Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas par vācu okupācijas laiku Latvijā (4)

Turpinājums „Bērnības un pusaudža gadu atmiņām“

Laikraksts Latvietis Nr. 583, 2020. g. 20. febr.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jēkabpils Tautas nams 1992. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Sarkanā ģimnāzija 2000. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Baltā ģimnāzija 2000. gadā. FOTO Guntars Saiva.

1997. gadā LZA izbraukuma sēdē Jaunjelgavā: no kreisās LZA viceprezidents Jānis Stradiņš, LZA prezidents Tālis Millers (mans skolas biedrs), Guntars Saiva un Vilis Vītols no Venecuēlas. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Trešais turpinājums. Sākums LL580, LL581, LL582.

1942. gada vasara Saukā

Kā jau daudzas iepriekšējās vasaras, tā arī 1942. gada vasaru pavadīju pie Saukas radiem, kuri rentēja Saukas Mācītājmuižu. Aprīlī pēc smagas operācijas Jēkabpils slimnīcā nomira vecāmāte. Viņu pārveda uz Sauku. Saukas draudzes mācītājs Jūlijs Straume (pirms uzvārda latviskošanas – Štrube) vecomāti izvadīja no Mācītājmuižās uz Dešu kapiem, kur viņu apglabāja blakus vīram. Straume bija viens no nedaudzajiem leģionā iesauktajiem luterāņu mācītājiem. Diemžēl viņam sava dzīvība bija jāatdod, aizstāvot mūsu zemi. Ap Jāņiem māte bija atbrauksi ciemos uz Sauku. Viņas pasē ir ieraksts, ka 29. jūnijā pierakstīta Saukas Mācītājmuižā.

9. augustā aizbraucu uz Jēkabpili noskatīties TP dramatiskās kopas uzvesto K. Miķelsones Jāju dienu, jāju nakti, jo abi vecāki tur spēlēja.

Lauksaimnieki bija aplikti ar ļoti smagām nodevām. Stingri bija noteikts, kādi labības, gaļas, vilnas, piena... utt. vairumi bija jānodod un cik drīkstēja patērēt pašu saimniecībā. Pat tad, ja visas uzliktās nodevas bija izpildītas, savām vajadzībām drīkstēja paturēt tikai atļauto vairumu.

Bez atļaujas nedrīkstēja nevienu lopu nokaut. Protams, ka saimniecībās bija arī kādi neuzdoti lopi. Arī onkulim bija kāds neuzdots jērs vai sivēns. Kad nu kādu no tiem kāva, tad manu 6 gadus veco brālēnu Gunāru aizsūtīja ciemos, lai viņš to nezinātu un nevarētu neviļus kādām dzirdīgām ausīm izstāstīt. Citādi vasara Saukā pagāja bez sevišķiem notikumiem, vai vismaz tādiem, kas būtu palikuši atmiņā.

Mēs gādājam malku

Apriņķa valdes ēkas pagalmā bija malkas šķūņi, kur arī mums bija atsevišķa, noslēdzama šķūņa daļa. Malka nebija ne normētā prece, nedz arī ierobežojumiem pakļautā prece. Tātad malka bija brīvā tirgū, bet kādos vairumos, cik bieži un par kādu cenu to varēja nopirkt, tēvs netika stāstījis. Es arī par to neinteresējos.

Nevaru atcerēties, ka ziemā mūsu dzīvoklis nebūtu bijis silts, tamdēļ jāsecina, ka malkas trūkuma nebija. Pāris nedēļām malku varējām novietot mūsu dzīvokļa pažobelē, kura uz gaiteni bija norobežota ar slīdošām durvīm. Kāpnes uz mūsu dzīvokli bija ļoti stāvas. Malka bija jāuznes maisā uz muguras.

Pienāca 1942. gada rudens. Tēvs jau zināja, ka ar 15. decembri viņu no Jēkabpils pārcels uz Lauksaimniecības galvenās direkcijas Lopkopības daļu par lopkopības inspektoru ar darba vietu Rīgā. Vēlāk tēvu paaugstināja par vecāko inspektoru, un viņa pārziņā iedalīja Ilūkstes, Jēkabpils, Bauskas un Ventspils apriņķus un dienvidus daļu no Rīgas un Madonas apriņķiem. Dzīvokli Rīgā nevarējām sameklēt, mums ar māti bija jāpaliek Jēkabpilī. Rīgā tēvs bija dabūjis gultas vietu pie Rīgas rajona lopkopības instruktora Rūdolfa Gosta.

Tā kā tēvs retāk varēs būt Jēkabpilī, tad, lai mums ar māti atvieglotu malkas sagādi, viņš bija sarunājis divus jaunus, spēcīgus un zinošus lopkopības pārraugus, kas palīdzētu mežā sagatavot dažus sterus malkas. Tos, sākoties ragavu ceļam, varētu atvest uz Jēkabpili.

