Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vēstules no Austrālijas

Sārtā saule

Laikraksts Latvietis Nr. 588, 2020. g. 23. martā
Ingrīda Biezaite -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sārtā saule. FOTO Ingrīda Biezaite.

Norāde telefonā par dūmakaino dienu. FOTO Ingrīda Biezaite.

Dienas vidus. FOTO Ingrīda Biezaite.

Šā gada lielos ugunsgrēkus izraisīja ļoti ilgstošais sausums. Jābrīnās, ka var tik ilgi nenolīt neviena pile.

Tik ilgi, nesagaidot lietu, zeme bija tik izkaltusi, vietām saplaisājusi, katrs zāles stiebrs lūdza veldzi. Veldzi meklēja ķenguri, koalas un čūskas, uzvedoties neierasti – meklējot ūdeni pie cilvēkiem.

Vietām strauti un ezeri bija izžuvuši. Decembra baigās braucām no Melburnas uz Adelaidi, un tur pa ceļam bija apskatāmi vairāki ezeri; pēc norādēm redzami, ka tie ir bijuši skaistā, rozā krāsā, bet kad piestājām tos aplūkot, cik vien tālu redzēja acis uz zemes bija vien sausi, izkaltuši sāls kristāli.

...30. decembra diena bija ļoti karsta, termometra stabiņš uzkāpa līdz +44°C grādu atzīmei, citreiz šādās dienās ir ļoti spēcīgs ziemeļu vējš, kas pretēji savam nosaukumam, nes ārkārtīgi karstas, brāzmainas vēja pūsmas; sajūtas ir tādas, ka sejā un visā augumā pūstu līdz pēdējam nokarsētu matu žāvētāju. Karstās brāzmas rauj pa gaisu eikaliptu mizas un lauž šo lielo, neveiklo koku zarus, kas lieli, smagi un asi būdami var bīstami uzkrist virsū kā gājējam, tā jumtam vai automobilim. Tāpat vējš nes pa gaisu sausas smilti, kas vienu otru reizi sāpīgi sitas pa kājām. Tad arī šīm dabas parādībām klāt pievienojas zibens, bet tā kā lietus nav, tad tas sper sausajā zemē; to sauc par sauso zibeni, kas Austrālijā sper šur un tur, un rada ārkārtīgi postošas sekas.

Šādā dienā bijām ar sešus gadus veco dēlu mājās, un es vēlreiz savā galvā pārcilāju domu, vai nevajadzētu tomēr salikt pa rokai vērtīgākās mantas, ja nu pēkšņi izceļas ugunsgrēks tuvu pie mājas un mums būtu jābēg. Dzīvojam ļoti zaļā rajonā, te ir daudz eikaliptu, daudz krūmu, zālāju, un tas viss ir ļoti sauss un izkaltis.

Televīzijā un radio katru gadu skandina paziņojumus, ka katrai ģimenei ir jābūt bēgšanas plānam – gataviem īsā laikā pamest visu, kas tiem ir, vien paķerot līdzi dažas vērtīgākas lietas, kas jau ir noliktas kaut kur vienkopus.

Domādami, ka esam tālu no mežiem, dzīvojam tuvu lielpilsētai Melburnai, mierinām sevi ar domu, ka mūs tas neskars, bet ja nu tomēr? Labi, ko tad man būtu jāņem? Pases, visus pārējos dokumentus, bankas kartes, dažas skaistas rotas un albumus. Nekas daudz jau nav, bet šādas domas domājot, paliek arvien drūmāk sēdēt mājās, un nospriežam, ka dosimies uz kādu lielveikalu. Pabraucot kādu gabaliņu, ieraugam milzīgus dūmus, kas biezā, sārtā miglā paceļas aiz lielveikala. Tātad, tomēr deg un tuvu pie mājām. Lielveikalā ir ļoti daudz cilvēku, kuri laiku pavada kafejnīcās vai atpūtas krēslos, daudzi piespiedušies pie logiem, vēro milzīgos dūmus. Tātad arī viņiem nav paticis būt vieniem pašiem mājās.

