Lasītājas vēstule

Palielināt / Enlarge

Jāņos Raiskumā. Daina, Nora, Ilze, Maija un Tiana. FOTO no Ilzes Šternas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Gulbenes Vecos kapos. FOTO no Ilzes Šternas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Likteņdārzā“. Lia Šterna, Tālis Šterns, Daina Andersona, Nora Andersona, Māra Vītola-Hrgetić, Ilze Šterna, Maija Dimits, Tiana Dimits. FOTO no Ilzes Šternas personīgā arhīva.

Mīļie radi un draugi! Pagājuši jau gandrīz seši mēneši kopš Uldiņa pelnus guldījām Gulbenes kapos un brāli Juri Ērmani – Burtnieku kapos.

Vēlreiz sirsnīgs paldies Jums visiem, kas šai laikā ar darbiem vai domām dalījās ar mani un manu ģimeni. Vēl tagad dzīvoju atmiņās par šīm ar maniem trim bērniem un trīs mazmeitām kopā pavadītajām trim nedēļām.

Pirmā nedēļā braucējas bijām tikai Nora ar Dainu, Maija ar Tianu un es. Tālis un Lia pievienojas pēdējā nedēļā Latvijā uz Uldiņa un brāļa Jura Ērmaņa izvadīšanu.

Piecas diennaktis mēs pavadījām Helsinkos. Bija karsta, saulaina diena, un kamēr meitenes apstaigāja pilsētu, es iegāju pirtī, lai atvieglotu piepampušās potītes.

Nākamajā dienā ielidojām Rīgā, kur radi un draugi mūs mīļi lidlaukā sagaidīja ar bučām un ziediem. Braucot uz dzīvokli Brīvības ielā, iebraucām pie Sanitas un Edgara Kvaļiem Mārupē uz pēcpusdienas kafiju, pīrāgiem un ogām.

Vakarā biļetes uz sezonas pēdējo Skroderdienas Silmačos izrādi; mūsu mīļā Indra Burkovska tās bija uzdāvinājusi. Mūsu sēdvietas bija ceturtā rindā, un tā man laimējās noķert Ulda Dumpja ozolu vainagu, un meitenēm – Indras mestos jāņuzaļu pušķus. Paldies, paldies Indrai un Aigaram. Izrāde gara, bet kulturāli labi apgaismota tautas sadzīve. Starpbrīdī teātra kafejnīcā pabijām ar Kvāļiem. Pēc teātra izrādes Nora un Maija tikās ar saviem Melburnas skolas biedriem Arni Grosu un Ēriku Cīruli, lai pakavētos vietējos naktslokālos.

Mēs apmetāmies Brīvības iela četru istabu dzīvoklī, iepretim Vidzemes tirgum. Mums septiņiem cilvēkiem bija mazliet jāsaspiežas, bet mūsu vajadzībām ļoti piemērots. Vieta centrāla ar labu satiksmi un tuvu Mārtiņa beķerejai. Dzīvoklī mūs gaidīja pāris kg smaržīgas Latvijas zemenes un divi saldie tomāti! Paldies Baibai!

Nākamajā dienā bija Zāļu tirgus Vecrīgā! Skaista, ļoti silta diena. Meitenes nopirka savus pirmos dzintarus un apstaigāja tirdziņus. Es uz pusstundu iegāju Doma baznīcā, kur laimējas dzirdēt ērģeļu koncertu!

Vakariņas bija pie Egles ar no Austrālijas iebraukušajiem latviešiem. Kopā bijām 12... cik tā pasaulē gan maza!

Sigulda bija nākamā apskatāmā vieta. Tur mūs sagaidīja mana brālēna radi - Liepiņu ģimene. Par mums gādāja Margarita Liepiņa. Viņa mums parādīja Siguldu. Meitenes dabūja nobraukt ar bobsleju un aizbraukt un izstaigāt Krievu bunkuru Līgatnē. Pievakarē Siguldā baudījām kafiju, pīrāgus un smalkmaizītes Ievas un Egīla Kvāļu skaistajā dārza. Tur arī tikāmies ar siguldiešiem – Uldiņa brālēnu Visvaldi un Ināru Zvejnieku.

23. jūnijā mēs devāmies uz Raiskumu, lai līgotu ar mana brālēna Modra Kleinberga radiem un viņa jauko ģimeni. Pa ceļam visas nopirkām vainagus. Mans skaistais rudzpuķīšu vainags ātri izira. Vēlāk Vita iedeva man savu no jāņuzālēm pīto, atkal skaists! Ieradāmies Jāņa un Ingas Dālmaņu skaistajā guļbūves mājā Mārsiļos Raiskumā. Tur mastā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Skaista, saulaina diena. Jaunie apskata Cēsis.

