Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Īpatnējas Lieldienas

Nebija tā kā citus gadus

Laikraksts Latvietis Nr. 593, 2020. g. 22. apr.
Jānis Kārkliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nekad neesmu sevi uzskatījis par ļoti kristīgu cilvēku. Jā, ticu Dievam un regulāri eju uz baznīcu. Jau no bērnības katrus Ziemassvētkus un Lieldienas esmu bijis baznīcā. Kopš būdams Melburnas Latviešu 1. evaņģēliski luteriskās draudzes valdē un vēlāk – Melburnas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes valdē esmu bijis dievkalpojumos, kad vien to esmu varējis darīt, dažreiz pat divas reizes vienā svētdienā. Lieldienās un Ziemassvētkos esmu dzirdējis svētrunas no daudz mācītājiem Melburnā; mācītājiem – Buģa, Kociņa, Saulītes, Elberta, Markovska, kā arī latviešu luterāņu mācītājiem citās Austrālijas pilsētās.

Šogad Lielās Piektdienas rītā pamodos ar pilnīgi citādu sajūtu nekā iepriekšējos gadus. Nemaz nelikās, ka būtu Lielā Piektdiena, bet daudz par to nedomāju. Tomēr tad, kad pienāca laiks, kad parasti būtu sācis gatavoties braukšanai uz baznīcu, sajūta bija daudz savādāka. Likās, ka kaut kas pietrūkst. Gribēju būt baznīcā un atcerēties Jēzus mocības. Apsēdos pie televīzijas un to uzgriezu. Vispirms pieslēdzos katoļu dievkalpojumam. Tur nevarēju iejusties. Tad atradu, ka tika pārraidīts arī anglikāņu dievkalpojums no Brisbanes. Anglikāņu dievkalpojumi ir ļoti līdzīgi luterāņu dievkalpojumiem un to noskatījos līdz beigām. Cik varēju piedalījos liturģijā, atbildot mācītājam latviski; arī tēvreizi noskaitīju latviski. Pēc dievkalpojuma noskatīšanos jutos daudz labāk. Bija gandrīz tā, kā būtu bijis mūsu pašu baznīcā, kaut trūka latviešu valodas.

Kad pienāca Lieldienu rīts, pamodos agri kā katru gadu, kaut nebiju ieslēdzis modinātāju. Atkal gribējās sēsties automašīnā un braukt uz baznīcu, bet ne tik vien, ka baznīcā nebija dievkalpojums, varēja arī būt iespēja, ka mani apturētu policija un jautātu, kāpēc neesmu mājās. Lieldienu rītā diemžēl nebija dievkalpojums televīzijā, ko varētu noskatīties. Tomēr, man bija laime, jo atradu pagājušā gada Lieldienu rīta dievkalpojuma ierakstu. Dievkalpojums bija tas, ko Svētā Krusta baznīcā vadīja mācītājs Dainis Markovskis. Jutos mazliet labāk, un pēc dievkalpojuma noskatīšanās devos brokastīs.

Iepriekšējos gadus, kad tiku mājās, ieēdu olas, ko pēc dievkalpojuma biju saņēmis no draudzes dāmām baznīcā. Šogad bija olas pašam jāvāra. To arī izdarīju, bet šīs olas nebija tādas pašas, kā tās, ko ēdu citus gadus. Ola paliek ola, tātad laikam bija tas, ka tāpat kā Lielajā Piektdienā – kaut kas pietrūka.

Iepriekšējos gados Lieldienu dievkalpojumos biju dzirdējis daudz mācītājus. Daži mani imponēja, daži man patika, viens otrs pat sevišķi nepatika, bet tomēr katru gadu braucu uz Lieldienu dievkalpojumiem ar prieku. Šogad sevišķi gaidīju Lieldienu dievkalpojumus, jo gribēju dzirdēt diakoni Rotu Stoni, ko agrāk neesmu dzirdējis. Nekas, ja Dievs to būs lēmis, varēšu diakoni Stonei dzirdēt kādā dievkalpojumā nākotnē.

2020. gada Lieldienas bija pirmās, kuras biju pavadījis mājās viens pats. Biju noskatījies dievkalpojumus un runājis ar radiem un draugiem. Telefona sarunas bija ļoti patīkamas, bet pietrūka – cilvēkus satikt un ar viņiem parunāt. Pietrūka arī izkustēšanās no mājām. Nebija tā kā citus gadus. Ceru, ka lietas drīzumā mainīsies, un varēšu atgriezties dievkalpojumos un citur latviešu sabiedrībā. Jau tagad gaidu nākošā gada Lieldienas un Lieldienu dievkalpojumus.

Jānis Kārkliņš
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com