(Vēlāk, vasaras gaitā, es ievēroju, ka šādās, uguns bīstamās dienās, cilvēkiem patīk laiku pavadīt kādā no lielveikaliem, tas vismaz rada iespaidu, ka esi drošībā.)

Visu vakaru sekojam līdzi internetā valdības izveidotai mājas lapai Par ugunsbīstamību apkārtnē, lai uzzinātu, kas notiek ar tuvumā esošo ugunsgrēku, un sarkanā līnija, kas nozīmē, ka ir jāpamet mājas, arvien draudīgāk tuvojas mūsu mājai. Šī sarkanā līnija gan neliecina par to, ka liesmas jau ir klāt, bet drošības apsvērumu dēļ, lai viss notiktu apdomīgi, tomēr mājokļi ir jāpamet. Paliekam nomodā, lai saprastu kā rīkoties, bet vēlu naktī parādās norādes, ka šis ugunsgrēks vairs neizplatās tālāk un tiek pamazām nodzēsts. Un, paldies Dievam, ir degusi tikai sausa zāle lielā platībā, un nav cietuši cilvēki vai mājokļi.

Milzīgi, postoši ugunsgrēki katru gadu uzliesmo iepriekš neparedzamās vietās, jo šie sausie zibeņi sper, kur pagadās, kas manā iztēlē atgādina uguns bumbas, kas tiek mestas no debesīm uz zemi un izplatās ātri un nezināmā virzienā un lielās platībās. Citreiz pie šo postošo ugunsgrēku izcelšanās, diemžēl, ir vainojami cilvēki, kas rīkojas neuzmanīgi vai ļaunprātīgi. Un tad lielais karstums ar ugunīgām mēlēm un blīviem dūmiem aizpilda vienīgos izbraucamos ceļus. Cilvēkiem ir jābūt gataviem ēkas pamest nekavējoties, kamēr vēl bēgšanas ceļi ir izbraucami. Nevienu gan ar varu nespiež, noliek izvēles priekšā, vai nu brauc tagad, vai paliec, kur esi un gaidi, kas notiks, kamēr ugunsdzēsēji cīnās ar liesmām.

Jauns gads

Pienāk Jaunais gads. Pošamies ceļā uz 3x3 saietu, kas no 2. janvāra – 8. janvārim notiks Falls Greek kalnos, par kuriem jau rakstīju rakstā Dārgais sniegs.... (Red. LL559: http://www.laikraksts.com/raksti/9072)

Bet nu ir vasara un sniega vietā veselu nedēļu ir nodoms baudīt latvisku vidi un skaistas kalnu pastaigas. Dienā, kad ir jādodas ceļā, valdības ugunsgrēku mājas lapā parādās norādes, ka tuvu pie kalnu nometnes ir izcēlies viens, tad netālu no tā – otrs un pēc dažām stundām jau – trešais ugunsgrēks. Tātad, kalnos deg. Esam salikuši mantas, un jūtamies kaut kā nereāli. Uz šo vietu brauc un lido cilvēki ne vien no Austrālijas visām malām, bet arī ieradušies muzikanti no Latvijas. Vienīgais kalnu ceļš tiek aiztaisīts ciet, tas nozīmē, ka saiets nenotiks iecerētajā laikā un vietā. Un tas ir tikai sākums, tam, kas nenotika no iecerēm. Visgrūtāk to nācās saprast manam dēlam Mārtiņam, jo tieši viņu visvairāk skāra tas, ka iepriekš iecerētie notikumi vienkārši nav. Austrālijā no 20. decembra – 28. janvārim ir lielais vasaras skolas brīvlaiks. Šajā laikā ģimenes ceļo, ilgi dzīvojas atpūtas parkos un apmeklē dažādas saviesīgas vietas.

