Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Pandēmijas ēnā

Laikraksts Latvietis Nr. 598, 2020. g. 27. maijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Anda Buškevica. „Peonijas brūkleņu mērcē“. 2020. FOTO Māris Brancis.

Jelgavas avīzē Zemgales Ziņas, kas iznāk tikai reizi nedēļā krietni pabiezā apjomā, sadaļā Kultūra ik numurā ir rubrika Pretskats, kuras jaunākajā laidienā savas pārdomas par notiekošo sabiedrībā uzrakstījusi filozofe, skolotāja un režisore Elīna Apsīte. Tajās teikts:

„Kas jums šajā laikā pietrūkst visvairāk? Cilvēciskas saskarsmes, kultūras notikumu, vienkārši enerģijas un ideju apmaiņas? Cik ļoti cilvēks, ikviens no mums, kulturalizēts! Animal culturalis – par dabisko mūsos un par kultūras kodu man ir jādomā arvien biežāk un biežāk.“

Par to pašu arīdzan man nākas domāt šajā pandēmijas ēnā. Tikai mazliet citā aspektā.

Vienmēr priecājos un pat brīnos, cik cilvēki ir cieši jo cieši saāķēti ar kultūru. Bieži nākas redzēt gājējus uz ielām ar ausīs saspraustiem puļķiem, ar ko tie iezīmē, ka šobrīd bauda kultūru, tas ir, klausās mūziku (varbūt šobrīd nav svarīgi, kādu tieši), tādejādi norobežojoties no apkārtnes, arī no ļaudīm. Citkārt pamani skrējējus, kuri izkustina savus locekļus, mērodami garas distances, skrienot pēc veselības, arī viņiem ausīs ieriktēti ausruņi. Parasti novērojamas jaunās māmiņas, kuras stumj ratiņus ar pirmdzimto un, neko daudz neredzot, skatās savā mobilajā telefonā – lasa jaunumus, apmainās ar jaunākajām klačām, sazinās ar draugiem un paziņām, vērtē notikumus utt.

Pandēmijas laikā, kad slēgti kinoteātri, kultūras nami, teātri, koncertzāles, pat vingrošanas zāles, spēļu automātu ūķi un kad nevar ne piedalīties tautas deju ansambļu mēģinājumos, ne padziedāt koros, tātad – kad ļaudis ir ieslēgti savās četrās sienās ar vai bez ģimenes, cilvēki saprot, cik viņi ir neglābjami cieši saķēdēti ar dažādām kultūras izpausmēm un, piepeši atšķirti no tā visa, izjūt graujošu diskomfortu.

Katrs no mums ir sasaitēts ar civilizācijas radīto kultūru, ka bez tās vairs neviens nespēj pastāvēt, neprot palikt vienatnē pats ar savām domām. Bez civilizācijas trokšņiem, kā šķiet, domas paliek savā migā un nevēlas līst ārā dienasgaismā. Cilvēks ir atradis patstāvīgi un pastāvīgi domāt. Ik mīļu brīdi viņam nepieciešami ārēji impulsi, lai sāktos prāta darbība vai izklaidētos. Skrienot vai ejot garus gabalus, viņš neprot ieklausīties dabā. Dabas klusums un putnu dziesmas ievaino kulturālā cilvēka dzirdi, un viņa acis nespēj uztvert ainavas maiņas.

Man, kurš nav tik dziļi saindējies ar kultūru, patīk vērot gaismas kustības un krāsu vibrācijas apkārtnē, saules vai sala iedarbību uz vidi, labprāt nogriežu radio, lai koncentrētos uz sevi, savu domu un izjūtu darbu – šajā dramatiskajā laikā nejūtos omulīgi, ka nedrīkstu aiziet uz muzeju un iepazīties ar mākslinieku jaunāko veikumu, aci pret aci būt mūzikas radīšanas brīdī. Tiesa, mani gaida grāmatas, kuras nespēju visas izlasīt, kamēr citi nevar paņemt rokā jaunāko grāmatu, jo bibliotēkas ir slēgtas.

