Atmiņas par vācu okupācijas laiku Latvijā (5)

Palielināt / Enlarge

1944. gada pase. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

Tā 2000. gadā izskatījās ēka Raiņa bulvārī 33, kur dzīvojām pēc izbēgšanas no Jēkabpils. FOTO Guntars Saiva.

Palielināt / Enlarge

„Kalna Mūļas“ 1992. gadā. FOTO Guntars Saiva.

Noslēgums. Sākums LL580, LL581, LL582, LL583.

1944. gada vasarā „Brūveros“

Arī šīs vasaras sākumā aizbraucu uz Brūveriem. Manā Apgādes grāmatiņā ir atzīme, ka Brūveru mājās esmu pierakstīts 1944. gada 3. maijā. Apstākļi kopš iepriekšējā gada bija mainījušās. Austrumu fronte jau tuvojās Latvijas robežām. 6. un 7. aprīlī bija smagi bombardēta Rēzekne.

Klajumā starp Miķelānu sādžu un Siliņu-Viesītes dzelzceļa līniju bija ierīkots lidlauks. Tur bija redzami Heinkel He 111 – vidēja lieluma bumbvedēji, kurus lietoja nakts lidojumiem virs austrumu frontes. Pikējošie bumbvedēji U 87 (stukasi). Iznīcinātāji Focke-Wulf Fw 190 un Messerschmitt Bf 109. Ejot no Brūveriem uz Siliņu staciju vai Biržu centru, mēs brīvi varējām šķērsot lidlauku un vērot lidmašīnas.

Uz Brūveru zemes bija novietota stacionāra radara stacija, ne vairāk kā metrus 200 no mājas. To apkalpoja 8 – 10 cilvēku liels personāls. Apkalpei bija uzbūvēta baraka, nedaudz ierakta zemē un apkārt ar kādu metru augstu zemes valni. Radara antena savā izskatā pārāk daudz neatšķīrās no tagadējo radaru antenām – konkāvs disks ap metru vai nedaudz vairāk diametrā. Visam apkārt dzeloņdrāšu žogs.

Apkalpe bija ļoti draudzīga. Labprāt gāja uz apkārtējām mājām paēst un arī pastrādāt. Esmu vairakkārt bijis viņu barakā un dzeloņdrāšu žoga iekšpusē ar zirgu grābekli savācis nopļautu āboliņu. Uz mūsu māju nāca pats galvenais speciālists. Strādāt gan viņš negribēja. Labprāt runājās ar saimnieci, kas labi pārvaldīja vācu valodu, gan ar stipru Berlīnes akcentu.

Rakstot par notikumiem pirms 76 gadiem, es sāku šaubīties vai tas nebija jau 1943. gada rudenī, kad sāka ierīkot Biržu lidlauku un radara staciju uz Brūveru zemes, bet ne pie kādas atziņas nenonācu.

Zināja stāstīt, ka netālajos mežos esot redzēti padomju partizāni. Tos komandējot kādreizējais Jēkabpils apriņķa partijas 2. sekretārs Otomārs Oškalns, kas līdz ar citiem komunistiem aizbēga uz Padomju Savienību, bet tagad esot iefiltrēts atpakaļ Latvijā vadīt padomju partizānus un izpelnīties arvien augstākas padomju militārās pakāpes. Partizāni sagūstīja un nošāva jau agrāk pieminēto mežsargu, kas mums pirms pusotra gada ierādīja cirsmu malkas sagādei. Ap radara staciju naktīs arvien patrulēja kāds karavīrs ar ļoti niknu suni.

Svētdien, 4. jūnijā, vēl biju aizbraucis uz Jēkabpili noskatīties māti spēlējot Slinkās sievas izrādē, kura kļuva par Jēkabpils teātra pašu pēdējo izrādi.

6. jūnijā Brūveros atskrēja mūsu vācietis, satraukti saukdams: Invasion, Invasion. Invāzija, invāzija.