Tā kā uz 3x3 netikām, tad es devos strādāt uz darbu un dēlu ielikām skolas nometnē, kur tika solīta ļoti aizrautīga brīvdienu programma. Bet, ja pirmās ieceres mums izjauca ugunsgrēki, tad tagad notika, kas pilnīgi neticams. Parādījās sadūmojums. Sākumā nevarēja saprast, kas īsti notiek? Kas tas ir? Mēs taču esam tik tālu – 300 km attālumā no ugunsgrēkiem. Izrādās, ka atskaņas no šī lielā posta skars arī mūsu ikdienu! Ja debesis ikdienā šeit ir dzidri zilas ar lieliem baltiem mākoņiem, tad tagad debesis izskatījās necaurspīdīgas, un gaisā smaka tāda, kas kož kaklā. Melburnieši stāstīja, ka pirmajās, dūmakainajās dienās gaisā lidinājās pelēkas pelnu plēksnes, kas nosēdās visās malās.

Šī sadūmojuma dēļ dēlam solītā, lieliskā programma – Zooloģiskā dārza apmeklējums, āra atrakciju parks, ūdens atrakciju parks, tika nomainītas uz nodarbībām iekštelpās. Es varu vien apbrīnot šo jauno paaudzi, kas tā spēj samierināties ar tik straujām notikumu maiņām. Mums, lielajiem, ir grūti aptvert visu notiekošo, bet bērniem to ir grūti izskaidrot. Stāsti kādi būs dienas vai nedēļas plāni, un tad no tā visa nav nekā, jo notiek lietas, kas vispār nav aptveramas nevienam!

Sākumā likās, ka sadūmojums kā tāds liels tumšs mākonis ātri pārslīdēs pāri, bet nekā. Dūmaka turējās vairākas dienas. Vienu rītu raugos debesīs, saule caur biezo sablīvējumu, starp kokiem knapi saredzama – sarkana!? Dabā tādi dīvaini toņi, tādi nav redzēti, sajūtas nospiedošas, tā vien liekas, ka visā apkārtesošajā dabā dzirdi klusuma brīdi un līdzjūtību. Smaka tāda, kā atrastos visdraņķīgāk vēdinātā krogā, gribas iziet no tā, bet nav kur, tāds gaiss ir visapkārt. Smird pēc degušām riepām, tepiķiem, kokiem, kažokiem... Lai arī iesaka lieki neuzturēties laukā, jo ziņās saka, ka šajā dienā Melburnā ir vissliktākais gaiss pasaulē, mēs tomēr izejam. Uz ielām ir redzami cilvēki ar maskām uz sejas. Mēs aizejam līdz uzkalniņam, no kura parasti paveras skats uz Melburnas pilsētas debesskrāpjiem un redzam, ka pilsētu ir pārņēmuši necaurredzami dūmi. Es sūtu bildes uz Latviju saviem draugiem, un viņi man atbild, ka skatoties uz bildi jau sāk skrāpēt kaklu.

Tikai tagad es ievēroju, ka telefonā apskatot, gaidāmā laika ziņas ir parādījies jauns apzīmējums – saule, zem kuras ir strīpiņas. Viena, divas, trīs. Es gan neievēroju, cik tās bija dienā, kad vispār nebija elpas, bet tagad apskatot šādu zīmējumu, zinu, ka būs dūmakaina diena un elpošanai kaitīgs gaiss.

Tā kā redzamība ir tik slikta, tad automašīnas pa ceļu brauc ar iedegtām gaismām un sajūtas ir dīvainas, dienas vidū kā dūmi, kā migla, kā vakars...

Par Austrāliju Latvijā

Liekas, ka Latvijā nekad nav tik daudz runāts par Austrāliju, kā šajā laikā. Katru rītu paskatoties telefonā, saņemu jautājumus no draugiem: „Kā šodien jūsu pusē?“

Šeit gan būtu jāpaskaidro, ka Latvijas ziņās bieži vispārina; izskan ziņas, ka deg Austrālijā. Un tad rodas iespaids, ka deg viss šis milzīgais kontinents, bet deg jau tikai kāda konkrēta vieta, kas, ja salīdzina ar Eiropas apmēriem, protams, ir milzīga, bet Austrālijas apmēriem ir viena neliela daļa!

