Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Bez nerva nav īstas mākslas!

Laikraksts Latvietis Nr. 586, 2020. g. 10. martā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Silvija Meškone. „Ecce homo“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Silvija Meškone. „Novembris“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Silvija Meškone. „Pašportrets“. 2009. FOTO Māris Brancis.

Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā līdz 22. martam savu darbu izstādi Uz zemes šīs sarīkojusi viena no savdabīgākajām Jelgavas un Latvijas gleznotājām Silvija Meškone.

Viņa piedzima kara laikā pilsētā pie Lielupes, kas kā bijusī Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta tobrīd slavējās ar īpašo kultūras, mākslas un senatnes garu, gaisotni, smaržu, nerunājot par īpatno arhitektūru un cilvēkiem. Silvija kā maza meitene piedzīvoja tās 1944. gada jūlija beigu un augusta sākuma dienas, kad gadsimtu krāto vēsturi kara bezsirdības, nežēlības un necilvēcības dēļ aprija abu pušu artilērijas šāviņu izraisītā uguns un aviācijas uzlidojumi, un pārvērta pilsētu drupu kaudzē. Pieredzēto viņa pat iemūžināja gleznā, kas atainoja šo traģēdiju.

Tagad tas pieder pagātnei, taču liekas, ka viņā joprojām gruzd šī sāpe, ne jau attēlojot kara šausmas, taču vai ik gleznā, pat vissaulainākajā, jaušams dramatisms. Silvija Meškone nav iedomājama gleznojam smukas bildītes vai inerti stāvam malā, kad jādarbojas, paužot savu aktīvo pozīciju. Bez nerva nav īstas mākslas.

Jelgavas izstādi ir rosinājusi 50 gadu jubileja, kopš viņa ar saviem darbiem piedalās Latvijas un visas cilvēces mākslas procesā. 1969. gadā Silvija Meškone beidza Lietuvas mākslas institūtu Viļņā un atgriezās dzimtenē. Viņas glezniecības krāsu piesātinājuma, īpatnējās formas, pigmentu uzliciena, faktūras un virsmas vibrāciju pamatā ir lietuviešu glezniecības skola, ko bija apguvusi, līdz ar to ienesdama latviešu tonālās glezniecības mierīgumā košu akcentu.

Mākslinieces gleznas balstās uz trim vaļiem – telplaiku, gaismu un krāsu. Viņa nevis kā impresionisti attēlo mirkļa iespaidus, bet viņu interesē šībrīža un mūžības sabalsojums. Šajā ilglaicības un acumirkļa krustpunktā rodas tā maģija, ko gaidām no mākslas.

Kaut arī var šķist, ka Silviju Meškoni diez vai pievelk daba, taču tieši gleznošana dabā māksliniecei ir nepieciešama, daba viņai ir svētnīca: tur saule atklāj telpas dimensijas, tur saules gaismas iespaidā lūzt visvienkāršākie krāsu toņi un tur sāk vibrēt gaiss un atdzīvojas ēnas. Šīs grūti tveramās kustības var attēlot tikai krāsas. Krāsas ir arī tās, kurām bieži jākļūst par kustības fiksētājām un galvenais – grūti nolasāmā sižeta aizstājējām. Krāsas ataino gleznotāja pārdzīvojumus, emocionālo uztveri, tādējādi kļūst par vadošo komponenti kā autora iekšējās pasaules atklājēju, tā skatītāja uztveres jūtīguma pārbaudītāju.

Mākslinieces uzmanību piesaista, piemēram, dažādi atspulgi uz durvīm (Atspulgi, 2008). Ar jūtīgi izraudzītiem krāsu toņiem viņa ataino rudens laika drēgnumu un ziemas tuvošanos (Novembris, 2015). Turpretim Jāņu diena (2019) ataino vasaras svētku augstāko krāšņumu, pie reizes vēstot par šīs dienas burvīgo maģiju, kas gleznā atklājas kā telpas klātbūtne. Gleznā Veču sarunas (2016) saaužas gaisma, ēnas un krāsa vienotā kamolā, tiešāk vai netiešāk liekot atcerēties Svēto vakarēdienu, kad vīri veido savu sadraudzību, pārspriež dzīves jautājumus. Tikpat satricinoši noslēpumains ir Ecce homo (2020), glezna, kas spiež atcerēties Jēzus Kristus un Poncija Pilāta konfliktu, kas turpinās joprojām – kurš ir spēcīgāka miesa vai gars.

Arī pati izstāde ir tāda, kas uzdod jautājumu skatītājam – kas tev ir būtiskāks? Ar šo jautājumu ik reizes savos darbos vēršas māksliniece, nekad neiedama vieglāko ceļu uz skatītāju sirdīm.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com