Tuvojoties manai piecpadsmitajai dzimšanas dienai, aizbraucu uz Ābelītēm. Nekāda liela svinēšana jau nebija. Dažas dienas pēc manas dzimšanas dienas bija krievu uzlidojums Jēkabpilij. Atceros, ka pamodināts no miega, nobijies ilgāku laiku stāvēju pagraba durvīs. Nākošajā rītā aizbraucu uz Jēkabpili. Normāli baltā apriņķa valdes ēka bija nokrāsota gandrīz melna. Kāda bumba bija nokritusi mūsu netālajā ģimenes dārziņā. Tas bija šķembu nopļauts.

Tā kā biju sasniedzis 15 gadu vecumu, tad varēju izņemt pasi. 20. jūlijā Jēkabpils policijas priekšnieks man izdeva zaļganas krāsas Personas Apliecību vācu un latviešu valodās.

Bēgļu gaitās

1944. gada jūlija otrā pusē austrumu fronte jau tuvojās Jēkabpilij. Ja negribējām piedzīvot otrreizējo boļševiku okupāciju, bija jādodas bēgļu gaitās. Apmešanās vietu Rīgā mums piedāvāja tēva šefs Bruno Plaude (Lauksaimniecības ģenerāldirekcijas Lopkopības daļas vadītājs) savā dzīvoklī Alfr. Rozenberga (tagad Raiņa bulvāra) gatvē 33 – 4. Viņa dzīvesbiedre, Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docente Liene Plaude, bija pieņēmusi darba piedāvājumu Alberta Universitātē Kēnigsbergā un ar dēlu jau laikus pārcēlusies tur. Plaudes dzīvoklis bija ēkas ceturtajā stāvā. Pirmajos 3 stāvos bija Bellevue viesnīca. Tagad bijušajās viesnīcas telpās ir restorāns.

Dažas dienas pēc 20. jūlija ar mantām, ko varējām salikt uz velosipēda, kuru pārmaiņus ar tēvu gan stūmām, gan stūrējām. Arī mātei bija kāds mazumiņš uz muguras. Tā nokļuvām Krustpilī, kur vēl varēja iekāpāt vilcienā uz Rīgu.

Nodzīvojuši pāris dienas Rīgā, devāmies atpakaļ uz Jēkabpili vēl pēc dažām mantām. Šoreiz ar vilcienu uz Ērgļiem. Pie pašas Ērgļu stacijas, no Rīgas braucot kreisajā pusē, bija mana krusttēva Kārļa Svīķa, Ērgļu rajona lopkopības instruktora, divstāvu māja. Tur pārgulējām nakti. Gadus vēlāk, esot uz īsu brīdi pie Ērgļu stacijas, mēģināju sameklēt mana krusttēva māju vai vismaz bijušās mājas vietu. Neko nevarēju atrast. Augusta beigu smagajās Ērgļu kaujās bija cietusi stacija, un jaunā stacija uzbūvēta citā vietā.

Krusttēvs izkārtoja, ka nākošajā dienā ar zirga pajūgu caur Pļaviņām mūs aizveda uz Ābeļu pagasta Ābelītēm. 29. jūlijā vēlreiz atgriezāmies atpakaļ Jēkabpils dzīvoklī, lai vēl paņemtu kādas mantas. Atkal sakrāvuši, ko vien varējām uz velosipēda, tādā pašā veidā stūmāmies uz Pļaviņām, jo Krustpilī vilcienos vairāk nevarēja tikt. Pļaviņās mums laimējās ierāpties vienā preču vagonā un nokļūt Rīgā. Rīgā ieradāmies tieši tad, kad pār tiltiem plūda bēgļu masas no Jelgavas.

Starplaikā Bruno Plaude bija dabūjis rīkojumu pārcelties uz Liepāju par Lauksaimniecības Ģenerāldirekcijas pilnvaroto Kurzemē. Viss dzīvoklis bija mūsu rīcībā. Iemantojām arī Plaudes kalponi Duņu. Jēkabpils krita krievu rokās 9. augustā.

Ar Duņu aizbraucām uz Rīgas Jūrmalu nopirkt ogas. Rīgas Jūrmalu vēl nebiju redzējis. Neatceros, kādas ogas tajā laikā vēl bija dabūjamas, bet, ka ogas vēl bija, liecināja papildu cukura devu piešķiršana ievārījumu gatavošanai.

