Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvietība – Pašapziņa – Valsts

Dagmāras Beitneres-Le Gallas uzruna Latvijas Valsts svētkos Austrālijā 2019. gadā

Laikraksts Latvietis Nr. 595, 2020. g. 5. maijā
Dagmāra Beitnere-Le Galla -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dagmāra Beitnere-Le Galla Valsts svētkos Adelaidē, 2019. gada 16. novembrī. FOTO Pēteris Strazds.

Dagmāra Beitnere-Le Galla Valsts svētkos Sidnejā, 2019. gada 18. novembrī. FOTO Ojārs Greste.

Dagmāra Beitnere-Le Galla referē Sidnejas Latviešu biedrībā, 2019. gada 20. novembrī. FOTO Ojārs Greste.

Šobrīd esot še pie jums, latviešiem Austrālijā, ir silta vasara, bet Latvija ir klāta novembra rudenīgajā miglā un dūmakā. Mēs domās pieminam Latviju, lai kurā pasaules malā mēs būtu. Un kā katru gadu no 11. līdz 18. novembrim ir laiks apstādināt dienu steigu, atskatīties mūsu tautas vēsturē un pārjautāt sev, kas mēs esam un ko mums nozīmē Latvija. Mēs atcerēsimies un godināsim varoņus, kuri cīnījās ar lielu naidnieka pārspēku un nebaidījās, jo ticēja. Mēs jautājam, kas tas bija par spēku un gribas apliecinājumu neskaidrajos kara laika apstākļos, kas vairoja paļāvību rīcībai un ticībai sev un savai valstij.

Ikdiena mūs arvien biežāk rosina pārdomāt, kas ir latvietība. Vai pašizpratnes kopums, kas radās kā pretnis noniecināšanai un pārtautošanai. Kur rādās apziņa, ka esam senas valodas un kultūras mantinieki, bet esam jauna tauta un nācija? Kāds spēks savulaik dzina jaunos latviešu intelektuāļus savu tautu iedvesmoja saprast un attīstīt līdz tādai gatavībai, lai dibinātu savu valsti?

Pārfrazēju jautājumu – kā notika pagrieziens uz latvietību? Jo tautas atmodas darbinieki auga turīgās ģimenēs, kuras viņus gatavoja mierīgai un pārtikušai dzīvei, kas tolaik nozīmēja pāriešanu lielākās kultūrās un valodās. Kā tas notika un ko tas nozīmēja jaunajiem latviešu intelektuāļiem, ja viņu dzīves tika veltītas latvietībai, latviešu pašizpratnes un pašapziņas briedināšanai. Pārlūkojot viņu biogrāfijas, radinieku un pašu rakstītās atmiņas par šo pagriezienu, mums nav saglabājies kāds noteikti motivējošs teksts.

Meklēju atbildi mūsu dzejnieces Aspazijas biogrāfijā, kuras viņa vairākas reizes pārrakstījusi un katrā reizē minējusi, ka viņas privātskolotājs Kārlis Emīls Jansons viņu pievērsa latvietībai. Bet nevienā no teksta variantiem dzejniece mums neizstāsta šo mistēriju, kādi bija tie vārdi, ko teica viņai skolotājs Jansons, kas Elzu Rozenbergu ievadīja latvietībā. Mēģinu iedomāties, varbūt viņš teica: Rozenbergas jaunkundze, kļūstiet par dzejnieci. Te ir brīva niša, Jūs būsiet pirmā, brīva no konkurences, padomājiet.

Meklēju atbildi Jura Alunāna biogrāfijā, kurš bija viens no pirmajiem latviešu tautas pašapziņas modinātājiem, kas pretēji vecāku gribai, tulkoja latviešiem Eiropas dzeju un rakstīja, iedrošinot latviešus sevi saprast kā līdzvērtīgus citām tautām. Kas bija tas spēks vai apņemšanās Pirmās Atmodas darbiniekiem domāt, rīkoties, faktiski skaudri cīnīties par savas tautas pašizpratnes paplašinājumu. Iedrošināja domāt, ka mēs neesam tikai zemnieki, bet esam tauta, kas var atgūt savu vēsturē nokavēto. Ar izglītību un aktīvu kultūras un saimniecisko darbību veidot sevi par nāciju.