Lielajā Austrālijā ugunsgrēki notiek katru vasaru, tāda ir šī kontinenta daba. Ir tādas eikaliptu šķirnes, kurām ir nepieciešams šis elles karstums, ko izraisa pašu izveidotais dabas kokteilis – sausais zibens, eikaliptu eļļa un milzu liesmas. Šajā karstumā tie atdzīvina dziļi mītošās sēklas kokā, lai nu sāktu augt no jauna biezajā pelnu kārtā. Un kaut kur tam visam pa vidu ir cilvēks, ar savām būvēm un likteņiem.

Atpūtīsimies dārzā

Tik daudz ieceres nenotika, un izbraukt kaut kur atpūsties nebija iespējams. Visi atpūtas parki bija pilni – tur bija gan atpūtnieki, gan tie, kas palikuši bez mājām, un klāt tie, kas mainīja atpūtas vietas, jo tās, kurās bija iedomāts atpūsties, nodega, vai arī ceļi uz tām bija ciet. Tad sev par prieku un mierinājumu nopirkām lielu baseinu, ko nolikām dārza vidū un piepildījām pilnu līdz augšai ar dzidru krāna ūdeni.

Jāsaka, ka, neskatoties uz milzu ugunsgrēkiem, vasara nebija ļoti karsta. Ar to es domāju parasto karstumu šeit +44°C pa dienu un +38°C – naktī. Tā bija mērena. Tāda, kādas bija Latvijas vasaras manā bērnībā. Pa dienu +28°C, un vakaros citreiz gribas uzvilkt zeķes.

Tāpēc baseina ūdens, piepildīts no krāna, nekādi nesila – bija ledains. Liekas, neticami, šeit Austrālijā ar tādu vispasaulīgu, karstu izrādīšanos.

Jokodamās teicu, ka tajā ir jāieliek ūdens sildāmā spirāle, bet kur lai tādu ņem mūsdienās? Tad jāiepilda siltais ūdens no krāna, ko arī beigās izdarījām. Nu šādu – pašu spēkiem izveidotu miera saliņu mums neviens nevar atņemt, domājām! ...Un arī lietus atgriezās, beidzot. Zemei un augiem bija veldze; viss zaļoja, kur vien raugās skats. Debesis atguva savu dzidrumu un gaiši zilo krāsu, kur lēni un mierīgi slīdēja balti mākoņi. Naktis atguva caurspīdīgo, tumši zilo debesu jumu ar mēnesi un spožajām zvaigznēm. Gluži kā kādā atpūtas parkā, vai pat tālā teiksmainā zemē!

Pēc visiem trauksmainajiem notikumiem, tāds prieks bija pavadīt laiku šajā idillē.

Līdz vienā naktī nolija dāsns lietus

No rīta skatījos un nevarēju saprast, kāpēc viss ir oranžā krāsā? Lievenis, nojume, celiņi, pat dārza augi? No kurienes tas radies? Es tādu brīnumu nebiju redzējusi. Tad laika ziņās paskaidroja: „Naktī ir nolijis lietus, kopā ar oranžām tuksneša smiltīm!”

Šis nelūgtais nakts viesis mūsu tīro pagalmu kā ar pūderi apbēra ar ķieģeļu krāsas putekļiem un dzidro baseina ūdeni pārvērta milzīgā, oranžā dubļu peļķē!

Šajā vasara ļoti daudz oranžā krāsa parādījusies dabā, tad domāju.

Draugi no Latvijas, uzmundrinot gribēdami, sūta skaistus saulrietus un pie bildes pieraksta: „Austrālijā šobrīd, laikam, ir tik briesmīgi, ka tas var atgādināt ugunsgrēku!” Un man viņiem ir jāpiekrīt.

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums Latvijā izdotā laikrakstā „Ogres Vēstis Visiem“ 2020. gada 21. februārī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com