Rīgā vēl darbojās cirks. Kā jau visi laucinieki, kas iebrauca Rīgā, tā arī mēs aizgājām uz cirku. Rīgas cirkā nekad nebiju bijis. Biju gan redzējis ceļojošo cirku Pļaviņās.

Man arī bija izdevība noskatīties Drāmas (Nacionālajā) teātrī M. Zīverta Ķīnas Vāzes izrādi. Sēdēju pašā pirmajā rindā. Cērpa kundzi spēlēja Ludmila Špīlberga, Liliju – Milda Zīlava, Ellu – Ņina Melbārde un Leksīti – Maiga Damroze. Ja pieskaita Damrozi, tad uz skatuves bija četras mūsu augstākā ranga aktrises. Varbūt viena no retajām reizēm, kad Zīlava un Melbārde spēlēja vienā izrādē. Jēkabpilī redzētais Viļa Segliņa lugas inscenējuma izkārtojums ne ar ko neatšķīrās no Rīgā redzētā. Neatceros, kāpēc māte nebija līdzi atnākusi, jo viņa taču Jēkabpilī spēlēja Cērpa kundzi.

Aizgājām arī uz hipodromu. Vēl sestdienās vai svētdienās notika rikšošanas sacensības. Darbojās arī totalizators. Vienu reizi uzlikām dažas markas uz nepareizo zirgu un neko nevinnējām. Hipodroms bija tagadējās Skonto halles galā. Uz to varēja nokļūt, ejot pa tagadējo Antonijas ielu, kas vācu okupācijas laikā saucās par Ernsta fon Bergmaņa ielu (Ernst von Bergmann Straße).

Vai toreiz varējām iedomāties, ka 50 gadus vēlāk nopirksim dzīvokli Antonijas/ Dzirnavu un Alberta ielas stūra ēkā (Antonijas ielā 13)?

27. jūlijā bija sākusies 1927. un 1928. gadā dzimušo jauniešu iesaukšana gaisa spēku izpalīgos. No pazīstamajiem bija iesaukts Uldis Gosts, tēva kolēģa dēls un labs paziņa jau kopš Madonas laikiem un arī Madonas fotogrāfa Bērziņa dēls Vilnis. Vairāki mani Jēkabpils skolas biedri bija iesaucamos gados, bet neviens nebija iesaukts, jo iesaukšana Jēkabpils apriņķi neskāra.

Augusta sākumā cilvēkiem, kas nevēlējās piedzīvot vēlreizēju boļševiku okupāciju, radās iespēja izbraukt uz Vāciju. Pirmais transports, gan tikai ar visprominentākajām personām, atstāja Rīgu ar Monte Rosa 4. augustā, nākošais ar to pašu kuģi 9. augustā. Tiem sekoja citi transporti. Tajā laikā mēs pat nedomājām par Latvijas atstāšanu.

Divas reizes braucu uz Bolderāju apciemot mātes brāli Arturu ar ģimeni. Vilcienam ejot gar Spilves lidlauku, redzēju gaisa spēku izpalīgus apmācoties pie zenītartilērijas ložmetējiem. Atzīstos, ka labprāt būtu bijis viņu vidū! Mātes brālis līdz pirmajai boļševiku okupācijai kā virsdienesta seržants bija dienējis uz mūsu karaflotes kuģa Viestura. Pie viņiem dzīvoja kādreizējais flotes leitnants Kiršteins. Abi regulāri klausījās angļu valodas raidījumus, kas šķietami nāca no Zviedrijas. Viņi bija pārliecināti, ka zviedri neļaušot boļševikiem okupēt Latviju. Lai nedomājot par bēgšanu no Latvijas. Teica: „Guntar, tikai uz laiku būs jāpaslēpjas mežā!“ Kas varēja būt šo maldinošo raidījumu autors?

Dzīvošana Rīgā ar katru dienu kļuva nepatīkamāka. Vīriešus un sievietes mobilizēja nocietinājumu darbiem. Turpinājās iesaukšana gan leģionā, gan darba dienestā. Vēl gan notika teātru izrādes un daži koncerti, bet jau tajā pašā laikā Rīgas iedzīvotājus un bēgļus aicināja evakuēties uz provinces pilsētām. Pēc 13. augusta, kad atguva zemes ceļu uz Kurzemi, Latviešu pašpārvalde aicināja visus tos, kuru palikšana Rīgā darba ziņā nav sevišķi nepieciešama, brīvprātīgi izbraukt uz Lejaskurzemi – Liepājas, Ventspils, Kuldīgas, Talsu un Aizputes apriņķiem.

