Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (10)

Par Lieldienām un augšāmcelšanos

Laikraksts Latvietis Nr. 591, 2020. g. 10. apr.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ievas Krūmiņas zīmējums. FOTO Vera Volgemute Rozīte.

Ievas Krūmiņas zīmējums. FOTO Vera Volgemute Rozīte.

Devītais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582, LL586, LL590.

„Kāpēc šis cilvēks ir uz krusta? Kas viņam to izdarīja? Vai teroristi?“ – pagalam iztrūcies mātei jautāja mazs puika, pirmo reizi ienākot baznīcā un redzot lielu krucifiksu ar cilvēka augumā izveidotu izmocītā Jēzus tēlu.

Nedzirdēju, ko māte atbildēja, bet, šķiet, kaut ko līdzīgu tam, ko mēs katrs esam dzirdējuši. Bet vai mazais puika to saprata? Vai māte pati saprata, ko viņa dēlam pateica? Un vai mēs paši to tik viennozīmīgi saprotam? Kāpēc mums jāskatās uz šo nāves agonijas sāpju apzīmogoto tēlu, ja Kristus mums atstājis mācību par to, ka nāvei nav varas pār cilvēku tad, JA mēs dzīvojam, sekojot Viņa atstātajam tuvākmīlestības bauslim un tiem Dieva likumiem, kurus cilvēcei atstāja Mozus.

Vai tiešām Dievs ir gribējis, lai Viņa Dēls šādā veidā tiktu rādīts cilvēkiem?

Vai varat iedomāties savas izjūtas, kā būtu, ja jūsu paša dēlu nevainīgu izņirgātu, noslepkavotu, pienaglotu pie krusta un tā atstātu – gadu simteņiem ilgi?... Vai tāds ir Dieva prāts?

Reiz kādā intervijā itāļu režisors Franko Dzefirelli pastāstīja par kādu neparastu faktu, kas noticis, filmējot daudzsēriju mākslas filmu Jēzus no Nacaretes ar Robertu Powell galvenajā lomā. Filmas noslēgumā viņi bija paredzējuši parādīt lielu krustu ar tur pienagloto Kristus tēlu. Tā ir bijusi liela noņemšanās dienas garumā, kamēr vareno krucifiksu uzslējuši. Nolēmuši nākamajā dienā filmēt.

Taču naktī negaidīti uznākusi tik spēcīga smilšu vētra, un lielais darbs bijis vējā – krucifikss nogāzies un salūzis. Nācies visu būvēt no jauna. Bet, kad tieši tāpat smilšu vētra arī nākamajā naktī krucifiksu nogāzusi, Dzefilelli un visus pārējos filmēšanas laukumā pārņēmušas dīvainas sajūtas... tā nevarēja būt nejauša sagadīšanās! Un režisors filmas noslēguma epizodi izveidojis pavisam citādāku – no krusta izstarojošu spožu Gaismu, kur Jēzus saka savus nozīmīgākos vārdus: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.“

Pirms vairākiem gadiem redzēju neparastu sapni: „Milzīgi liels, dubļains akas dibens ar noglumējušām sienām. Tur daudzi, pelēkās skrandās tērpti, izģinduši cilvēki izmisīgi cenšas izkļūt ārā – tur augšā, kur redzamas dzidras debesis. Kāds atrod satrunējušas koka kāpnes, un cilvēki grūstīdamies rāpjas pa tām uz augšu. Taču kāpņu galā lūzt pakāpienu spraišļi, un cilvēki gāžas atpakaļ izšuvušās akas bedrē.

