Mans Jaunzēlandes apciemojums (2)

Palielināt / Enlarge

Sniegotā kalnu grēda aizpilda manu logu. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Kalns dīķa spogulī. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Kalnu grēdas un strauti. FOTO Jānis Purvinskis.

Noslēgums. Sākums LL576.

Kad mūsu kuģis piestājās Jaunzēlandes dienvidu salā – skaistajā, saulainajā ostas pilsētiņā Piktonā, mums bija palikušas pāris stundas, pirms mūsu nākamā Jaunzēlandes ceļojuma posma, šoreiz Kivi Dzelzceļa vilcienā, uz Kraistčērču. Tās pāris stundas pavadījām, pastaigājoties pa šo skaisto, mazo pilsētiņu, dzerot kafiju un mielojoties ar garšīgajām kūkām, vietējā kafejnīcā. Tā kā pašiem mums nebija jābrauc, dzelzceļa ceļojumu pa Dienvidu salu varējām baudīt daudz labāk un ērtāk. Tomēr skati mainījās tikpat ātri kā Ziemeļu salā. Iesākām ar daudz un milzu lieliem vīna dārziem. Šeit ražojot jo sevišķi slavenus vīnus. Tad lielie vīnogu plašumi mainījās kalnainiem laukiem ar dažām aitām, bet bieži arī labi nobarotiem lopiem, tad atkal stāviem, šķautnainiem, milzu augstiem kalniem ar sniegotām galotnēm. Visur bija zaļš – zaļa zāle, lauki, lieli egļu meži un kalnu grēdas un tās, kuras nebija zaļas, bija asām šķautnēm, augsti milzeņi, akmens kalni. Šīs dažādās ainas visu laiku mainās no viens uz otru. Vienā kalnā jau bija arī elektrības ražotāja vēja spārni. Mana fotokamera kniksēja vienā laidā, jo viena aina bija skaistāka par iepriekšējo un nākošā – vēl skaistāka. Beidzot ap plkst.5pm bijām sasnieguši savu nākamo piestātnes punktu – Kaikoura, kur mēs paliekām pa nakti, un nākamā rītā mums aizrunāts brauciens meklēt valzivis.

Mūsu Autolodža bija ļoti ērta, un saimniece mums jau atnesa rītdienas brokastis, bet skats manā logā ir piepildīts ar milzīgu, sniegbaltu kalnu grēdu, par kuru es nevarēju beigt priecāties. Viesistaba bija silta, omulīga, un mēs ar Irēnu sēdējām, pārrunājām šīsdienas redzētos brīnumus un spriedām par to, kas mūs vēl sagaidīs rītdien. No rīta tikai plkst. 10.00 jābūt atkal mūsu dzelzceļa stacijā, kura īstenībā ir valzivju galvenā salasīšanās bāze. Pienāca autobuss, un mūs aizveda uz ostu, kur mūs sagaidīja valzivju dzenātāju kuģītis. Izbraucām jūrā; nu jāsaka, īstenībā Klusajā okeānā, un pēc kādas stundas sākām meklēt valzivi, kura, kā mūsu kapteinis lēsa, nevarēja būt tālu. Tad devāmies vēl tālāk, un tā vairākas reizes klausījāmies, skatījāmies un atkal braucām tālāk. Šīs valzivis nepeld pa jūras virsu, bet zem ūdens, un tikai uznāk šad tad, un viņas var ieraudzīt no izšautā ūdens mākonīša, kuru zivs izdod no nāsīm galvas augšā. Beidzot redzējām šādu mākonīti un visi nu skatījāmies: jā, tur parādījās zivs mugura, tad vēl cita spura un visbeidzot augstu pacēlās lielā aste, kura tad lēni atkal ieslīdēja atpakaļ okeānā, un zivs pazuda okeānā.

Laimīgi bija tie, kuri (tādi kā es) paspēja nofotografēt šo skatu, jo moments ir tikai īss. Tagad ceļš atpakaļ uz krastu, ostu un uz Kaikoura dzelzceļa staciju. Pēc kādām stundām atkal kāpām mūsu pienākušajā vilcienā un tagad devāmies uz Kraistčērču, ar kuru, braucot starp Klusā okeāna krastu un milzu kalnu grēdu, beidzot sasniedzām jau pavēlā vakarā ap 21.00, taksometrs mūs aizveda uz mūsu glauno viesnīcu, kur vēl drusciņ ieēdām un gājām gulēt, jo no rīta mums bija jāiet atkal saņemt īrēto automašīnu, mūsu braucienam tālāk uz Dienvidiem, uz Kvīnstaunu.