Vakarā gājām līgot uz Ungurmuižu, kur saimnieko Jāņa Dālmaņa brāļa ģimene ar vecākiem. Ungurmuižā bija ļoti skaista, tradicionāla līgošana... Tur mūs sagaidīja jaunā saimniece Guna un ar vīru Didzi. Vecais saimnieks (arī Jānis) Ungurmuiža saimniekošanu ir atdevis jaunai paaudzei. Kamēr jaunie saimniekoja, vecie sēdēja un priecājas. Galds bagātīgi klāts ar uzkodām un alu. No kaimiņu sētas dziedādami nāk vairāki radi un draugi. Notiek apdziedāšanās un dejošana. Krēslai metoties, aizdedzināja lāpu gara staba galā. To veica ar bultas šaušanu, bet viegli arī tas negāja darītājam. Arī manas mazmeitas to izmēģināja, bet viņām neveicās. Mēs vēlu pēc pusnakts devāmies mājās, mūsu Jānis palika līdz rītam. Visas mūs uzņēma Ingas un Jāņa skaistajā, viesmīlīgajā mājā kalna galā pie Raiskuma ezera. Gulējām gultās, uz dīvāniem un matračos uz grīdas. Pēdējo reizi, kad pie viņiem apmetāmies, es no rīta redzēju mazu stirnu iznākot no blakus meža. Vai šoreiz man arī laimēsies kaut ko tādu pieredzēt?

Atpakaļ Rīgā; vēl paspējām pastaigāt pa Vecrīgu un ieiet Baltu Rotas veikalā. Tur mēs atstājām savu pirmo naudiņu. Pēc tam vakariņas pie Neiburga.

Nākamajā dienā notika pēršanās. Gribēju, lai meitenes izbauda kārtīgu latviešu pirti ar pēršanos utt. Sanita un Edgars Kvāļi mūs aizveda uz Ērgļiem. Tur viņu draugam Mārim Puriņam pieder varena, liela pirts. Pirts gandrīz izmaksāja vairāk nekā pati māja. Pēc pēršanās bija jālec mājas dīķī, un tad dārzā vēl baudījām visādus gardumus. Par tādu pēršanos manējās tikai bija dzirdējušas no Noras jaunākās meitas Lūcijas, kura pirms pāris gadiem to baudīja savā ciemošanās laikā Latvijā. Vēlreiz paldies Edgaram un Mārim. Tas bija neaizmirstams piedzīvojums, jo pēršana nav nemaz tik viegls darbs. Mana radiniece Burtniekos – Rudīte Kleinbergs pat ir izgājusi pēršanās kursus!!

Otrajā nedēļā ielidoja Tālis un Lia. Lia ir izcila trampolina lecēja un cerēja pārstāvēt Japānā Austrāliju pasaules trampolina sacensības šogad decembrī. Tāpēc arī pāris reizes Latvijā aizgāja palēkāt.

27. jūlijā mūsu mīļie radiņi Daiga un Dairis Ozoliņi, alūksnieši, mūs septiņus iesēdināja autobusiņā un veda rādīt savu skaisto Alūksni. Bijām neizsakāmi priecīgi, ka šo mīļo radiņu pakalpojumu baudījām visu nedēļu. Pēc nedēļas negribējām šķirties, jo likās, ka viņi ir daļa no ģimenes. Daiga daudz palīdzēja ar Uldiņa pelnu novietošanu Gulbenē. Šie jaunie, enerģiskie cilvēki ir jau divas reizes ciemojušies Austrālijā un apmetušies mūsmājās, tad arī baudīja Austrālijas skaistumu.

Izbaudījām Alūksnē skaistu, saulainu dienu. Tur staigājām pāri jaunajam ezera tiltam, kurā katru pusstundu atskan kāds klasiskās mūzikas gabals. Daži no mums uzkāpa jaunajā skatu tornī. No torņa paveras burvīgs skats Alūksnes apkārtnē. Pēc tam turpat, ezera malā pie Martas pusdienojām.