Es domāju: kā šiem cilvēkiem palīdzēt? Pēkšņi sataustu glumajā sienā tādu kā durvju apveidu. Pieskaros tam ar pirkstu, un durvis pašas atveras. Bet tās nav parastas durvis. Tā ir Svēto Rakstu grāmata – cilvēka augumā. Bet aiz durvīm spožas gaismas pielieta telpa ar stiprām akmens kāpnēm, kas ved uz augšu.“

Ko Dievs caur Svēto Rakstu grāmatu grib pavēstīt mūsdienu cilvēkam? Man un tev? Vai tiešām tāda ir Dieva griba, lai mēs katrā dievkalpojumā vērotu šo sāpēs izmocīto Kristus tēlu, uz ko uzvelt visus savus sīkos grēciņus un pa laikam kādu lielāku negantību, atviegloti uzelpojot, ka Dievs mums visu piedevis, jo visi cilvēki taču esot nabaga, nevarīgi grēcinieki... Varbūt arī tas ir galvenais iemesls, kāpēc kristietība pastāv tik ilgi. Un iemesls, kāpēc aiz kristietības zīmes notikušas un notiek zemiskas, cilvēkam nepiedienīgas lietas, asinsizliešanas un varas spēles? – Jo nav nekāda personīga atbildība cilvēku un Dieva priekšā! Vārds piedod izskan kā tukša skaņa bez nožēlas, bez kauna, bez asarām. Šī bramanīgā brīvības izjūta ļauj tenkot un zākāties uz nebēdu ne tikai par ienaidniekiem, bet arī par vistuvākajiem ģimenes vai draudzes locekļiem. Un svētā glītumā posties uz nākamo dievkalpojumu.

Ne velti, aptaujās un eksperimentos atklāts, ja šodien mūsu vidū parādītos Kristus, viņš būtu pirmais, kas būtu nesaprasts, izzobots un kā neiederīgs savējo saimītē, izgrūsts vai izsaldēts.

Patiesībā Jēzum nebija mērķa veidot kādu milzu organizāciju, jo Viņš zināja, ka agrāk vai vēlāk izvirzās priekšstāvji ar tieksmi pēc varas un iedzīvošanās.

Visdrīzāk Jēzus vēlējās atklāt Dievišķo spēku un gudrību KATRAM cilvēkam ļoti personīgi. Tā arī ir pestīšana jeb atpestīšana, kad Dieva spēkā cilvēks novelk stipras robežas, lai ļaunums neieperinātos viņa domās, mērķos un īstenošanā. Lai cilvēks nekļūtu par velna trauku. Tā arī sākumā radās vienkārši SEKOTĀJI KRISTUM, Viņa mācībai, ietekmējoties no Kristus Dievišķā parauga.

Vēlāk mēs lasām, kā Viņa sekotāji, apvienojoties draudzēs, sāka savā starpā plēsties. Veidojās dogmu sistēmas, kur aizstāvot katrs savu versiju, kliedza un cīnījās tā, ka Kristus mācības pamats – tuvākmīlestība, miers un prieks Svētajā Garā – tika saplēsts lupatu ļerpatās. Nu gluži tāpat, kā tas notiek šodien, – varbūt vienīgi rafinētākā veidā.

Iespējams, es domāju, var pastāvēt un droši – arī pastāv – skaitliski mazas draudzes, kur cilvēkiem ir līdzīga izpratne par Kristus mācību, kur var savstarpējas mīlestības garā satikties, kopīgi vienā garā lūgt Dievu un no sirds atbalstīt citam citu – materiāli un garīgi. Kur katram ir sajūta – te es esmu saprasts un pieņemts, un man nav jāuztraucas, ka man aiz muguras dursies mēļu pīķi mugurā vai pavadīs nicinoši acu skatieni. Ja tā notiek, tad to nevar vairs saukt par kristietību, tad tas ir savējo pulciņš, kurš skandina: „Re, cik mums labi! Cik pareizi kristieši mēs esam! Mēs esam runas vīri vai sievas, un mums ir runas spēks!“

Tāpat kā greznie baznīctēvu tērpi, arī krucifikss ar mirušo Jēzu pie krusta pirmo reizi parādījās tikai viduslaikos. Pirmbaznīcā nebija pat krusta zīmes, un vārdu christianos visticamāk izgudroja Romas vietvalži, lai ar to apzīmētu nekārtību cēlājus, – tos cilvēkus, kurus jāarestē. Jēzus mācekļus par kristiešiem pirmo reizi nosauca Antiohijā. Bet arī tas ir tikai minējums.

