstuli:

„Jau pagājis pusotrs gads, kopš esmu absolvējusi Vidzemes Augstskolu bakalaura studijās. Vēl joprojām spilgti atmiņā palicis brīdis, kad no Vītolu fonda saņēmu ziņu, ka man būs iespēja saņemt finansiālu atbalstu studijām. Bet vēl spilgtāk abas tikšanās ar jūsu ģimeni. Jo viens ir zināt, ka kaut kur mīt ļoti labi cilvēki, kas nesavtīgi un augstāku mērķu vadīti tev sniedz palīdzību, bet pavisam kas cits, satikt dzīvē, sajust un redzēt, cik dzīvesgudri, atvērti un prieka pilni ir šie cilvēki! Mēdz teikt, ka katra satikšanās nav nejauša, un tāpat arī mūsu.

Jau minēju, pusotrs gads, kopš absolvētas bakalaura studijas, un dzīve metusi dažādus līkumus. Lai arī studiju laikā ar degsmi deklamēju, ka es nestrādāšu 8 stundu darba dienu 5 dienas nedēļā un maģistra studijas tik drīz nedomāju uzsākt, tieši pēc studijām sāku arī strādāt par tūrisma un atpūtas studiju virziena speciālisti Vidzemes Augstskolā. Likās tikai pašsaprotams process, un tomēr jau 2018. gada septembrī turpināju studijas maģistrantūrā turpat Vidzemes Augstskolā Tūrisma stratēģiskās vadības programmā.

Esot savas dzīves vietas patriotei, savu bakalaura darbu izstrādāju par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, kas bija veiksmīgs un ļāva piedalīties gan starptautiskā konferencē, gan iegūt starptautiskus kontaktus un sadarbības iespējas.

Saistībā ar biosfēras rezervātu, šobrīd izstrādāju savu maģistra darbu – vēlos izprast jauniešu (16-25 gadu) doties dabā un to ietekmējošos faktorus. Pētījums tiek izstrādāts kopā ar Klarionas Universitāti (Clarion University) Pensilvānijā, ASV, kā arī esmu zinātniskā asistente Valsts pētījumu programmas projektā Dokumentārā mantojuma izpētes nozīme, veidojot sinerģijas starp pētniecību un sabiedrību, jo rezultātiem būs praktisks pienesums šim projektam. Kas zina, varbūt rudenī došos apskatīt arī jūsu zemi – ASV.

Maģistra studiju ietvaros nepieciešams iet arī praksē, tāpēc šovasar gūšu jaunu pieredzi, darbojoties Valmieras Tūrisma informācijas centrā. Šķiet, tūrisms ir un paliks mans darba lauks, tikai vēl kristalizējas – vai tas būs vairāk saistīts ar pētniecību, vai praktisku ikdienas darbu tajā.

Lai arī šķiet, ka viss notiek pats no sevis un pasaulē valda kāda labās enerģijas un notikumu plūsma, kas skārusi arī mani, zinu, ka bez jūsu stipendijas tas nebūtu izdevies. Stipendijas iegūšana man radīja papildus atbildību – man studijas un studiju rezultāti vairs nebija kaut kas vienkāršs un pats par sevi saprotams, man tās nozīmēja daudz vairāk, un pat vienkāršo mājas darbu pildīšana netika darīta tikai tāpēc, ka tas nepieciešams, bet gan arī tāpēc, lai es patiešām iegūtu vērtību arī sev.

Darot darbus jēgpilni, ar rūpību un izpratni, paveras arvien vairāk iespēju ceļu. Tas, ko gribēju pateikt – stipendija man iemācīja uzņemties atbildību par lietām, ko apņemos izdarīt. Un, ja apņemos izdarīt, tad ir tikai viena iespēja, izdarīt to, cik vien labi varu.

Tāpat neesmu aizmirsusi aktīvās lietas – braukšana ar riteni, ceļošana un savas Latvijas ainavu un vietu iepazīšana, skriešana, volejbols un smiekli ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa.

Un grāmatas – arī tām ir nozīmīga vieta ikdienā, lai arī darba dienas paskrien Valmierā, ļoti mīļas ir manas lauku mājas – gan vecāku, gan savas. Ikkatru nedēļu dodos turp ar maza bērna prieku, kāpju ārā no mašīnas, lai redzētu, kas ir izaudzis, kas uzziedējis, kā mainās Svētupes ainava, mainoties gadalaikiem.

No jums esmu paņēmusi to viegluma sajūtu, siltumu un smaidu, ko dāvājāt tikšanās reizēs. Lai vai kā dzīvē notiktu, smaids un labs vārds spēj atrisināt daudz vairāk nekā jebkas cits.

Nobeidzot gribētos vēlreiz teikt sirsnīgu, lielu un dzīvespriecīgu PALDIES! No sirds vēlu, lai ik dienu spējat saskatīt labo un prieku, lai nepietrūkst enerģijas turpināt iesākto, un mēdz teikt, ka dodot, atpakaļ saņemam vēl vairāk. Ceru, ka jūsu labie darbi pie jums atgriežas ar vēl lielāku vērtību.“

Trimdas latvieši atkal ir izskolojuši vienu burvīgu un ļoti strādīgu Latvijas jaunieti, kam nav nekādas intereses pārcelties uz kādu citu zemi, vai kā citādi laimi meklēt ārpus Latvijas. Viņa ir pateicīga, ka ir laimējies atrast latviešu ģimeni, kas ir uzaugusi tālu prom no Latvijas, tomēr savas saknes Latvijā nav aizmirsusi.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“