Pievakarē devāmies uz Gulbeni. Skaista ir Vecgulbenes muiža. Tur pavadījām divas diennaktis, un nākamajā dienā tur notika Uldiņa bēru mielasts. Uldiņa pelnu urnu guldīšanas rīts bija saulains, bet vēss (labi, jo tad nebija odu, knišļu). Svētbrīdi Gulbenes kapličā vadīja mācītājs Jānis Zvirgzdiņš un dziesmas pavadīja uz sintezatora. Tad visi pa skujotu taku dzērvju gājienā devāmies uz Uldiņa vectēva Jēkaba Šterna ģimenes kapu vietu. Jau priekšlaikus Uldiņam sagatavotā kapa vieta bija noklāta ar egļu zariem. Ar mācītāja svētību Uldiņa pelni paliek dzimtenes smiltājā, Gulbenes Vecajos kapos. Vecgulbenes muižā mielastam rezervējām ap astoņdesmit sēdvietas. Dienām ejot, tas skaits lēnam pieauga, pat saimniece Ilga brīnījās par šādu notikumu. Sirsnīgie atvadu vārdi un dziesma no Lettonia filistriem Pētera Ločmala un Rodzģera Miķelsona man mūžīgi paliks atmiņā, jo korporācija Lettonia ir bijusi daļa no mūsu dzīves. Katrā ziņā izsaku visiem, visiem paldies par klātbūtni, labajiem vārdiem un skaistajiem ziediem. Manas mazmeitas man teica, ka viņas tagad saprot, kāpēc Opaps gribēja gulēt Latvijas smiltājā.

Nākamajā dienā, svētdienā, mums bija Likteņdārzā sarunāta tikšanās ar Viļa Vītola ģimeni. Pēc Likteņdārza apskates vakarā bijām ielūgti pie Vītolu ģimenes uz vakariņām. Kā jau visi zinat, Likteņdārzs bija Uldiņa iemīļotā vieta dzimtenē. 2011. gadā bijām pagodināt būt klāt Martas un Viļa zelta kāzu svinībās viņu viesnīca Orinoko, Koknesē. Tai reizē arī kopīgi ar Vītolu ģimeni stādijām savu kociņu Likteņdārzā. Uldiņa un manas dārznieku spējas, ha ha... ir tik labas, ka egles vietā iestādījām priedi. Šogad vecāki izmaksāja savai meitai Mārai Vitols-Hrgetic četru dienu lidojumu no Zagrebas, lai viņa atkal varētu tikties ar maniem bērniem. Māra jau pirms daudziem gadiem tikās ar maniem bērniem, un viņi kopīgi apskatīja Kanberu un Sidneju. Tad ciemošanās papildināja ar vairākām nedēļām, pavadot tās Annas Ziedares Vasaras Vidusskolā Dzintaros netālu no Adelaides. Uldiņš, Nora un Tālis katrs savā laikā ciemojas pie Vītoliem, kad viņi vēl dzīvoja Venecuēlā. Mēs Māru uzskatam kā audžumeitu!! Rīgā pie Vītoliem pašlaik arī dzīvo Māras dēls Kristiāns, kurš Latvijas Universitātē ieguva arhitektūras grādu un pašlaik strādā Rīgā un dzīvo pie vecāsmātes un vectēva.

Pirmdienu atļāvu bērniem pavadīt bez manis. Jaunajiem kā gide bija sarunāta Sanita Bite. Sanita ar tēvu Igo Biti un Iveti Rutku, visi no Alūksnes, pirms pāris gadiem ciemojas pie mums Austrālijā. Sanita tekoši runā angliski, tāpēc jau laikam arī bija izredzēta kā Austrālijas braucēja un manu mazbērnu gide. Kopā ar Sanitu jaunie esot nostaigājuši ap 20 km. Apskatīja Vecrīgu un Daugavas abas malas, dzēruši interesantus kokteiļus un ēduši garšīgus ēdienus. Ar vilcienu aizbrauca arī uz Jūrmalu.

Es toties aizgāju uz Stabu ielu pie mūsu bijušās saimnieces Birutas Balodes-Britāles un māsas Aijas (Dzintara un Magdas Veides radinieces). Aija cīnās ar Parkinsona slimību, Biruta par viņu rūpējas.