Mēs esam pieraduši pie šī izmocītā Dieva Dēla skatīšanas atrauti no īstenības, ko sāpes vispār nozīmē. Krucifiksi zelta un sudraba ķēdītēs, gredzeni ar mocekļa Jēzus tēlu, gleznas, bildītes un vāzītes, māla podiņi un trauciņi – ar šādiem un tādiem izmocītiem Jēzus ķermeņiem. – Vai nav par daudz? Vai svētums nav pārvērties par lētu komercpreci, kas cilvēku nevis aicina un ved ceļā uz Patiesības Gaismu, bet tieši otrādi – notrulina un neizsaka vairs neko neko no tā patiesās sākotnējās būtības?

Varbūt tā ir nejauša sakritība, bet drīz pēc redzētā, neparastā sapņa atradu kādu interesantu tekstu no 590. gada, kad par pāvestu Romā tika iesvētīts kāds bijušais municipālais prefekts un mūks vārdā Gregors. Tas bijis nopietnas reliģiskas lejupslīdes un materiālu grūtību laiks. Gregors izteiksmīgi pats aprakstījis tā laika baznīcu, kuru nu viņam pašam nācies vadīt: „Tā ir kā vecs kuģis, kuru spēcīgi iedragājuši viļņi un no visām pusēm ieskāvusi draudīga jūra. Sapuvušo dēļu čīkstoņa mūs brīdina par gaidāmo kuģa katastrofu.“

Izklausās aktuāli? Īpaši tagad, kad kristīgā Baznīca sašķēlusies ne tikai konfesijās un denominācijās, bet arī grupējumos un apakšgrupējumos visos līmeņos. Vai tas liecina par Kristus atstāto tuvākmīlestības bausli, kas ir kristietības pamats?

Gregora valdīšanas laiks bija pārejas periods no agrīnās baznīcas uz viduslaikiem. Tas bija sarežģīts laiks. Viņš tolaik mācīja, ka Dieva mīlestība un žēlastība apsteidz cilvēkus, un uzsvēra, ka domājot un darot to, kas labs, Dieva žēlastība, tagad mēs teiktu – Dievišķā enerģija – sadarbojas ar cilvēku. Gregors nenogurstoši norādīja uz Kristus piemēru, uz Kristu, kurš labprātīgi uzņēmās sodu par cilvēku grēkiem. Lai cilvēks, redzot Kristus piemēru, sekotu Dieva Gaismai. „Gaismas cilvēkā ir gaisma“, un, kad tā iedegta, tā izgaismo visu pasauli, bet, kad nav, tad ir tumšs.

Taču tas nav tikai kristietībai piemītošs redzējums.

Arī daudzās citās, vēl senākās reliģijās un kultūrās ir norādīts, ka cilvēks degradējas, ja viņš atkāpjas no Debesu ceļa. Ja cilvēks degradējas, tad atkāpjas arī Debesu ceļš, atkāpjas Gaisma.

Šodienas ziņu raidījumā zinātnieki brīdināja par to, ka izjaucot ekoloģijas ķēdi, izcērtot un nodedzinot mežus, no dzīvnieku valsts ceļas un celsies vīrusi, kuri vēl vairāk apdraudēs cilvēci. Šodien pusei pasaules iedzīvotāju ieteikts uzturēties mājās. Tas nozīmē, ka 2,78 miljardi cilvēku 49 valstīs ir skarti no Corona vīrusa. Un kas sekos vēlāk?...

Un tieši pretēji; mēs katrs varam apliecināt, kāds spēks un prieks mūs pārņem, ja darām kaut ko labu, kaut ko tādu, kas citiem cilvēkiem labs un noderīgs. Tad nemanot aizskrien laiks, un reizēm sajūsma mūs nes kā ar spārniem. No kurienes mums pieplūst šī varenā enerģija?

Tagad, kad Corona vīruss plosās pa pasauli, atklājas tik daudz ikdienas varoņu, kuri dara labāko tajā vietā, kur atrodas: ārsti, medmāsas, sociālie darbinieki, vienkārši palīgi dažādos veidos. Viņi riskē saslimt paši, lai glābtu citus cilvēkus. Arī tas ir upuris.