Nākamā rītā saņēmām mūsu īrēto mašīnu un devāmies atkal ceļā, šoreiz uz Tekapo ezermalu, kur mums uz divām naktīm bija aizrunāts dzīvoklītis. Atradām savu numuriņu, drusciņ iekārtojāmies un devāmies apskatīt tuvējo pilsētiņu ar šo pašu vārdu. Jaunzēlandes daba mūs nepiemānīja, bet visu laiku bija tik labvēlīga, jo līdz šim tikai Velingtona bija nelabvēlīga, visu citu laiku mūs sildīja skaista saulīte, tā nu arī tagad. Tas mūs pacilāja mēs, un jutāmies ļoti labi. Pilsētā, ejot garām reklāmai Air Safari, nolēmām ieiet apskatīt, ko šī reklāma īsti nozīmē. Tas bija slikts lēmums, pat, ļoti slikts, un klāt vēl iznāca ļoti dārgs, bet apbrīnojams ar brīnišķīgu iznākumu. Drīz vien bijām jau lidlaukā. Izlūdzāmies mazāko lidmašīnu, jo abi ar Irēnu mīlam lidot un drīz vien ar četriem citiem tūristiem jau bijām gaisā. Irēna pat dabūja sēdēt pašam jaunajam pilotam blakus pie vadīšanas. Ar to mums pavērās visa debess. Mēs bijā paredzējuši braukt apskatīt Kuka Kalnu, augstākais kalns Jaunzēlandē, bet tagad mēs tam ne tikai pārlidojām, bet aplidojām pilnīgi apkārt un tik tuvu, ka gandrīz bija ar roku aizkarams. Nu šis lidojums bija dārgs, bet vērtīgs ar katru centu, ko par to samaksājām, jo redzējām ne tikai kalnu, bet visu skaisto apkārtni, Franc Jozefa lēdāju, upes, no kura tās iztek, pilsētiņas pie Pukaki un Tekapo ezeriem, visu apkārtni un visu mazajā lidmašīnā. Ko tad cilvēks var vēl vēlēties? Tas nu bija mūsu Jaunzēlandes tūres augstākais sasniegums. Nekas labāks vairs nevarēja notikt. Bijām tik laimīgi, ka naktī gandrīz nevarējām gulēt, jo bija jāpārspriež redzētais.

Nākošā rītā braucām atkal tālāk uz Dienvidiem, uz Kvīnstaunu. Jaunzēlandes daba mūs atkal lutināja ar savu silto saulīti, zilajām debesīm un savām allaž mainīgajām dabas ainavām. Ceļš tāpat atkal vijās gar kalnu grēdām, augšā pa milzīgu kalnu un atkal lejā, lejā – dziļā ielejā. Ceļš ļoti labs, pa kuru var braukt ar lielu ātrumu, pie kā, braucot pa Austrālijas plašumiem, esam labi iemācījušies, kaut arī Austrālijas ceļi nav tik labi kā šeit. Ap pusdienas laiku iebraucām mazā pilsētiņā Cromvelā, kura izrādījās ļoti interesanta, ar skaistu vēsturi, ezeru ar lielām zivīm, kuras bērni bija saķēruši un labu itāļu restorānu, kur paēdām labas pusdienas. Bijām jau tikai ap 40 m no Kvīnstaunas, tad nu pucējām tālāk un drīz jau bijām pie mūsu viesnīcas. Mūsu GPS ir vērts zelta gabalu: tas mūs tik labi pieveda, kur vien mums bija jābūt. Man tas bija liels brīnums, jo nekad vēl ar tādu tehnoloģiju nebiju braucis un tagad baudīju tās vērtību.

Mūsu apmešanās bija Peppers Beacon dzīvoklītī ezera malā. Skats, kurš aizņēma visu lielo logu, atkal vienreizējs – ar skaistu parku, lielu ezeru un kalniem. Dzīvoklis ar divām guļamistabām, divām labierīcībām, lielu viesistabu, ar lielu kurināmo kamīnu, virtuvi un visām vajadzīgām ierīcēm, pat veļas mazgājamā un žāvējamā mašīnas u.c., un šeit mēs paliekam trīs dienas, pirms braucam mājās. Nu kā labāk var nobeigt labu brīvdienu tūri citā zemē? Bijām ļoti apmierināti, jo pat daba mums visu laiku ir bijusi labvēlīga. Vēl jau mūsu prieki arī nav galā. Rīt braucam garā izbraukumā ar autobusu uz Milfordas Juras šaurumu, šīs salas rietumu krastā.