Vienu pievakari no Jēkabpils ar mazo bānīti aizbraucām līdz Siliņu stacijai un kājām aizgājām kilometrus divus līdz Miķēlānu sādžas Brūveru mājai, kur mums bija sarunāta naktsmītne. Otrā rītā sagaidījām palīgus, kuri bija apbruņojušies ar visiem vajadzīgiem darba rīkiem. Gar Siliņu-Elkšņu šaursliežu dzelzceļa malu soļojām atkal pāris kilometrus līdz sākās lielie mežu masīvi. Šī 34 km garā dzelzceļa līnija bija speciāli uzbūvēta kokmateriālu izvešanai no meža masīviem. Meža cirsmā mūs sagaidīja vietējais mežsargs. Viņš ierādīja malkai paredzētos kokus, kā tos pareizi sazāģēt un sakraut. Viņam turpat meža vidū bija māja. Abiem pārraugiem cītīgi strādājot un mums ar tēvu kraujot, līdz pievakarei savi steri trīs bija sazāģēti un sakrauti. Atnāca atkal mežsargs pieņemt darbu. Viņu vēl pieminēšu arī vēlāk. Nakti atkal pārgulējām Brūveros un ar rīta vilcienu devāmies atpakaļ uz Jēkabpili.

Man Brūveru māja iepatikās. Tā kā nākošā vasarā, man sasniedzot 14 gadus, būs jādodas obligātos lauku darbos, tad lūdzu tēvu aprunāties, vai es nevarētu tos pavadīt Brūveros, kas būtu daudz tuvāk Jēkabpilij, nekā Saukas Mācītājmuiža, kur saimniekoja mātes māsa ar savu vīru. Tēvs bija saņēmis piekrītošu atbildi.

Ziemas sākumā, kad kokmateriālus varēja no meža izvest, uz mūsu māju Jēkabpilī atbrauca trīs saimnieki, katrs ar steru malkas ragavās. Tēvs tajā laikā bija Rīgā. Māte bija pagatavojusi skābus kāpostus rūjieniešu gaumē ar putraimiem, gabaliņos sagrieztas cūkas gaļas mērcīti un vārītiem kartupeļiem. Bija arī pudele stiprāka dzēriena. Ar malku bijām nodrošināti uz ilgāku laiku.

Pamatskolā 1942./43. mācību gadā

Šis mācību gads bija notikumiem bagāts. Līdz skolas sākumam biju nodzīvojis Saukā. Biju 6. klases skolnieks. Mans pēdējais pamatskolas gads. Skolas Ziemassvētku sarīkojums atkal notika Tautas namā. Šoreiz gan man nebija korī jādzied.

1943. gada pavasarī mums kādiem sešiem klases biedriem, ieskatot arī divas meitenes, ienāca prātā, ka vajadzētu izmēģināt kā garšo tas 32% degvīns. Sametām kopā RM 50, kas tajā laikā bija melnā tirgus cena vienai pudelei. Kādā pēcpusdienā sapulcējāmies otrā pusē mazā bānīša stacijai tādā paretā mežiņā. Nebijām pat īsti nogaršojuši, kad ar velosipēdu piebrauca skolotājs Zīriņš un aizsākto pudeli konfiscēja. Acīmredzot bijām nodoti. Nākošajā dienā visiem pēc kārtas bija jāiet uz skolotāju istabu, kur lietas pierādījums stāvēja uz skolotāju galda. Izskaidrošanās bija liela, vecākiem bija jāiet uz skolu. Abas meitenes izslēdza no skolas, mums, zēniem, pazemināja uzvešanos uz 4 par alkoholisku dzērienu lietošanu.

Neilgi pēc šī notikuma, pavēlā vakara stundā bija saņemta ziņa, ka nākošajā dienā ir radusies iespēja ar mazo bānīti atvest skolai malku. Bija steidzīgi jāsameklē nepieciešamais krāvēju skaits. Apstaigājām krietnu skaitu skolas biedru, piecēlām tos no miega, lai steidzīgi ierodas mazā bānīša stacijā. Stacijā jau mūs gaidīja skolotājs Akmentiņš. Ņemot vērā vilciena ātrumu, brauciens līdz Siliņu stacijai ilga vismaz stundu. Tā bija skaista stunda, kas pagāja dziedot gan tā laika populārās leģionāru dziesmas, gan Zilo lakatiņu un citas tā laika vieglāka rakstura dziesmas.