Varoņi nav tikai tie, kurus slavina uz žurnālu vākiem. Dažkārt varonis var būt cilvēks, kas, saprotot otra ciešanas, sirsnīgi uzklausa, kaut vai piezvana, uzmundrina, iedveš jaunus spēkus, lai cilvēku neaprītu izmisums.

Kas cilvēkus pamudina tā rīkoties? – Tā ir Dieva žēlastība, Viņa mīlestības enerģija, kas mūsos ielīst no grandiozā Visuma dzīvības un spēka Avotiem, kas cilvēkiem joprojām ir neizprotami. Visdrīzāk, – diezin vai jebkad mēs uzzināsim, KĀ tas notiek. Tāpat, kā mēs nezinām, kā mātes miesās izveidojas bērns, kā no olas izšķiļas putns vai no sēklas izaug milzu koks vai sīks pļavas ziediņš. Mēs esam iemācījušies VĒROT rezultātu, pētīt attīstības procesu, bet nevaram pietuvoties BRĪNUMAM, – kā ar tādu spēku un precizitāti pasaulē ienāk jauna, precīzi līdz sīkumam izveidota dzīvības forma.

Mēs to varam tikai apbrīnot un pielūgt. Kā Kants reiz teicis: „Ir divas lietas, ko es apbrīnoju – tās ir zvaigžņotās debesis virs mums un sirdsapziņas balss manī.“

Zvaigžņotā debess virs mums brīnumainā kārtā vēl pastāv savā skaistumā – nemainīgi un cēli, kā atgādinājums, ka IR, patiešām IR, Dievišķā spēka un harmonijas pasaule, un zvaigznes staro tikai tāpēc, ka tās ir zvaigznes ar savu Dievišķo uzdevumu, kāpēc tas reiz esamībā sauktas. Bet kā ir ar mūsu sirdsapziņām?...

Mēs patiesi nezinām, ko nākotne nesīs ne katram no mums atsevišķi, nedz arī visai cilvēcei. Bet vienu lietu mēs zinām nešaubīgi un droši: mēs visi agrāk vai vēlāk mirsim. Un lai arī kā mūsu ķermenis būtu dzīves laikā barots, pulēts un kopts, – kaut kad to sagrauzīs tārpi vai aprīs uguns krematorija krāsnīs.

Un kas pēc tam?

Neviens to nezina. Neviens, jo neviens dzīvs no turienes atgriezies nav, lai mums to pastāstītu. No laterģiskā miega modušies ir devuši kādas liecības, bet ne tie, kuri vairs nepamostas.

Tas, kas mani mudināja nenogurstoši, tagad jau vismaz 20 gadus iedziļināties Kristus mācībā, ir Kristus brīdinājumi par to, kas cilvēku sagaida tad, ja viņš nedarīs tā un tā, kā Viņš un Mozus Dieva likumi māca.

Var jau turpināt skandināt: Mēs visi reiz būsim pestīti, Alleluja! – jo taču Kristus reizi par visām reizēm miris par mums!

Bet kāpēc tik neskaitāmas reizes, un esmu tās visas izrakstījusi savai zināšanai, – kāpēc Kristus brīdina cilvēci: „...TAD tārps, kas nebeigs tevi grauzt un uguns, kas nebeigs tevi dedzināt.“ Tā nav biedēšana, bet tā ir mēraukla mūsu morālai un ētiskai ikdienas dzīvei.

Un līdzīgas izsaukuma zīmes atrodamas visās reliģijās un kultūrās. Vai mēs, skandinot: Alleluja! – vēlamies būt ekskluzīvs izņēmums? Un tomēr, ja nu... ?

Pēdējās desmitgadēs atklātībā kļūst pieejamas vissenākās Kristus sekotāju atstātās piezīmes, iepriekš neredzēti Evaņģēliji un, protams, arī versijas par to, ko Kristus cilvēkiem mācījis.