Bet ko mēs darījām? Saņēmuši tēva brāļa uzaicinājumu, mēs ar māti un tēva kolēģi Konrādu Tolu, aizbraucām pretējā – Rūjienas virzienā uz Naukšēnu pagasta Kalna Mūļām. Īsto datumu neatceros, bet tas varēja būt augusta otrajā pusē. Naukšēnu pagasta valdē esam pierakstīti ar pagaidu dzīves vietu Kalna Mūļu mājā 10. septembrī, t.i., datumā, kad pases aizvestas uz pagasta valdi. Tēvam darba dēļ bija jāpaliek Rīgā. Atskatoties, cik tas bija neprātīgi doties Rūjienas virzienā! Pēc nedēļas vai nedaudz ilgāk Konrāds Tols aizbrauca atpakaļ uz Rīgu.

Mēs ar māti palīdzējām lauku darbos. Kādas dienas padzīvojām arī Kalniešos, kādus kilometrus divus no Mūļām. Tur saimniekoja mana tēva pamāte, kas bija arī mana krustmāte. Ar viņas meitu, mana tēva pusmāsu, pat kopīgi kulstījām linus. Krustmāte man uzdāvināja ziemā apsolīto uzvalka drānu.

Septembra sākumā tēvs atbrauca mūs apciemot. Tagad viņa galvenais darbs bija evakuēt vaislas lopus no boļševiku apdraudētiem apgabaliem.

Tajās dienās Muļās bija labības kulšanas talka. Pašgājēja lokomobile ar kuļamo mašīnu bija, bet nebija neviena piedzīvojuša labības ielaidēja. Mašīna vairāk aizrijās, nekā mierīgi kūla. Lai gan tēvs nebija tādu darbu darījis kādus 20 gadus, viņš kāpa uz kuļamās mašīnas un divās dienās ielaida visu Mūļu labību mašīnai ne reizi neaizrijoties.

Dzīve Mūļās turpināja ritēt gandrīz vai normāli. Man pat bija jāaizved uz Rūjienu nodot nodevās paredzēto aitu. Ap septembra vidu jau kļuva skaidrs, ka, ja negribēs piedzīvot vēlreizēju padomju okupāciju, būs jādodas bēgļu gaitās.

Lai kopīgi dotos bēgļu gaitās, Mūļās, viens no otra neatkarīgi, ieradās jau divi izbēgušie – Kļaviņš un viena dāma, kuru saukšu par N. kundzi, jo ne viņas uzvārdu, ne vārdu neatceros. Iespējams, ka viņi bija tantes Veras attālāki radinieki, vai arī tikai paziņas.

Bez Kļaviņa palīdzības būtu bijis gandrīz neiespējami no Mūļām izbraukt. Grūti bija ticēt, ka bagātajās Mūļās nebija pietiekoši grožu zirgu iejūgšanai un vezumu sasiešanai. Tos visus dažās dienās novija Kļaviņš.

Līdzi ņemamai pārtikai kāva gan cūkas, gan kādus citus lopus. Bija jāsacep maize ilgākam laikam. Te atkal N. kundzes palīdzība bija neatsverama.

Mūļas atstājām par vēlu. Jau parādījās vācu armijas vezumnieki ar savām krievu draudzenēm ratos. Tas nozīmēja, ka fronte ir pavisam tuvu.

23. septembrī ar 3 smagi piekrautiem vezumiem Mūļas atstāja 9 cilvēki: 5 Pētersoni (krusttēvs Voldemārs un tante Vera ar bērniem Modri, Jausmu un Ati), Kļaviņš, N. kundze un mēs ar māti. Vienā no vezumiem bija iejūgta nesen no Ķoņu pagasta Kalna Kliņģeriem nopirktā jaunā ķēvīte. Te nu sākās mūsu problēmas. Pēc pavisam īsa laika jaunā ķēvīte atteicās smago vezumu vilkt. Gribot, negribot daļa mantu bija jāpārkrauj pārējos divos vezumos. Tad neviens vairs nevarēja uz brītiņu iesēsties ratos, lai atvieglinātu kājas. Viss ceļš bija jānostaigā kājām. Boļševiki ienāca Rūjienā jau nākošajā dienā – 24. septembrī.