Kā izprast jaunlatviešu rīcību, kādi bija viņu motīvi savas tautas, latvietības modināšanā un aizstāvēšanā 19. gs., un kāda barjera atdala kautrīgos latviešus un nolieguma saēstos intelektuāļus šodienas Latvijā. Meklējot atbildi, atradu kādu domubiedru portālā Satori, kurš līdzīgi meklēja atbildi uz šo jautājumu. To izsakot, mūsu laikmeta valodā ar apbrīnu: Nasing spešal, normāli, tā jau ar tais sen senajos jaunlatviešu laikos gāja, to Z. Skujiņš tēlaini aprakstījis tai stāstā par Neikenu. Taisni brīnums, ka toreiz tomēr izauga/parādījās tāds Valdemārs, Pumpurs, Neikens, Barons, Alunāns u.c. Mierīgi tak' tie vīri varēja pār-vācoties, pieņem kādu citu skanīgāku uzvārdu, iekļauties vāciskajā vidē, neplēsties/necīnīties par gara gaismu „kašķīgajai“ tautiņai. Būtu dzīvojuši „cilvēka cienīgu dzīvi“...

Jā, patiešām, kas tas bija, kas šos cilvēku dzina plosīties un cīnīties, neviens to nelūdza, bet domāju, ka gaidīja. 19. gadsimts ir moderno nāciju veidošanās laikmets, un latviešu jaunie intelektuāļi veic savu vēsturisko misiju. Vācbaltu aprindas uz tādām jaunlatviešu aktivitātēm aizrādīja, ka necentieties: te jums simts gadu nebūs ne pašiem savs teātris, ne universitāte, ne opera... Arī cariskās Krievijas skats uz Baltiju bija nemainīgs, tas ir Krievijas piejūras līdzenums, kuru iedzīvotāji ir jārusificē. Latvieši bija nolemti pakļauties lielākām kultūrām un valodām. Taču necik ilgi top pirmās lugas un tiek ar aizrautību spēlētas, aizsākas Dziesmusvētku kustība, un top sevi apliecinošais eposs Lāčplēsis. Rīgas neparastais jūgendstils ir lielā skaitā arī pirmo latviešu arhitektu projekts. Šķiet, ka nekas latviešu pašapziņas pieaugumu nespēj aizkavēt. Taču saskaņošanās nobriedums ik pa laikam liek sevi manīt.

Šaubas par sevi un nedrošība, vai Latvija kā neatkarīga valsts spēs pastāvēt, bija arī tiem latviešiem, kad tika lemts par Latvijas likteni pēc 1917. gada revolūcijas. Tie, kas bija auguši krievu vidē un skolojušies krievu skolās, domāja, ka tikai krieviem ir īstā kultūra – mūzika, literatūra, teātris utt. Vācu skolās gājušajiem bija līdzīgas domas par vācu kultūru – no to dienu liecinieku atmiņām. Līdzās dažu samulsumam un apjukumam kā pretmets iedarbojās ticība sev un savai valstij un drosme rīkoties, lai to sasniegtu.

Latvijas valsts proklamēšana 1918. gada novembrī bija nelielas latviešu intelektuāļu grupas politiskās gribas rīcība, sajūtot vēstures brīdi un uzņemoties atbildību par šo izvēli. Bet vai visa tauta toreiz kara apstākļos bija vienota pašizpratnē, ka esam nācija, ka esam tik spēcīgi, ka varam veidot savu valsti? Pārliecību un izpratni sabiedrībā raisīja neliela intelektuāļu grupa, kuras pārliecības spēks ietekmēja un aicināja pievienoties izpratnē par sevi. Tās pamata atziņa ir – nebaidīties un ticēt.