Absolūti nemainīgi visos gadījumos priekšplānā redzam sirdsskaidrības izšķirošo nozīmi. Tie, kuri to ar lielu garīgu piepūli sasnieguši, bet dažkārt arī pavisam negaidīti kā Dieva brīnumu piedzīvojuši Dievišķās Gaismas atspīdēšanu savā dvēselē, – runā par ļoti personīgām pieredzēm, atgādinot KATRAM no mums: Dievs ir! Dievišķā enerģija ir katrā no mums. Ja gribam Ziemassvētku eglītē ieslēgt lampiņas, mums jāieslēdz elektrība, un eglīte iemirdzas! Tieši tāpat katrā no mums katra atoma centrā ir enerģija, kura laiku pa laikam jāuzlādē no Tā Avota, kas mūs radījis un zina, ka bez Viņa dzīvinošās enerģijas mēs izdziestam un pāri paliek tikai tumsa.

Viens no sava laika ievērojamākajiem teologiem bija ap 332. gadu Cēzarijā dzimušais Svētais Nīsas Gregors, Bazila Lielā jaunākais brālis. Līdz šim vismaz man neredzētā gaismā viņš apraksta AUGŠĀMCELŠANOS jeb ķermeņa uzcelšanos no pīšļiem pēc nāves. Sv. Nīsas Gregors to salīdzina ar sēklas augšanu, ar koku ziedēšanu, ar cilvēka organisma izveidošanos no sēklas. Viņš atgādina, ka augšāmcelšanās noslēpums brīnumaini parādās graudos.

Jebkura attīstība sākas no bezformas stāvokļa. Sēkla, kurai sākumā nav formas, Dieva neizskaidrojamās prasmes izveidota, Viņa enerģijas spēkā pārtop noteiktā veidolā un izaug par stingru ķermeni.

Tāpat arī mirušā ķermeņa sēklas izaugšanā un sākotnējās formas atgūšanā no kopīgās cilvēka vielas nav nekā ārkārtēja.

Jebkura pieaugšana iet caur sabrukumu un nāvi, līdzīgi kā augšāmcelšanās – uzvara pār nāvi.

Tas, kas ceļ augšā, ir Dieva spēks. Tāpat Dievs katrai dzīvai radībai piešķir dzīvības enerģiju, pirmdzimtspēju un atjaunošanos. Augšāmcelšanās ir Dieva visvarenības brīnums. Šis brīnums atbilst dabas pamatlikumiem. Tā ir visaptveroša jauna dzīvības noslēpuma izpausme. Tāpēc augšāmcelšanās savā ziņā ir dabas atklāšanās un uzplaukšana.

Augšāmcelsies tie paši ķermeņi, jo pretējā gadījumā tā nebūtu augšāmcelšanās, bet kaut kā jauna radīšana.

Sv. Nīsas Gregors raksta, ka augšāmceltie ķermeņi sastāv no iepriekšējiem elementiem, kurus no visām pusēm savāc dzīvību radošās dvēseles spēks. Tā, pateicoties dvēseles pievilkšanas spēkam, dvēsele savīs kopā atšķirīgās stihijas mūsu ķermeņa ķēdē.

No otras puses, augšāmcelšanās nav atgriešanās pie iepriekšējās dzīves un agrākās esamības stāvokļa. Augšāmcelšanās ir veselā cilvēka restaurācija, tāpēc tā ir atjaunošana, pāriešana uz labāko un uz pilnīgāko. Un tomēr pāriet tas pats ķermenis, tā pati personības individuālā patība. Atjaunošanās un pārveide to neiznīcina.

Miesīgais apģērbs, kuru iznīcinājusi nāve, atkal tiks saausts no tās pašas vielas. Bet ne šajā smagajā, rupjajā sastāvā, bet gan tā, ka jaunos audus veidos kaut kas viegls un gaisīgs. Tādēļ ķermenis atjaunosies labākā un pašā vēlamākajā skaistumā. Dzīvē atgriezīsies tas pats, kas gulēja kapā, bet citāds – tas pats, sevī.

Jo arī zemes dzīve paiet, nemitīgi pārmainoties un atjaunojoties, tomēr tā mūs nepārvērš pūlī.