Nākamajā dienā – 6. augustā visi devāmies uz Vecajiem Burtnieku kapiem, kur ezermalā guldījām mana brāļa Jura Ērmaņa pelnus. Viņa pelnus guldīja manas vecāsmātes Emmas Ozoliņas kapa vietā. Burtnieku mācītājs Jānis Kalcinavs teica svētvārdus. Pēc tam visi bija lūgti Burtniekos uz mielastu viesu namā Rīts. Tur saimnieko mana radiniece Rudīte Klainberga ar ģimeni. Vēl pirms gulēt iešanas aizbraucam uz Jaunajiem Burtnieku kapiem, kur guļ mani vecāki un vecākais brālis Jānis Ērmanis. Tiem vieta pie mammas māsas Kristīnes Rullis. Apskatījām arī manas tēva mājas Puķes, kur esmu dzimusi. Pirms gulētiešanas vēl vēlu pasēdējām un tērzējam viesu namā ar radiņiem.

Nākamajā dienā visi devāmies atpakaļ uz Rīgu.

Šeit jāpiemin liela palīdzība no Ievas un Egīla Kvāļiem par Uldiņa skaisto kapakmens nokārtošanu un Ingai un Jānim Dālmanim par Jura izcilo kapakmeni.

Vēl pirms mājā braukšanas Šterniem un Dimitiem bija jāizņem Latvijas pases, jāizstaigā Stūra māja un Okupācijas muzejs. Bērniem jau par mūsu sēru gadiem bija stāstīts, bet tagad viņi pēc muzeja apciemojuma vairāk saprot par mūsu pagātni. Atceros, kā mazmeitai Tianai skolā bija projekts par senčiem. Viņa uz skolu aiznesa mazu koka koferīti ar latviskām mantām un stāstīja kā viņas vecāmāte ar līdzīgu koferi bēgusi krievu ienākšanas laikā.

Tāpat vēl mums noteikti atkārtoti jāiegriežas Baltu Rotas veikalā, un Tālis, pārnākot no veikala, atnesa mums ziņu, ka Šternu ģimene ir ielūgta augustā uz Baltu Rotas 50 gadu jubileju. Prasījām...kur tad ir lidmašīnu biļetes!!!!

Trešdienas vakarā vēl radiņiem bija atvadīšanās vakars Indras un Aigara skaistajā dzīvoklī Pārdaugavā! Indra mūs uzjautrināja ar īsam skicēm un dziesmām, un tad vēl tas vareni skaistais un garšīgais aukstais galds. Šķiršanās bija grūta, jo nezināju, kad mēs atkal visi tiksimies. Nākamajā dienā, lai nebūtu atvadīšanas bēdas uz lidlauku devāmies mēs vieni lielā taksometrā.

„Mēs debess mājās tiksimies, kur sirds ar sirdi vienosies...“

Austrālijā ļaudis mums bieži prasa, kā mēs Latvijā pārvietojāmies? Ar Uldiņu esmu laimīga, ka abi nākam no lielām ģimenēm. Uldiņa mamma ir otrā jaunākā deviņu bērnu ģimenē, bet tēvs jaunākais bērns sešu bērnu ģimenē. Tāpat mana māte jaunākā septiņu bērnu ģimenē, bet tēvs – četru bērnu ģimenē. Vairākums radi, krieviem ienākot, palika aiz dzelzs aizkara. Daļa pat izstaigāja Sibīriju un atgriezās mājā.

Mēs ar Uldiņu un mūsu ģimenēm 1944. gadā nonācām uz dzīvi Vācijā, latviešu bēgļu nometnēs! Uldiņa ģimene – Oldenburgā, Ziemeļvācijā, lielā latviešu nometnē, bet mana ģimene – mazajā nometnē Singenā, Dienvidvācijā.

Mana ģimene Austrālijā iebrauca Melburnā 1949. gada Jāņos, bet Uldiņa ģimene – 1950. gadā Ņūkastlē.

Uldiņš ar Austrālijas Latviešu Teātri nodarbojās lielu savu mūža daļu, un sakarā ar to esam uzņēmuši vairākus aktierus!! Tāpat mūsmājās ar prieku uzņemti daudz radi un viņu draugi. Arī pa gadiem kopā mēs esam apciemojuši trimdas radus un draugus brīvajā pasaulē. Mūsu dzīvi esam pavadījuši, kopā ceļojot pa skaisto pasauli, un tagad, kad mans ceļabiedrs no manis ir šķīries, kavējos neaizmirstamās atmiņās.