No Siliņu stacijas aizgājām uz Biržu Lauksaimniecības skolu, kur mūs jau gaidīja uz grīdas noklāti matrači, lai dažas stundas varētu nogulēt. Ar mazo bānīti pa Siliņu-Elkšņu šaursliežu dzelzceļu, kas, kā jau minēju, bija speciāli būvēts mežu materiālu izvešanai, braucām savus kilometrus piecpadsmit. Malka jau bija sakrauta netālu no sliedēm. Mūsu uzdevums bija to iekraut vagonos. Ap pusdienas laiku visa malka bija iekrauta un braucām atpakaļ uz Jēkabpili. Vagonu izkraušanu pārņēma citi skolnieki.

6. jūnijā pašu skolas zālē notika mūsu klases izlaidums. Parastajām runām un liecību izdalīšanai sekoja absolventu apdāvināšana ar grāmatām. Latviešu grāmatu klāsts un izvēle vācu okupācijas laikā nebija nekāda lielā. Man skola dāvināja Aleksandra Grīna Zemes atjaunotājus, gandrīz vai zinādami, ka vasaru strādāšu rakstnieka brālēna lauku mājās. Šo grāmatu trimdas gados atkārtoti izdeva Tilta apgāds. Grāmatas otrā daļa pēc daudzajām dzīves vietas maiņām vēl ilgi glabājās manā bibliotēkā.

Mūsu klases audzinātāja Brunovska jaunkundze man pateica, ka es esot 6.B klasi beidzis kā pirmais skolnieks. Viņa arī priecājās, ka izlaiduma sabiedriskajā daļā nav novērota nekāda iedzeršana. Pilnīga taisnība jau nu viņai nebija. Skolas labierīcību blokā, kas bija otrā pusē pagalmam, gan B, gan arī A klases skolnieki neuzkrītoši pa kādam malkam tomēr nogaršoja.

Tagad mana laika pamatskolas ēkā Brīvības ielā 157 atrodas grāmatnīca Aisma.

1943. gada vasarā „Brūveros“

Brūveri bija pēdējā māja no Miķelānu sādžas 9 mājām. Mājas saimnieks bija Arturs Grīns, rakstnieka Aleksandra Grīna brālēns. Saimniecību vadīja viņa dzīvesbiedre – diplomēta agronome. Saimnieks mājās veda Biržu pagasta grāmatas un parastajos lauku mājas darbos nepiedalījās. Bet, ja vajadzēja ar rokām apsēt kādu mazu zemes stūrīti, tad to darīja saimnieks. Tāpat saimnieku aicināja pārbaudīt, vai vārpas ir nogatavojušās un labība gatava pļaušanai. Ja gadījās kāds ļoti steidzams darbs, piemēram, ievest šķūnī labību pirms liela negaisa sākuma, tad saimnieks nāca palīgā.

Pusdienās un vakariņas visi ēdām kopā saimes istabā. Ja nu saimniekiem bija ciemiņi, tad ar tiem ēda kopā savā mājas galā. Saimnieka vieta bija galda galā. Sekojot vecajai latviešu parašai, pirmo rupjmaizes riku, dažkārt sauktu par spēka riku, vienmēr nogrieza saimnieks. Ja maizes klaips bija jauns un liels, tad saimnieks vispirms nogrieza doniņu 5 – 6 šķēļu biezumā.

Atceros, ka mans pirmais darbs bija malkas skaldīšana. Cik nu bija manos spēkos, palīdzēju pie daudz un dažādiem lauku darbiem, kurus visus ne atceros, ne varu uzskaitīt. Tiku kodinājis sēklas un asinājis pļaujmašīnu izkaptis. Saimniekiem bija dēls Jānītis, gadus 4 jaunāks par mani. Ar viņu kopā bieži ganījām govis.

Atceros skaisto Līgo vakaru, kad līgotāji no citām sādžas mājām iegriezās Brūveros, kur viņus, tāpat kā citās mājās, pacienāja ar sieru un pašbrūvēto alu.

Svētdienās ar velosipēdu varēju aizbraukt mājās uz Jēkabpili. Ja vēlējos, tad dienas seansā noskatījos kādu kinofilmu, jo pa vasaru neviens skolotājs nedežūrēja, bet nebiju jau vairs pamatskolnieks, biju ģimnāzists. Redzēju daudzas labas vācu filmas ar slaveniem aktieriem, kā Teo Lingenu, Hansu Mozeru, Heincu Rīmani (Rühmann) un Mariku Roku (Rökk). Vasaras beigās, 1943. gada 1. oktobrī, Biržu pagasta vecākais izdeva apliecību, ka esmu strādājis kā izpalīgs lauku darbos Brūveru saimniecībā no 1. jūnija līdz 1. oktobrim.

Jēkabpils Valsts ģimnāzijā

1943. gada pavasarī biju sekmīgi izturējis iestājeksāmenu Jēkabpils Valsts ģimnāzijā.

