Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ja es varētu, izgudrotu vakcīnu pret paniku!

Vēstule no Ķīnā dzīvojošas latvietes

Laikraksts Latvietis Nr. 591, 2020. g. 10. apr.
Zane Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Mellupe

Zane Mellupe. FOTO Zane Mellupe.

No visām pasaules malām, kur dzīvo mani draugi un paziņas, man mēnešiem pienāk rūpju pilnas e-vēstules, sms un zvani wechat ar jautājumu KĀ TEV IET? – Tagad tādus pašus jautājumus pa visu pasauli sūtu arī es... Zemeslode it kā sarāvusies izmērā, jo mums visiem, cilvēku ciltij, tagad vienādi pārdzīvojumi un neziņa par rītdienu...

Nevienam nav noslēpums, ka Uhaņa ir daudzmiljonu rūpniecības pilsēta ar augstu gaisa piesārņojuma līmeni un līdz ar to ar daudzu iedzīvotāju stipri pazeminātu imūnsistēmu. Bet Uhaņa ir arī augstskolu megapole, līdz ar to es, līdz ar informāciju par korona vīrusa atklāšanu, vairāk pārdzīvoju par jauniešiem: studenti šajā kritiskajā momentā – tāpat kā jaunieši visā Ķīnā – ne tikai gatavojās ķīniešu Jaungada svinībām, bet galvenais – braucieniem brīvdienās pie vecākiem pa visu milzum plašo Ķīnu! (Tātad – pastāvēja neizbēgama iespēja jaunatklāto vīrusu izvadāt pa visu zemi!)

Tieši šā bīstamā iemesla dēļ visai pilsētai tika uzlikts mājas arests, kas miljoniem ķīniešu un arī ārvalstu studentiem laika gaitā kļuva par ļoti smagu pārdzīvojumu un pārbaudījumu. Es pati pārdzīvoju par savu darbinieci, kura dzīvo tieši tajā karstajā punktā.

Uhaņā karantīnas laikā tika piedzīvoti nebeidzami gadījumi, kad cilvēki apskaužamā kārtā izrādīja gan saprātīgu likumpaklausību un apzinīgumu, gan cilvēcību (piemēram, kad baumu dēļ tika uzskatīts, ka vīrusu izplata mājdzīvnieki, daži īpašnieki panikā centās no tiem atbrīvoties, bet citi centās bez saimniekiem palikušos zvēriņus glābt...). Jā, valdības politika, no malas skatoties (jo vairāk – citzemju masu mēdijos), izskatījās drakoniska, bet salīdzinājums tai par labu nebija ilgi un nav tālu jāmeklē... Diemžēl.

Milānā man pirms pāris mēnešiem bija lemts ierasties ar pēdējo reisu no Šanhajas – dienu pirms lidojumu Ķīna-Itālija atcelšanas. Milānā normālā situācijā man bija ieplānots darbs sakarā ar Ķīnas – Itālijas diplomātisko attiecību 50 gadi; tika iecerēta pirmā un ļoti plašā mākslinieka Leonardo da Vinči zīmējumu izstāde un itāļu-ķīniešu džeza festivāls Ķīnā. Milzīgi un līdz šim nebijuši notikumi abu valstu kultūras vēsturē.

Cerēju, ka varēšu produktīvi strādāt, bet Milānā uzreiz nonācu 2 nedēļu paškarantīnā. Projekta apspriedes bija jāorganizē video versijās attālināti. Un tad sākās panika, kura nav beigusies pat šobaltdien... (Projektus tomēr turpinu, ceru, ka tie, lai gan ar laika nobīdi, realizēsies.)

No Ķīnas pienāca arvien satraucošākas ziņas! Kopā ar itāļu domubiedriem nekavējoties dzima idejas par palīdzības organizēšanu Ķīnas inteliģento profesiju pārstāvjiem – kā jau visur pasaulē – vistrūcīgāk dzīvojošai sabiedrības daļai. Tā pāris mēnešu laikā izplānoju un īstenoju divas lielas starptautiskās palīdzības akcijas ķīniešu dizaineriem un zinātniekiem: China, we are with you (Ķīna, mēs esam ar Tevi) un China, our hearts beat for you (Ķīna, mūsu sirdis pukst Tev).

Tikko šīs solidaritātes akcijas bija realizētas, sākās pilnīgi pretējais process – steidzoši palīdzība bija vajadzīgu Itālijai pašai! Tā ierados Romā, lai no šejienes labāk varētu koordinēt Ķīnas atbalsta akcijas Itālijai, tās saucas „We+we, stronger together“ (Mēs+mēs, spēcīgāki kopā), „We are together“ (Mēs esam kopā), „Italy, we are with you“ (Itālija, mēs esam ar Tevi).

Tām klāt nākušas arī aktivitātes pagaidu slimnīcu celtniecībā, balstoties uz Ķīnas pieredzi. Ļoti lielas pūles bija jāvelta, lai sekmīgi noorganizētu avio specreisus ar medicīnas aprīkojumu – maskām, respiratoriem u.c (Ņemot vērā dažādus politiskus un ekonomiskus aspektus, viss šis koordinēšanas darbs ir ārkārtīgi sarežģīts un nervozs; man šo 50 darbdienu laikā ir bijusi viena brīvdiena.) Informāciju par savu pieredzi sniedzu arī pandēmijas apkarotājiem Latvijā.

Tajā pašā laikā manis pašas ģimene praktiski dzīvo nepieredzētos apstākļos – pirms pandēmijas pasludināšanas sešgadīgais dēliņš Drago kopā ar tēti Jaungada brīvdienas vadīja Bali. Kad tika paziņots par Šanhajas skolu slēgšanu uz nezināmu laiku, dēls tika aizvests uz Parīzi pie vecvecākiem un citiem radiem. Savukārt, kad es jau biju izgājusi Itālijas paškarantīnu un nopirkusi aviobiļetes, lai dēliņu vismaz pāris dienu apciemotu Parīzē, man vairs tas nebija iespējams, jo – arī Francijā tiem, kas mani satiktu, nāktos divas nedēļas uzturēties karantīnā. Dēlam ar tēvu, par laimi, izdevās no Parīzes Šanhajā atgriezties, nu jau viņi izgājuši divu nedēļu paškarantīnu savās mājās.

Gandrīz četrus mēnešus man bijusi iespēja sazināties ar dēliņu tikai wechat, – kad nu tas lielās aizņemtības dēļ vispār ir bijis iespējams...

Tad, kad situācija Ķīnā sāka stabilizēties, ļoti negaidīti nāca valdības paziņojums – ārzemniekiem atgriešanās Ķīnā uz nenoteiktu laiku liegta. Jā, joprojām esmu ārzemniece, kaut gan Ķīnā dzīvoju jau divdesmito gadu. Šis fakts no jauna pagarina manu uzturēšanos Romā.

Zane Mellupe,
speciāli no Romas
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com