Ko lai dara cilvēks parastais, kuram ārpus darba, ikdienas rutīnas un pienākumiem, ārpus ģimenes un draugu loka nav nekādu interešu? Cik ilgi skatīsies TV, kur pandēmijas laikā visbiežāk rāda vecus raidījumus un filmas, kas jau vairākkārt redzētas? TV notrulina, neļauj radoši izpausties. Arī dārzā ne katru mīļu brīdi vari ielīst – auksts taču. Kur atrast risinājumu nespējai būt vienatnē ar sevi?

Es brīnos par tā saucamajiem krieviski runājošajiem, kuriem praktiski nepastāv amatiermāksla tik plaši kā latviešiem, kuri dzied, dejo, auž, zīmē un tamlīdzīgi. Izeja ir tikai apreibināties ar visādām vielām, traucēt citiem, graut, sist un zagt.

Kā izklaidēties? Vecāki un skola nav iemācījusi saprast, ka viss ir mūsu pašu rokās. Interesanti dzīvot ir atkarīgs no mums pašiem. Neesam taču nākuši šai pasaulē, lai tikai eksistētu vai bezmērķīgi izklaidētos, bet radoši sevi pierādīt pasaulei. Katram dzīvojot, ir dots kāds uzdevums. Mēs esam homo sapiens – saprātīgais cilvēks. Vai mēs domājam? Vai patiesi esam animal culturalis?

Cik gaiša kļuva tā pirmdiena, kad, iedams skatīties izstādi, ko ir sarīkojuši Jelgavas mākslas studijas Mansards audzēkņi šajā aizlieguma laikā, un dodamies garām pilsētas bibliotēkai, pārsteidz, ka durvis, kas vēl pāris dienas atpakaļ bija slēgtās, piepeši ne no šā, ne no tā ir atvērtas un ka pa tām iznāk laimīga sieviete ar grāmatu kaudzīti rokās. Apmulstu, apstājos, nesaprazdams, vai tā ir patiesība, ko redzu? Tad piepeši ataust gaisma – bibliotēka tak atkal ir atvērta, tiesa gan, ievērojot zināmus ierobežojumus.

Nu arī es esmu laimīgs, ka ierobežojumu un aizliegumu laiks pamazām sāk atkāpties, un dodos turpat blakus bibliotēkas ēkai, kur atrodas mākslas studijas Mansards brīvdabas galerija, liekas vienīgā Latvijā, kas atvērta katru diennakts stundu. Tās vadītāja Raita Junkera rosināti dažāda vecuma studijas audzēkņi radījuši darbus, veltītus Jelgavas 755 gadu jubilejai. Tajos skatītājs sastopas ar seno Jelgavu, kādu to saglabājušas senas pastkartes un fotogrāfijas. Studijas vadītājs rosinājis katram dalībniekam izvēlēties gan sižetu, gan krāsu pielietojumu, lai parādītu gan Jelgavas Latviešu Biedrības namu, gan veco tirgus laukumu, seno tiltu pāri Driksai, klasisko ēku rindas upes krastā un citus.

Jā, pamazām atgriežamies dzīvē. Lūk, 15. maijā Sv. Trīsvienības baznīcas torņa galerijā atvēra bez sveicēju ziediem Andas Buškevicas ziedu gleznojumu izstādi Pujenes brūkleņu mērcē. Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs gaida darbus Ģederta Eliasa balvas konkursam par lauku tēmu latviešu glezniecībā. Pilsēta savu lielo 755 gadu jubileju nesvinēs, kā parasti ar koncertiem un visādiem notikumiem. Pagaidām tas notiks virtuāli ar interneta palīdzību, taču jau sāk plānot tālākos vasaras notikumus, piemēram, starptautisko šamota skulptūru festivālu jūnijā un citus.

Vēl gan esam pandēmijas ēnā, taču gribas cerēt, ka ļaudis pamazām atklās, ka arī kultūras patērēšana tik bagātīgās devās jāpārtrauc, atkal jāiemācās būt patstāvīgam, jāiemācās redzēt, dzirdēt, domāt un radīt, kas ir cilvēka uzdevums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com