Augšāmcelsies tikai īstā daba, bet ne grēka un kaislību uzslāņojums. Augšāmcelšanās ir pārtapšana nesatrūdēšanā un nemirstībā, tāpēc tā ir uzvara pār nāvi. Augšām neceļas nekas no slimībām, sakropļojumiem un ļaunā. Turklāt augšāmceltajiem ķermeņiem nebūs orgānu un daļu, kas saistīts ar šīs grēcīgās pasaules vajadzībām. Tas attiecas uz gremošanas orgāniem, uz augšanas dzīves funkcijām, kas saistītas ar vielmaiņu un vairošanos, ar dzimumu atšķirībām. Rupjais materiālisms ir pilnīgi pārvarēts un izzūd miesas smagums. Ķermenis kļūst viegls un tiecas augšup. Visas ķermeņa īpašības, krāsa, veids, aprises – pārtop par kaut ko dievišķu. Izzūd blīvums.

Mēs visi kļūsim par vienu Kristus miesu, pieņēmuši vienu tēlu un līdzību, tāpēc, ka visus vienādi apgaismos Dievišķā pirmtēla gaisma.

Augšāmcelšanās pirmtēls jau redzams apskaidrošanā Tabora kalnā. Tāpat kā Jēzus ķermenis, kad Viņš uzkāpa kalnā, apskaidrojās un pārtapa Dievišķā godībā un bezgalīgā gaismā, tā arī sirdsšķīsto cilvēku miesas tiks apskaidrotas un mirdzēs.

Pie šī gandrīz vai eiforiskā apraksta, ko tādā vai citādā interpretācijā esam dzirdējuši bērēs un Lieldienu dievkalpojumos, Sv. Nīsas Gregors runā tālāk ko pavisam netīkamu: pēc augšāmcelšanās sekos tiesa. Tā būs Dieva mīlestības, nevis taisnības tiesa, kad cilvēks skums par saviem pārkāpumiem pret mīlestību. Zināmā mērā katrs pats būs sev tiesnesis. Augšāmcelšanā pamodies, ikviens atcerēsies visu savu dzīvi, un pats dos tai taisnīgu novērtējumu. Tiesā viss kļūs redzams kā skaidrā spogulī: vaigu – vaigā. To apgalvo vairāki redzami svētie domātāji, atgādinot, ka Kristus par Sevi teicis: Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība.

Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis, kurš dzīvojis 8. gs., atteicies no bīskapa amata, aizgājis kalnu klosterī Ninīves tuvumā un kā vientuļnieks nodevies tur svēto grāmatu studijām un lūgšanām. Viņš dziļi iepazinis Dievišķo noslēpumu dziļumus. Sirdsskaidrais Īzaks Sīrietis īpaši norāda uz to, ka mīlestība ir vienīgās durvis uz garīgo redzi. Tā ir mīlestība, kas nav no šīs pasaules – līdzināties Kristum mīlestības pilnībā pret tuvāko – tikai tad neizdibināmā vienībā notiek salīdzināšanās vai saplūšana ar Dievu, un to apspīd Augstākā Gaisma.

Sirdsskaidrie cilvēki jau dzīves laikā sāk ieraudzīt savas dvēseles skaistumu, kas ir simtkārt spožāks par saules gaismu. Tad dvēsele burtiski apreibst no Dieva mīlestības.

Svētais Gregors Teologs atstājis liecību, kas var iedvesmot katru no mums: „Kad pirmo reizi novērsies no sadzīviskā, es savu dvēseli nodevu gaišajiem debesu sapņiem, un Augstais Saprāts, paceldams mani no šejienes, aizcēla tālu no miesas, patverdams debesu telts slēptuvē, – kopš tā laika mani apspīd Trijādības gaisma, par ko spožāku mans prāts nevar iedomāties. Trijādība, kas no sava augstā troņa pār visiem izlej savu neizsakāmo mirdzumu, kas ir sākums visam, ko laiks šķir no Visaugstākā – kopš tā laika, saku, es nomiru pasaulei un pasaule nomira priekš manis.“

Vera Volgemute Rozīte
Eslingenā, 2020. g. 2. aprīlī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com