Bijām plānojuši Salacu šķērsot pie Mazsalacas, bet armijas satiksme bija tik dzīva, ka tas nebija iespējams. Tamdēļ devāmies ziemeļu virzienā. Drīz mūs ar velosipēdu atstāja Kļaviņš. Nakti pārgulējām pie kāda siena šķūņa.

Braucot caur Aloju, izlaidām N. kundzi, kurai tur dzīvoja kāda paziņa. Turpinājām braucienu Limbažu virzienā. Nakts bija ļoti nemierīga. Debesis dārdēja no lielgabalu šāvieniem, bumbu sprādzieniem un bija gaišas no visāda veida raķetēm. Bijām noguruši. Turpat ceļa malā apgūlāmies. Neskatoties uz visiem trokšņiem, aizmigām. Kad pamodāmies, bija pilnīgs klusums. Kas noticis? Vai jau esam frontes aizmugurē? Turpinājām braukt. Piebraucām pie vienas upes tilta. Vai tā bija Brasla? Pilnīgs klusums. Vai tilts būtu mīnēts? Tad ieraudzījām tilta otrā pusē vācu ložmetēju ar apkalpi. Tie mums meta ar roku, lai braucam pāri tiltam. Kāds atvieglinājums! Žēl, ka toreizējo sajūtu neesmu spējīgs aprakstīt.

Turpinājām braukt Limbažu virzienā. Ar māti runājām, ka mums diviem būtu jāmēģina nokļūt Rīgā ar vilcienu. Ar visiem pajūgiem piebraucām pie Limbažu stacijas. Tur vēl stāvēja viens preču vilciens. Mums teica, ja vēlamies, varam ar to nokļūt Rīgā. Vilciens atiešot pēc kādas stundas un apstāšoties Zemgales stacijā. Paņēmām savas mantiņas un atvadījāmies no Pētersoniem. Tante mums vēl piešķīra mazu gaļas gabaliņu. Ierāpāmies viena vagona bremžu kabīnē.

Pēkšņi parādījās krievu divmotorīgs bumbvedējs un zemā lidojumā ar ložmetējiem sāka vilcienu apšaudīt. Tā kā ne pie stacijas, ne uz vilciena nebija vācu zenitartilērijas bateriju, tad bijām pilnīgi bumbvedēja varā. Otrā pusē stacijas ēkai bija ap 2 metri dziļš, lēzens grāvis, tad visi, cik nu mēs bijām uz vilciena, saskrējām tur. Bumbvedēja pilots noteikti mēģināja uzbrukt vilcienam no sānu puses un sašaut lokomotīvi. Uzbrūkot vilcienam no sānu puses, mēs grāvī bijām puslīdz droši. Ja pilots būtu pagriezies lidmašīnu grāvja gareniskajā virzienā, tad droši es šodien šīs rindiņas nerakstītu. Rezultātā ne vilciens, ne lokomotīve un ne stacijas ēka necieta. Dega vienīgi salmu kaudze blakus stacijas ēkai.

Cik nu to braucēju bijām, sakāpām atkal vagonos. Pēc kādas pusstundas vilciens sāka kustēties. Kas būtu bijis, ja lokomotīve būtu sašauta? Par to nemaz negribējās domāt. Pētersoni ar pajūgiem jau būtu daudzus kilometrus projām. Dzelzceļa sliedes līdz Limbažiem jau bija izartas. Krievi droši vien bija tikai dažu desmitu kilometru attālumā.

Rakstot šīs atmiņas, būtu velti meklēt toreizējo Limbažu staciju un lēzeno grāvi. Kopš 2004. gada vilcieni uz Limbažiem neiet. Bijušās stacijas vietā tagad ir autoosta.