Katru gadu sagaidot Latvijas novembri, mēs varam domās atgriezties pie šī šaubu un nedrošības laika, lai sev atgādinātu, ka mūsu nācijas drosmīgākie no mūsu priekštečiem izvēlējās latvietībai. No viņu drosmes mums ticis spēks izturēt pārbaudījumus, ko nesa 20. gadsimta vēsture un visgrūtākajā brīdī, kā brīnums, mēs izdarām pareizo politisko izvēli, saglabājam ticību un rīkojamies.

Latvietību ir veidojusi mūsu pašizpratni – valodu, vēsturi, mūsu dzimtas atmiņas, Latvijas ainavu, svētkus, krāsas un simbolus. Mentalitāti (kultūrā ieaudzinātas un iemācītas attieksmes un reakcijas) un dzīvesziņu (kā latviskā dzīvesveida nerakstīto normu).

Atceroties un godinot Latvijas dibināšanas 101. gadadienas personības, ir labi atcerēties, ka 19. gadsimtā, tāpat kā citur Eiropā, arī toreiz tas bija nelielu latviešu intelektuāļu grupu iedvesmots. Daudzviet Eiropā aizsākās nacionālā atmodas kustības valstīs, kuru tautas atradās apspiestībā, tas bija jauno nāciju veidošanās laikmets. Pašizpratne bija jāveicina arī t.s. vecajās kultūras zemēs. Amerikāņu vēsturnieks Eižens Vēbers (Eugen Weber) savu pētījuma publikāciju nosauc lakoniski – No zemnieka par francūzi (Peasants into Frenchmen). Eiropas valstu pilsoņi, sākoties modernitātes laikmetam, no zemnieku sabiedrībām veidojās par nacionālo valstu pilsoņiem. 19. gs. pēdējā trešdaļā apvienojas Itālija (1861.) un Vācija (1871.), un arī šajās zemēs tika veidota pilsonības izpratne ar piederību nācijai. No tradicionālās zemnieku sabiedrības modernitātes laikmets veido nāciju-valstu pilsoņus.

Ja mūsdienu sabiedrībā vairāk tiek uzsvērts cilvēka individuālais viedoklis, dzīves stils un identitāte, tad 19. gadsimtā bija pretēja tendence – apvienoties kopējā kustībā. Piemēram, dziedāšana korī, literārie vakari (kopīgu literāru darbu lasīšana un apspriešana), dažādas biedrības, konkursi un skates. Arī Rīgas Latviešu biedrība (RLB) tika nodibināta 1868. gadā kā Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem. Pasākumi, kas cilvēkus saveda kopā, mudināja vienam otru iespaidot, lai veidotos saskaņoti kopīgais, kas nosaka nācijas vienreizējo gaumi, mentalitāti un estētikas izjūtu. Cilvēki apvienojās un vienojās, iedvesmoja, mainīja nereti vecāku nospraustās savu pēcnācēju dzīves trajektorijas.

Patiesi svarīgs jautājums no šodienas raugoties, kāpēc tie cilvēki tā upurēja savas dzīves, jo varēja taču bez lielas piepūles pārvācoties, pārpoļoties, pārkrievoties, iekļauties kādā lielākā gatavā struktūrā un dzīvot mierīgi. Kāpēc viņiem tas bija jādara? Jautājums vietā un laikā, jo šodien latvieši nereti pamet valsti, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi, un arvien mazāk paliek argumentu, ko teikt tiem, kuri saka, globalizācijas procesi, var Latviju aizslaucīt, tāpēc labāk neturēties tik ļoti pie latvietības.

