Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vārdi Jēkaba Ziedara piemiņai

In memoriam. 20.05.1924. – 11.05.2020.

Laikraksts Latvietis Nr. 604, 2020. g. 8. jūlijā
Andris Tolks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Ziedars

Jēkabs Ziedars
20.05.1924. – 11.05.2020.

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts;
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs…

Šīs dzejas rindas man spontāni ienāca prātā mirklī, kad mani bija sasniegusi ziņa, ka Jēkabs Ziedars š.g. 11. maijā beidzis savas zemes gaitas un devies mūžībā. 20. maijā viņš būtu kļuvis 96 gadus vecs. Jēkaba Ziedara daudzo paziņu un draugu pulkā, kādi viņam bijuši, es noteikti esmu pats tālākais un droši vien pēdējais, mūsu pazīšanās bija neilga – vien nepilnus pēdējos septiņus gadus. Nekad klātienē neesam tikušies, spieduši viens otram roku, komunicējām tikai ar vēstulēm, tās rakstījām gana bieži.

Bijām domu biedri, mūs vienoja interese par savu dzimtu vēsturi. Jēkabs bija veicis plašu pētījumu par Ziedaru dzimtas saknēm Dunikā, Dienvidkurzemē. Pētījuma rezultāti apkopoti grāmatā ZIEDARI. Viena Dunikas leitīšu ģimene (1999.g). Grāmatai ir nenoliedzama lokāla kultūrvēsturiska vērtība. Līdzīgu pētījumu biju veicis arī es. Un tad atklājās, ka mūsu vectēvi bijuši brāļi, un mēs abi attiecīgi esam otrās pakāpes brālēni! Pārsteigums un prieks! Mūsu sarakste bija intensīva, daudz ko viens no otra uzzinājām un viens otram pastāstījām.

Jēkaba šūpulis kārts Dunikas pagasta Sedviņu ciemā 1924. gada 20. maijā. Skolas gaitas uzsācis Silenē, vēlāk mācījies ārodskolā Daugavpilī. 1940. gadā, kad Latvija tiek ierauta postošo vēsturisko notikumu virpulī, Jēkabs ir Liepājā, lai mācītos Liepājas Valsts tehnikuma elektrotehnikas nodaļā. Te viņš piedzīvo pirmo krievu okupāciju, Baigo gadu, kara sākšanos, vācu armijas ienākšanu Liepājā. Pirms iesaukšanas vācu armijā vēl pagūst absolvēt tehnikumu un iegūt vēlāk tik noderīgo elektriķa specialitāti, apliecinātu ar tehnikuma diplomu.

Liktenis Jēkabam ir labvēlīgs, viņa vienība Austrumprūsijā lielās kaujās neiekļūst, veiksmīgi iziet no Dancigas aplenkuma, nonāk Štetīnā, kur tiek gaidīts kuģis nosūtīšanai uz Kurzemi. Plāns tomēr nerealizējās, rit kara pēdējās nedēļas, valda liela nenoteiktība. Vācijas kapitulāciju Jēkabs sagaida uz kuģa Baltijas jūrā kaut kur tuvu Dānijas krastam. Seko gūsts, kaleidoskopiska gūstekņu nometņu maiņa, līdz beidzot tiek saņemta Atlaides apliecība, kas apliecina atbrīvošanu no gūsta un dod tiesības dzīvot pārvietoto personu nometnē. Tā ir Saules DP nometne Gestahtā, kur Jēkabs laimīgi atrod savu māti. Svešas armijas mundieris ir novilkts, ir atgūts vārds un pašcieņa!

Nākošie gadi pavadīti visnotāļ produktīvi. 1946. gada 1. jūlijā Jēkabs kļūst par Baltijas Universitātes studentu. Šo savu studiju laiku viņš vēlāk aprakstīs ar lielu sirsnību kā īpašu laiku savā dzīvē. Jēkabs ir to 24 studentu vidū, kas nodibina studentu korporāciju Gersicania, vēlāk kļūst par korporācijas filistru. 1949. gada 30. maijā Jēkabs kopā ar māti ieceļo Austrālijā, kas kļūst par viņa otro dzimteni. Viņš atsāk studijas Melburnas Universitātē, kuras beidz ar bakalaura grādu elektroinženieru zinātnēs. Lielāko daļu profesionālās karjeras strādājis firmā Bechtel kā stiprās strāvas nodaļas vadītājs. Nodibina ģimeni; drīz pasaulē nāk dēls Andris un meita Ilze. Bērniem nodibinot savas ģimenes, Jēkabs kļūst par vectēvu septiņiem mazbērniem. Tā bija jēgpilna dzīve, piepildīta ar darbu un rūpēm, bet tajā netrūka arī panākumu un prieka.

Jau no pašiem mūsu pazīšanās sākumiem, kad Jēkabs jau bija uz savu 90 gadu sliekšņa, mani ir pārsteidzis, iespaidojis un sajūsminājis viņa domas asums un skaidrība, viņa aktīvā un dzīvā interese par notikumiem un situāciju pie mums Latvijā. Viņa uzmanības lokā bija daudz kas, tai skaitā demogrāfiskā situācija un dzimstības problēmas Latvijā. Par šo tēmu 2009. gadā publicēta grāmata Šūpo šūpuli. Tikai nepilnus divus gadus atpakaļ, 2018. gadā, klajā nāca viņa trešā grāmata Puišķins, Anūts un Džeks. Kā tas toreiz bija – atmiņu stāsts par pieredzēto un pārdzīvoto no agras bērnības līdz laikam, kad viņš sāk jaunu dzīves posmu Austrālijā.

Jēkabs nodzīvoja ilgu un ražīgu mūžu, no kura var mācīties, kā pastāvēt un nesalūzt, kā cīnīties un nepadoties, kā censties un sasniegt nospraustos mērķus. Atmiņas par bijušo vienmēr ir personīgas, tās ir katram savas. Man viņš paliks atmiņā kā gudrs, ar dzīves pieredzi, asu prātu un humoru apveltīts vīrs, atcerēšos viņa tiešos, trāpīgos un reizēm nesaudzīgos spriedumus par sabiedriski politiskās dzīves norisēm pie mums Latvijā, atcerēšos kā interesantu komunikācijas partneri, kura man ļoti, ļoti pietrūks.

Jēkabu Ziedaru bija par ko cienīt viņa aktīvās dzīves gados un pieminēt tagad, kad viņa vairs nav.

Sit tibi terra levis!*

Apliecinot visdziļāko līdzjūtību Jēkaba Ziedara tuviniekiem, patiesā cieņā, –

Andris Tolks.
Jūrmalā, 2020. gada 30. jūnijā

* Lai tev vieglas smiltis!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com