25. septembra vēlā vakara stundā vilciens apstājās Saulkrastos. Mums jautāja, cik tālu esot krievi. Kad teicām, ka līdz Limbažiem sliedes ir izartas un, ka krievi jau droši vien ir tur. Mums teica, lai nedzenot padomju propagandu. Kā tas bija jāsaprot?

Kā bija solīts, tā arī notika. Rīgā vilciens apstājās Zemgales stacijā. Viss bija tumšs, kluss un mierīgs. Paņēmām savas mantas un izkāpām no vilciena. Tā kā visas mantas nevarējām aiznest uz netālo dzīvokli Alfr. Rozenberga un Pleskavas (Raiņa bulvāra un Marijas) ielas stūrī, tad dažas atstājām stacijā uz sola (varbūt zem sola). Neticami! Bet kā tālāk lasīsim, cita izskaidrojuma tam nav. Tumsā uzkāpām 4. stāvā uz mūsu dzīvokli. Durvis atvēra Duņa. Par tēvu viņa neko nezināja. Mēģinājām zvanīt mātes brālim uz Bolderāju. Telefons nedarbojās. Ko darīsim? Iesim atpakaļ uz staciju pēc mūsu mantām.

Kāpām pa trepēm lejā. Kāds kāpa pa trepēm augšā. Tas izrādījās bija tēvs. Viņa darba vietas – Lauksaimniecības ģenerāldirekcijas Lopkopības daļas evakuācija uz Stendi bija paredzēta 26. septembra rītā. Darbinieki jau bijuši ielādēti vilcienā Vidzemes stacijā. Bet tā kā vilciena atiešana nav bijusi paredzēta tik drīz, tad tēvs vēl bija nācis uz dzīvokli pārbaudīt, vai mēs ar māti neesam ieradušies mājās. Vai tā nebija neticama satikšanās? Vai mēs būtu no dzīvokļa gājuši ārā, ja stacijā nebūtu palikusi daļa mūsu mantu? Ko mēs tumsā uz ielas būtu darījuši? Vilcienā kāpjot, tēvs teica, ka esot izvilcis lielo laimestu. Visi trīs aizgājām uz Zemgales staciju un paņēmām mūsu mantas, kas vēl tur stāvēja.

27. septembrī ieradāmies Stendes selekcijas stacijā. Bet jau pēc divām dienām atstājām Stendi un kopā ar Gostu ģimeni apmetāmies uz pagaidu dzīvi Kuldīgas tuvumā Kurmāles Lauceniekos pie A. Balandīna. Noturējām ģimenes apspriedi. Ar smagu sirdi izšķīrāmies Latviju atstāt un doties tālākās bēgļu gaitās. Zviedrija būtu bijusi mūsu pirmā izvēle, bet tikt pāri uz turieni ar laivām nevarējām atļauties, tik bagāti nebijām. Palika Vācija. 9. oktobrī ar vilcienu no Kuldīgas izbraucām uz Liepāju. Apmetāmies Zirņu ielā 8-6 pie Aldera kundzes. Liepāja vēl bija pilna bēgļiem, jo, lai dabūtu kuģa kartes, visiem darba spējīgiem vīriešiem bija jāpiedalās pie tranšeju rakšanas. Mēs ar tēvu bijām liecinieki. Kā Lauksaimniecības Ģenerāldirekcijas pilnvarotais Kurzemē, Bruno Plaude dabūja audienci pie vācu policijas šefa, SS oberfīrera Šrēdera un panāca, ka nākošajā dienā šo prasību atcēla.

Kuģa kartes bijām dabūjuši 11. oktobrim, bet tā kā es saslimu ar akūtu kakla iekaisumu un augstu temperatūru, tad līdz ostai nebūtu varējis aiziet. Izbraukšana bija jāatliek uz 12. oktobri. Naktī bija smags krievu uzlidojums Liepājai. 12. oktobra vakarā ar M.R.S. 11 atstājām Liepāju. Starp 765 bēgļiem uz šī kuģa bija arī Lauksaimniecības ģenerāldirektors J. Andersons un sporta žurnālists Arnolds Šmits.

13. oktobra rītā kuģis iebrauca Gotenhāfenas ostā (tagad Gdynia).

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“