Agri no rīta sagaidījām autobusu, kurš mūs uzņēma un atkal braucām gar kalniem, lejām, gar milzīgi augstām kalnu grēdām, pļavām, laukiem, aitu un lopu pulkiem un cauri dziļai miglai, kurai paveroties mums atkal spīd saulīte. Braucam caur lieliem, veciem mūža mežiem, kuri ir sevišķi valsts aizsargāti sakarā ar to koku retumu, kuri šeit aug. Drīz iebraucam pilsētiņā Te Anau, kur varam iedzert kafiju un uzēst kādu kūciņu un varam atkal braukt tālāk. Atkal caur kalnu aizām, gar kalnu strautiem, upēm un vēl vairāk mežiem, kuriem nabaga saulītei grūti izspīdēt cauri. Meža vidū atklāts laukumiņš, kurā liels dīķis, un dīķī kā spogulī skaisti atspīd mežs un kalns. Te bija jāapstājas fotografēšanai. Vēl pāris kalnu grēdas, aizas un tunelis caur kalnu un drīz esam galā, kur ostā mūs sagaida kuģītis Mariners. Tad seko trīs stundu brauciens pa jūras šaurumu, kur milzu akmens klintis ar ūdens kritumiem un alām ielien jūrā. Krastā uz akmeņiem guļ, sauļojas roņi, un ūdenī ap mūsu kuģi spēlējas un mums seko vesels bars delfīnu. Liekās, ka nu viss ir redzēts, skatīts un baudīts un tagad mājās.

Bet izrādās, ka vēl viss nav vis izbaudīts. Braucot šurp, Irēna ar autobusa šoferi bija izkārtojusi, ka mēs atpakaļ uz Kvīsntaunu nebrauksim vis ar šo pašu autobusu, bet gan lidosim ar helikopteru. Tā nu mums bija atkal prieks pacelties gaisā un mājās nokļūt, lidojot pāri visiem šiem kalniem, vēl nosēžoties uz vienas kalnu grēdas, ainavu labākai apskatei, un tikām savā viesnīcā piecas stundas pirms autobusa. Atkal viena mūsu tūres virsotne sasniegta, lidojot ar helikopteru. Nu vēl visas izpriecas nav beigušās.

No rīta ejam uz vietējo ostiņu, kur mūs ietērpj lielos, ūdensdrošos mēteļos un kuģinieku glābšanas vestēs, iesēžamies jeta ātrlaivā un pa to pašu ezeru, kurš plešas ap mūsu dzīvoklim, dodamies ar milzu ātrumu pāri ezeram; liekas, ka šoferis gribēja izzināt, cik īsā laikā viņš ar savu laivu var šo ezeru šķērsot, bet tad arī gribēja izmēģināt, cik ātri var šo pašu laivu apgriezt no viena virziena un pilnīgi 360° grādus apkārt. Pusotras stundas brauciens bija vienreizējs, un Irēna gribēja braukt vēl, bet diemžēl mums vairs nebija laika. Tad nu mums tikai vēl bija palicis kāpiens un brauciens ar kabeļgondolu – uzbraukt šīs pilsētas augstākajā kalnā, papriecāties par brīnišķīgajiem skatiem, apskatīt pilsētu no augšas un braukt atkal lejā. Nu ar to mūsu lielie tūristu piedzīvojumi arī beidzas, jo rīt jau braucam mājās.

Šodien ir Lielā Piektdiena, un jau no rīta vēl aizvedām mūsu uzticīgo Corolla karieti atpakaļ rentes firmai, kura atrodas tieši lidostā, saņēmām lidmašīnas sēdvietu numurus un agrā pēcpusdienā sēžamies katrs savā lidmašīna; es lidoju caur Melburnu uz Pertu, bet Irena caur Sidneju uz Kērnsu. Vakarā abi esam katrs savās mājās, lielie pārdzīvojumi beigušies, un ikdienas darbs gaida mani datorā un Irēnu viņas skolā. Stingri iesaku tam, kurš lasa šīs rindiņas, ka vismaz reizi dzīve ir jāredz šī brīnumzeme Jaunzēlande.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“