Bet pēc gada, ķitvainazīt, / Vīrs vairs sievu negrib pazīt...

Sievas man nav, un citu laulātu pāru vidū negribu maisīties, lai lietas noskaidrotu, bet tas skaistais, dzejiskais vārdiņš – ķitvainazīt man kaut kā bija jādabū šinī savā rakstiņā iekšā. Izgudrojos gan šā, gan tā; beigu beigās neko labāku nevarēju izgudrot kā ielikt virsrakstā. Galu galā nebūs jau pirmā reize, kad virsraksts ar rakstāmo nesakrīt. Tas jau man būs kļuvis gandrīz vai par fasonu.

Bet STOP! Ja par citu vīru sievām negribēju rakstīt, par ko tad es gribēju rakstīt?...

Kas tad vēl atliek?... Gudroju, gudroju... Ak tā, jā, pareizi – par maijpuķītēm. Vai ir vēl kāds mīlīgāks, saulaināks vārds kā maijpuķīte? Visas lietas uzreiz kļūst skaidras. Maijpuķītēm nav nekā kopēja ar Ķitvainazīšiem; vai tad kāds brīnums, ka man radās grūtības, mēģinot runāt par abiem uzreiz. Atkal viens pārliecinošs pierādījums, ka nekad nevajag pārcensties. Viss jādara Rāmi, lēnām, pamazām...

Maijpuķītēm ir balti ziediņi uz zaļa kātiņa... Tas tā apmēram izsmeltu manas zināšanas par maijpuķītēm. Tas, ka viņas ir skaistas un mīlīgas, tas nemaz nav jāpiemin. Tas ir pats par sevi saprotams. Vai maijpuķītes smaržo, vai ne, to vairs neatceros. Vai, vai... cik daudz lietas vairs neatceros... vai tad tiešām vecums nāk virsū ? Varbūt vēl trakāk – ir jau uznācis virsū. Ja tā, tad ko es te vēl mokos? Laidies dibenā – nesaldē nagus! Lai gan jau ir pienācis pavasaris, tomēr vēl ir pietiekoši auksts, lai varētu runāt par nagu saldēšanu. Vai nu viņus var gluži apsaldēt, vai nē, tas nav tik svarīgi, bet runāt var.

Nu jau labu brīdi man kaut kur pakausī maisījās tāds kā nemiers. Kā kad kaut ko nepareizu būtu pateicis. Kaut ko aizmirsis. Nupat uzausa gaisma, kas tas bija. Es citēju vienu dzejas rindu: Rāmi lēnām, pamazām, nemaz nepiedomādams, ka tālāk seko: Līdz tām kapu velēnām. Tādas dzejas rindas ir pavisam ačgārni lietot vietās, kur apgrozās simtgadnieki, vai arī deviņdesmit plus. Tas var ķerties viņiem pie dūšas. Nezinu, kāpēc tas tā, bet tas esot nenoliedzams fakts. Ārā dzēst jau nu gan neiešu, kas man daļas, kas veciem cilvēkiem patīk, kas ne. Ja tas man rūpētu, tad jau man būtu jātaisa aptauja, vai veciem cilvēkiem patīk ķitvainazīt, vai ne. Tā tik vēl trūka! Man patīk. Es esmu pavecs, ja ne gluži vecs. Un man patīk ķitvainazīt. Ar to vajadzētu būt diezgan!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“