Šodien situācija līdzinās 19. gadsimta procesiem, tie varēja arī nebūt labvēlīgi jaunajiem latviešu intelektuāļiem, kuri ieguva labu izglītību iesākumā vācu skolās, tad Krievijas augstskolās. Daudzi no viņiem pirmos dzejoļus rakstīja vācu valodā – Aspazija, Rainis, Blaumanis. Daudziem mājas sarunu valoda bija vācu (Jāzeps Vītols). Un tomēr viņi kļuva un palika latvieši un deva savu ieguldīja latvietībā. Kas vieno šos cilvēkus pagriezienā uz latvietību?

Sociālā rakstura koncepts skaidro, kā psihiskā enerģija lielās līnijās pārveidojas specifiskās psihiskās enerģijās formās, kuras ir sabiedrībai nepieciešamas tās pastāvēšanai. Sabiedrībā vienmēr būs cilvēki, kuriem ir lielāka ietekme uz saviem laikabiedriem un spēcīgāka motivācija savu mērķu realizēšanā. Spilgts piemērs ir Kr. Valdemārs, Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meirovics.

Sociologa Deivida Rīsmana teorija skaidro sociālā rakstura iespaidu uz attiecībām sabiedrībā, kā viena vai otra sociālā rakstura kritiskā masa nosaka laikmeta seju, kas ļauj ieskatīties 19. gadsimta radītajiem raksturiem.

Pirmais sociālā rakstura tips ir tradicionāli-vērstais (tradicional-directed), jūtas piederīga savai kultūrai, ikdienā cenšas uzturēt ciešus kontaktus ar cilvēkiem. Viņi nesagaida no citiem neko īpašu, dzīvo un ļauj dzīvot citiem. Izvairās no uzvedības, kas liktu kaunēties (kauns no cilvēkiem). Viņi ir atkarīgi no dzīves tradicionālā ritējuma. Viņi respektē citu jūtas un likumus, šim rakstura tipam piemīt augsts attīstības potenciāls. Sabiedrības, kurās izteikti dominē šāds sociālā rakstura tips, atbilst agrārajai, mednieku, zvejnieku sabiedrībai, tas ir tradicionālais sociālais raksturs.

Otrais sociālā rakstura tips – uz iekšu-vērstais (inner-directed), jau no bērnības ir iemācījies sevi skatīt kā neatkarīgu personu, ir iecentrēts sevis pilnveidošanai un attīstīšanai. Šī tipa cilvēkos stipri jūtamas vecāku balsis, vēlāk citu autoritāšu ietekme, kas iespaido viņu darbību. Viņiem ir tendence just vainas apziņu, bet, tā kā uzvedības pamatprincipi iecentrēti bērnībā, šī tipa personas ir apveltītas ar lielu iekšēju stabilitāti un viņu dzīvei raksturīga pašrealizācija un neiedomājama mobilitāte. Ja šāda sociālā rakstura tips, pie labvēlīgiem apstākļiem, spēj kļūt par kritisko masu, tad viņi vairo sasniegumus un attīsta sabiedrību, kurā dzīvo. Otrais sociālais tips rada sabiedrībai kultūras sasniegumus un vienlaikus atrod savas dzīves motivāciju un piepildījumu. D. Rīsmans, kā piemērus min 19. gs. lielās nācijas un to sasniegumus.

Analizējot pirmo un otro sociālo raksturu, atklājās, ka tiem daudz kopīga, tajā nozīmē, ka raksturs vecāku veidots agrā dzīves posmā, tikai uz iekšu vērstais sociālais raksturs ir gatavs mācīties no pieredzes un/vai arī intensificē publisko viedokli. Tie attīsta sevi un savu pašapziņu, līdz pasauli padara par savām mājām.

