Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atvadu vārdi Andrejam Ozoliņam

Pārliecināja latviešus Anglijā uzticēties Latvijas jauniešiem

Laikraksts Latvietis Nr. 597, 2020. g. 20. maijā
Vītolu fonds -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Ozolins

Andrejs Valdis Ozoliņš. FOTO PBLA.

Klusums... Klusums... Tad diriģents paceļ zizli, veras priekškars, un sāk skanēt mūzika. Un tajā brīdī sāk runāt mīlestības valoda, jo tieši tajā mūzika sarunājas ar ļaudīm. Taču ikkatrai melodijai, tāpat kā cilvēka dzīvei, ir sākums un ir arī nobeigums, kad izskan pēdējā nots, aiz sevis atstājot vien atmiņas un atklāsmi, ka kaut īsu mūža mirkli ir bijusi iespēja būt tuvu, tuvu klāt tai valodai, kurā ar cilvēkiem sarunājas Dievs.

Šobrīd, kad Tēvzemē baltas zied ievas un savu mūziku bagātīgi cilvēkiem dāvā putni, debesu vēstneši, tālajā Mūžības ceļā devies ilggadējs Vītolu fonda draugs un atbalstītājs Andrejs Ozoliņš. Daudziem fonda stipendiātiem viņa vārds allaž saistīsies ne tikai ar saņemto finansiālo atbalstu, bet arī ar mūziku, ar operas izrādēm un baletu, ar Balto namu, ar šo svēto mirkli, kad mūzika dāvā spārnus un ļauj pacelties pāri ikdienībai.

Un vēl Andrejam Ozoliņam piemita nesalaužama pārliecība, ka Latvijas nākotni varam droši uzticēt tās jauniešiem: ,,Jaunība ir cerību un sapņu pilns laiks, kad cilvēks atrodas sava ceļa sākumā un viņam ir pietiekami daudz spēka un izturības, lai sasniegtu iecerēto. Taču, lai radītu pamatu panākumiem nākotnē, ir nepieciešama centība un neatlaidība. Ar centīgu un neatlaidīgu darbu jaunieši kaļ ne tikai savu laimi, bet arī Latvijas nākotni.“

Vītolu fonda sadarbība ar Andreju Ozoliņu un Anglijas Latviešu izglītības fondu aizsākās 2003. gadā, kad viņš pēc iepazīšanās ar Vītolu fonda darbību un mērķiem izlēma ierosināt mainīt organizācijas statūtus, lai varētu atbalstīt mazturīgus, bet centīgus un talantīgus Latvijas jauniešus. Vispirms tika dibināta Anglijas Latviešu izglītības fonda stipendija, tad pievienojās Daugavas Vanagu Bradfordas nodaļa, Anglijā dzīvojošais Emīls Gailis, tika izveidotas Maijas un Nikolaja Bisenieku piemiņas stipendijas, Vilmas Silarājas piemiņas stipendijas un Daugavas vanagu Birmingemas nodaļas, Mākslinieku un daiļamatnieku kopas stipendijas. Savukārt, dibinātā Andreja un Dulsijas (Dulcie) Ozoliņu stipendija ir bijusi atbalsts 18 studentiem. Ikkatrs ieguvis izglītību un izveidojis veiksmīgu karjeru.

Andrejs Ozoliņš bija tas, kurš latviešus Anglijā pārliecināja uzticēties Latvijas jauniešiem, savukārt pats allaž ar lielu atbildības sajūtu kopā ar valdi izvērtēja, kā ziedojumus un testamentos atvēlētos līdzekļus likt lietā. Kopā izmaksātas 277 stipendijas un, pateicoties Andreja Ozoliņa darbam, ziedots pusmiljons eiro jauniešu izglītībai Latvijā.

Nozīmīgs ir Anglijas Latviešu izglītības fonda atbalsts, taču īpaši augstu vērtējama bija Ozoliņu ģimenes, Andreja un Dulsijas, vēlme tuvāk iepazīt savus stipendiātus, dalīties savā dzīves pieredzē un atziņās un dāvāt viņiem prieku, ko sniedz mākslas baudījums, jo Anglijas Latviešu izglītības fonda stipendiāti ik gadu saņēma vienu no skaistākajām dāvanām – operas apmeklējumu.

Kad Andrejam Ozoliņam jautāja, kādēļ tas tiek darīts, viņš paskaidroja: „Uz šo jautājumu varētu atbildēt pavisam īsi – atmaksāju parādu. Parādu par labestību un palīdzību, ko esmu saņēmis no cilvēkiem, kas man ir devuši iespēju iegūt augstskolas izglītību. Savukārt kultūras un mākslas pārzināšana manī ir radījusi vēlēšanos palīdzēt arī citiem iepazīties ar lietām, kas viņiem ir jaunas, neredzētas un nedzirdētas. Kamēr spējam, to mēs ar Dulsiju darām. Viņa zina manu dzīves stāstu un palīdz man atmaksāt to, ko uzskatu par mūža parādu. Tas nav slogs, jo mums pašiem ir prieks, ka varam palīdzēt.“

Andrejs Ozoliņš dzimis Rīgā 1935. gadā. 1944. gadā ģimene uzsāka bēgļu gaitas un nokļuva Anglijā. Skolā Andrejs mācījās tikai līdz piecpadsmit gadu vecumam, tad nācās uzsākt laukstrādnieka gaitas, un viņš, iespējams, būtu palicis bez izglītības, ja viņam kāds gandrīz nepazīstams cilvēks, Džons Sims no Āfrikas, nebūtu piedāvājis segt mācību maksu, lai neklātienē varētu turpināt izglītību. Vēlāk Andrejs studēja skolotāju koledžā, sāka strādāt vidusskolā, bet 1962. gadā ieguva Londonas Universitātes (General Honours) grādu matemātikā un fizikā.

Tika nodibināta ģimene, un par Andreja mūža draugu un visu viņa ideju atbalstītāju kļuva jaunā studente Dulsija Alena (Dulcie Allen). Abi kopā nodzīvoja skaistu, mīlestības un savstarpējas uzticības pilnu mūžu, uzaudzināja un izskoloja divas meitas.

1970. gadā Andrejam Ozoliņam izdevās dabūt darbu Leicester Polytechnic (Lesteras Politehniskajā institūtā), taču arvien vairāk laika tika veltīts darbam latviešu organizācijās. Garš ir padarīto darbu saraksts, ne velti 1980. gadā Andrejs tika aicināts kandidēt Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā (LNPL) padomes vēlēšanās. 1996. gadā viņš pensionējās, bet 1997. gadā kļuva par Anglijas latviešu izglītības fonda priekšsēdi.

Ir beigusies kāda skaista mūža melodija, ir atskanējis pēdējais akords. It kā iestājies klusums... Klusums? Nē, jo gan tālumā, gan tepat blakus joprojām skan brīnišķa mūzika – ne ar ausīm, bet sirdi saklausāma. Mazliet skumja, mazliet smeldzīga, bet ļoti, ļoti gaiša – kā mīlestības pilns cilvēka mūžs, kurš saskaņā ar savu pārliecību ik gadu, ik dienu, ik stundu pratis nodzīvot.

Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!

Vītolu fonds
12.05.2020.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com