Pēc laukos pavadītās vasaras, rudenī uzsāku ģimnāzista gaitas. Ģimnāzijas ēkas lielāko daļu bija aizņēmusi vācu armija. Cik atceros, tad skolas rīcībā bija tikai fizikas kabinets. Šo kabinetu vadīja ģimnāzijas inspektors Jānis Aire-Šusters Viņa dzīves biedre bija skolas ārste. (Ģimene bēgļu gaitās nonāca Austrālijā, kur mans bijušais skolotājs strādāja Kanberā par elektriķi. Aizgāja mūžībā 1962. gada 29. maijā. Ar viņa dēlu Ilgvaru, gandrīz vienīgo klases biedru no Latvijas, vēl bija izdevība satikties Sidnejā.)

Savas krāsas dēļ šo skolu dēvēja par sarkano ģimnāziju. Pārējās ģimnāzijas mācības notika skolas sākotnējā ēkā Pasta ielā 1. Tur joprojām atradās Jēkabpils komercskola. Priekšpusdienās ēku izmantoja ģimnāzija, pēcpusdienās komercskola. Ēku dēvēja par balto ģimnāziju. No 1940. līdz 1944. gadam ģimnāzijas direktors bija agronoms Valfrīds Skulte.

Man bija grūtības ar angļu valodu. Jau pamatskolas 2. klasē biju spiests ņemt dažas papildu stundas. Vēl grūtāk gāja tagad. Jau Pļaviņu dzīves laikā bija norunāts, ka pēc pamatskolas beigšanas, mācīšos Rīgas Valsts tehnikumā. Tā kā cerēju nākošajā gadā mācīties tehnikumā, tad varbūt nebiju tik uzcītīgs angļu valodas skolnieks, kā skolotāja to sagaidīja. Abpusējas iespītēšanās rezultātā mana angļu valodas atzīme liecībā bija kaligrāfisks 2 ar trim mīnusiem! Droši vien pirmo reizi skolas vēsturē. Pārējos priekšmetos atzīmes bija samērā apmierinošas.

Gadījās arī kāds ne visai patīkams notikums. Reiz ar klases biedru Jāni Pētersonu gājām no sarkanās ģimnāzijas uz balto ģimnāziju. Pagājuši pavisam mazu gabaliņu no sarkanās skolas, redzējām pretim nākot katoļu mācītāju, kas bija arī ģimnāzijas skolotājs. Pavirši pasvieduši uz augšu savas skolnieku cepures, sveicinājām mācītāju. Bijām pagājuši tikai nedaudzus soļus, kad Pētersonu Jānītis nelabi iesmējās. Mācītājs bija griezies atpakaļ, saķēra un rāva Jānīti aiz apkakles. Noprasīja mūsu vārdus, lai tos paziņotu skolas vadībai. Ja nu Jānītis būtu attapies un, mācītājam raujot aiz apkakles, būtu nokritis zemē, tad tas būtu bijis mācītājs, kas būtu atvainojies un lūdzis, lai nevienam to nestāsta. Rezultātā mūsu uzvedībā bija 5 mīnus par skolotāju nepieklājīgu sveicināšanu. Tāda liecība man bija jāiesniedz tehnikumā.

Arī ģimnāzijā Roberts Akmentiņš bija mūsu ticības mācības skolotājs. Kā jau tas Latvijas skolās bija pieņemts, skolotāji pamatskolniekus uzrunāja ar Tu, ģimnāzistus ar Jūs. Mēs, Akmentiņa bijušie skolnieki no Jēkabpils pamatskolas, gan lūdzām viņu, lai mūs turpina uzrunāt ar Tu, bet panākumu nebija. Daudzas stundas Akmentiņš veltīja nacionāliem jautājumiem, par cik to vācu gados drīkstēja atļauties. Vienu klasi par mani augstāk ģimnāzijā bija mācījies vēlākais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Tālis Millers. Ar viņu iepazinos gan tikai 1997. gadā.

1944. gada pavasarī izturēju iestājpārbaudījumus Rīgas Valsts tehnikumā. Tehnikuma direktora Vickopfa parakstītā Apliecībā Nr. 75 ir lasāms, ka 1944./45. mācības gadam esmu ieskaitīts mehānikas nodaļas audzēkņos.

Paklausot kādiem labi domātiem padomiem, mēs 1944. gada pavasarī daudzas mūsu mēbeles un citas mantas no Jēkabpils bijām aizveduši drošībā uz vienām lauku mājām Ābeļu pagastā, ne pārāk tālu no Jēkabpils. Ne tēva piezīmēs, ne manā atmiņā ir saglabājies šo māju vārds. Tā kā mājas bija Ābeļu pagastā, tad turpmāk šīs mājas sauksim par Ābelītēm. Tajā pašā mājā bija apmetušās arī divas lopkopības pārraudzes. Gadus vēlāk uzzinājām, ka māju saimnieku vārds bija Kārlis Zvaigznītis.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com