Trešais tips – uz citiem-vērstais (other-directed) ir pretmets otrajiem. Šī tipa raksturs orientējas uz tālajiem signāliem, ko saņem no citiem, bet tie parasti nav viņu vecāki, un, vadoties pēc šiem signāliem, veido savas dzīves mērķus un īsteno darbības. Šāda tipa personas top laikmetos, kad ģimene nav vairāk maza noslēgta sistēma. Uz citiem vērstie ir kosmopolīti. Viņiem starp pazīstamo un svešinieku neeksistē robežas, kuras savukārt tradicionāli vērstās personas uztur stipras. Viņi māk svešo ātri padarīt intīmu, viņi visur jūtas kā mājās, spēj strauji pielāgoties un mainīties. Bet citi interesē tiktāl, ciktāl tie palīdz realizēt viņu mērķus. Viņi ir jutīgi uz citu cilvēku ekspektācijām un citu vēlmēm.

D. Rīsmans uzsver, ka katram no šiem sociālajiem tipiem ir savas priekšrocības un sava loma sociālajā dzīvē. Taču katru laikmetu maiņu ievada viena vai otra sociālā rakstura kritiskās masas dominance. Teorija piedāvā skaidrojumu, kāpēc nacionālo valstu attīstība šodien rit ar izteiktu trešā sociālā rakstura dominanci, jo mainījies ir ekonomiskās dzīves modelis. Modernā sabiedrība tehnoloģiju attīstības laikmetā rada informāciju un pakalpojumus. Tādai ekonomikai vajag trešā sociālā rakstura pārstāvjus. Viņi tiek audzināti, kultivēti un atbalstīti.

Laiki mainās, mainās sabiedrība. Mūs katru iespaido laikmets, kurā dzīvojam. Un tieši tāpēc šodien, atzīmējot Latvijas valsts dibināšanas 101. gadadienu, mēs varam uzteikt un cildināt tos mūsu tautas priekšstāvjus, kuru intelekts, gars un sociālais raksturs bija vērsts kopējā labuma veidošanai. Šodien skan svarīgi un aktuāli Ata Kronvalda uzruna latviešiem – pēc „dedzīgas un diženas tēvuzemes mīlestības“, kas aicina pēc jūtām, kuras palīdz augt katram un visiem kopā kā tautai. Piederība latvietībai nav asiņu piederība, tā nav pilsoņa pase. Latvietība arī šodien ir atvērta katram, kurš sirdī jūtas piederīgs Latvijai, tās valodai un kultūrai.

Svinēsim mūsu valsts 101. dibināšanas gadadienu un pieminēsim mūsu karavīru spēku, drosmi un apņēmību izcīnīt pēdējo kauju ar Bermontu-Avalova karaspēku 1919. gadā. Šogad ir šo leģendāro kauju simtgade. Godināsim mūsu karavīrus un visu tautu, kura šajās dienās izcīnīja pēdējo kauju par Latviju.

Aspazijas spilgti izteica lugas Sudraba šķidrauts varones Gunas vārdiem:

Kad stunda sit, tad visi tie,
Kas bija mazi, zemi, nepazīti,
Uz āru nāk un top par varoņiem.

Mēs esam vienīgā tauta Eiropā, kurai ir savi privāti rituāli ar valsti – 11. novembris, kad pateicībā par izturību un varonību, atceramies un godinām mūsu varoņus. Par bermontiādes kauju nozīmi tautas atmiņā to atdeva vēsturnieks Arnis Radiņš 90. gadu sākumā. Tā radās spontāna tautas tradīcija – svecīšu vakars Brāļu kapos un Daugavas krastmalā.

Godinot tautas priekšstāvjus, kuri nebaidījās, bet gudri un drosmīgi dibināja Latvijas valsti 1918. gadā, un pieminot mūsu varoņus, kuri gudri un drosmīgi aizstāvēja Latviju 1919. gadā, mums jābūt viņu spēka, apņēmības un arī upuru cienīgiem.

Saules mūžu Latvijai!

Dagmāra Beitnere-Le Galla
Latvijas Valsts svētkos Austrālijā 2019. gadā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com