Pēc divām nedēļām Latvijā atkal tikai mēs piecas: Nora ar Dainu, Maija ar Tiānu un ar mani lidojām uz Japānu, pavadīt nedēļu Tokijā. Tālis un Lia devās uz Franciju satikt sievu Lyndu un kopīgi viņu ģimenes draugam nosvinēt 50. dzimšanas dienu. Pēc tam viņi devās mājās, lai Lia varētu piedalīties trampolina nometnē Austrālijā. Pašlaik, kamēr rakstu šo vēstuli, nāk ziņas no Tokijas – 9.12.2019, ka Lia ir ieguvusi trešo vietu pasaulē Double Mini 15-16 gadu vecumā trampolina sacīkstēs.* Pirmajā vietā krieviete, otrajā vāciete, bet trešajā – mūsu Lia Šterns no Austrālijas. Visi esam ļoti lepni!

Pirmajā vakarā Noriņa bija sarunājusi gidu, lai ar mums apstaigā vietējās ielas un parāda kā nopirkt vilciena biļeti utt. Ēdām pelmeņus (dumplings) un šašlikus vietējos veikalos un tad vēl suši uz apkārt slīdošā galda... gliemežu suši gan negribēju mēģināt.

Tokijā būdama, katru dienu kopā ar saviem mīluļiem; viņi mani pamatīgi lutināja! Mani veda, stūma un vilka pa visādām pilsētas ielām un stacijām. Braucienā Fuji kalns bija mākoņos un kalnu redzējām tikai uzstādītā plakātā, bet tas mūs neuztrauca, jo priecājāmies par redzēto dabu. No Fuji kalna tūres daļu no ceļa braucām ar slaveno ātrvilcienu, pēc tam iekāpām parastajā vilcienā skubas laikā. Tur visi sabāzti kā siļķes, un ārā kāpjot, meitenes mani burtiski paņēma aiz rokas un izvilka laukā. Viss gan notika pieklājīgā veidā. Japānā cilvēki ir ļoti pieklājīgi un arvien glīti ģērbušies. Uz ielas staigājot, nedrīkst nedz ēst, nedz dzert. Atkritumu kastes uz ielas nav, katram ir jānes nevajadzīgā manta mājā vai jāatstāj ēstuvē.

Dienas braucienā pa pilsētu, ostu, dārziem un tempļiem reizēm līņāja silts lietus, bet tas mūsu izpriecu netraucēja.

Interesants piedzīvojums. Dienas autobusa tūrē viens jauns grieķu pāris divreiz ieradās autobusā atpakaļ par vēlu. Kad viņi to atkārtoja trešo reizi, gids piezvanīja uz biroju un dabūja atļauju atstāt bez viņiem. Mēs autobusā visi aplaudējām!!!

Baudījām arī kultūru Tokijas muzejā. Muzejs atrodas debesskrāpī, un tur bija interesanta izstāde par japānietes darbiem. Japāniete bija Berlīnē 1989. gadā tad, kad sāka lauzt Berlīnes mūri. No griestiem karājas koka koferi, un tālāk istaba ar sarkaniem zīdu tīkliem vēlāk ar melniem... atgādināja atkal manus trimdas gadus.

Noriņa arī bija noorganizējusi pusdienas ar sumo cīkstoņiem. Speciālos traukos katram mums pasniedza sutinātu liellopa gaļu. Pašlaik nebija cīnīšanās sezona, bet viņi mums demonstrēja laušanos un pastāstīja par savu kultūru.

Bija interesanti novērot bērnus ikdienā, pēc tik daudz gadiem, kad viņi ir atstājuši mājas. Ģimenē mums ir trīs bērni, piecas mazmeitas un divi mazdēli. Visi savā starpā labi satiekam. Novēroju, ka Nora ir līdzīgākā Uldiņam, visu ātri aptver un nokārto. Maija visvairāk padomā par manām spējām un vecākā mazmeita Daina mani arvien bez teikšanas paņem pie rokas. Esmu droša, ka Uldiņš būtu par mani lepns, jo domāju, ka visu Latvijas braucienu samērā labi noorganizēju. Katras dienas izdarības Latvijā jau laicīgi bija izprogramētas, tā kā Uldiņa laikā. Ļoti trūka Uldiņa padomi, un zinu, ka šis un tas varēja Latvijā būt labāk izkārtots.

Mīlot, kas dzīvo,
Atstāj mīlestību.
Gaisu, kā smiltis
Baltas jūras malā,
Rītdienas dziesmu
Jaunās skaņās dziedās
Nākamās ciltis.
   Veronika Strēlerte.

Novēlu visiem maziem un lielajiem gaišus SVĒTKUS un veselības un prieka pilnu 2020. gadu!

Mīlestībā,

Ilze ar savējiem

* Red. http://laikraksts.com/raksti/9272