Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šāviens kājā

Koptā mūzika pandēmijā un postpandēmijā

Laikraksts Latvietis Nr. 605, 2020. g. 15. jūlijā
Dāvis Eņģelis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
arterritory

„Vai tu jau pieteicies kursos, lai beidzot apgūtu kādu sabiedrībai pa īstam vajadzīgu profesiju?“ (Egils Upatnieks, obojists, LNSO oboju grupas koncertmeistars).

Ir saulaina pandēmijas diena, vēl neziņa par pilnīgi visu, bet pastkastīte iepriecina ar sūtījumu – zviedru ierakstu nams BIS Records atsūtījis jaunāko Pētera Vaska disku. Uz vienas no pastmarkām dzīvojas Pepija Garzeķe un pērtiķītis Nilsona kungs. Šī jaukā nejaušība, kas, iespējams, nekad vairs neatkārtosies, uzmundrina – Pēteris Vasks un Pepija Garzeķe uz mirkli ir satikušies.

Pirms dažām dienām Latvijas Radio studijā novadīju sezonas noslēdzošo tiešraides koncertu. Pandēmijas virpuļa viducī, kur koncertdzīve faktiski nepastāvēja, radio Klasika sāka translēt pianistu koncertus, protams, bez klausītājiem. Pēdējā koncerta pēcsajūtu iespējams sasummēt vienā domā: nu jau būs gana. Man virsū uzvēlās tukšuma sajūta, kaut nebiju nospēlējis nevienu noti, tikai pieteicu un atteicu skaņdarbus. Tas patiešām nebija koncerts, kā to pa dienu jau bija pavēstījis klarnetists Egīls Šēfers. Nebija ne miņas no rituāla – tā ir viena būtiska atbilde uz jautājumu, kas tad ir koncerts. Tas ir jautājums, kuru biju sācis pārcilāt, gaidot koncerta sākumu. Jau piesaukto tukšuma sajūtu noteikti pastiprināja nogurums. Nogurums no tā, ka viss ir apstājies un abpusēja enerģijas apmaiņa ir atdūrusies pret kameru objektīviem.

Vērojot tiešsaistes koncertus, ātri tapa skaidrs, ka ierastajā vienādmalu trijstūrī komponists-mūziķis-klausītājs par nozīmīgāko punktu kļuvis viduspunkts, kurā atrodas skaņu režisors. Ja koncerta skaņa nav izcila, tad pievērst visu uzmanību mūzikai no dzīvokļa dīvāna un likt sev noticēt, ka tas tiešām ir to vērts, kļūst jo grūtāk.

Mēģinu noskaidrot, kā klājas mūzikas profesionāļiem citās jomās. BIS Records direktors Roberts fon Bārs vēstulē izgāž dusmas uz Zviedrijas premjerministru, kurš zviedru pensionārus pakļāvis nežēlīgam sociālam eksperimentam. Kompānijas un savu likteni Bārs apraksta ar veselīga sarkasma devu – lai arī jaunu ierakstu veikšana pašlaik nav iespējama, un mēnesī izdoto albumu skaits samazinājies no sešiem uz četriem/pieciem, līdz 2022. gadam vēl ir ko izdot. Protams, ja kāds vēl kaut ko nopirks. „Mūs tas lielās līnijās neietekmē, ja vien, protams, es nesaķeršu vīrusu un nenomiršu,“ Bārs kopsavelk situāciju pandēmijas krīzē.

Kā pirmie dīgsti vēl neiesilušā pavasara zemē nu sāk parādīties daži koncerti ar nelielu klausītāju skaitu. Kad sākās izolācija, radio Klasika tiešā ētera intervijās sazvanījāmies ar mūziķiem un parunājām par dzīvi. Iesākumā šķita, ka daļa mūziķu par neskaidro nākotni ir noskaņoti visnotaļ cerīgi. Kādu mēnesi vēlāk sāka likties, ka optimistisks cerīgums bijis pāragrs. Arī šie koncerti pirmajā mirklī liek domāt, ka viss atkal atgriežas vecajās sliedēs, bet man tie atgādina trauslos dīgstus, kurus, nedod Dievs, pārliesi vai izkaltēsi. Skaidri kaut ko pateikt vēl nav iespējams, bet intuitīvi šķiet, taisnība tiem, kas saka – viss grūtākais vēl tikai priekšā, un Egila Upatnieka ironiskais izteikums diemžēl nepaliks bez svara. Bet tad noklausos raidījumu Etnovēstis ar komponista Uģa Prauliņa apliecinošo, enerģisko vēstījumu, kas uz brīdi liek sajusties labāk par mūziķu nākotni. Sazvanos ar Margo Zālīti, un viņa jau sarunas sākumā pasaka – ja viss būs tikai slikti un vēl sliktāk, tad vispār nekam nav jēgas.

Skaidrs, ka šis laiks jo sparīgāk uz sarežģītiem jautājumiem liek meklēt atbildes koncertu organizatoriem un institūciju vadītājiem – kā turpmāk veidot koncertdzīvi, kā komunicēt ar sabiedrību, un kuri lēmumi būs vistālredzīgākie. Varbūt orķestru mūziķi vēl labu laiku sēdēs atstatus, un drīz tiks organizēti iepirkumi nošu digitālajām planšetēm. Tas gan neatrisinās skaņas balansa un citus jautājumus. Iespējams, visbūtiskāko no tiem nesen noformulēja diriģents Normunds Šnē, – ka visupirms „mūzika ir kopā būšana, nevis izolēšanās.“ Par būtisku aspektu runā režisore Margo Zālīte – par uzdevumu mākslu darīt pieejamāku plašākām sabiedrības grupām. Tā ir saruna, vai vispārīgāk sakot, komunikācija ar savu jau esošo un, ļoti vēlams, vēl topošo klausītāju, kas šajā laikā būs vēl izšķirošāka. Margo vīzija par mākslu, šajā šaurākajā kontekstā – koptās mūzikas kultūru, kas ir dažādu sabiedrības grupu iesaistoša, komunicējoša un kopības sajūtu veicinoša, man šķiet jēgpilns sākuma punkts, no kura veidot scenārijus un rīcības plānus nākotnei.

Miglaini atminu, kādā Facebook komentāru virknē mūzikas kritiķe Inese Lūsiņa bija ierakstījusi – apliecināt savu sajūsmu ar svilpieniem klasiskās mūzikas koncertā gluži neklātos. Ja es strādātu kādā koptās mūzikas administrācijā, uzstātu uz pilnīgi pretējo – nāciet uz koncertiem klausīties mūziku, vienalga kā ģērbti, plaudējiet, rībiniet kājas un svilpiet, bet mēs jūs gaidām!

Mans ideālais klausītājs ir tāds klausītājs, kuru varētu regulāri sastapt gan Aleponijā, kur svilpieni starp aplausiem ir tikai laba zīme par publikas atzinīgumu, gan Lielajā ģildē. Jo citādāk, pat apmeklējot koncertu, var piemesties vientulības sajūta. Koncertu etiķete ir atsevišķa tēma, bet izturēties vīpsnājoši pret klausītāju, manuprāt, ir šāviens sev kājā. Lielisks komunikācijas piemērs ir nupat izveidotais LNSO podkāsts. Iespējams, tas pamazām bruģē ceļu manis augstāk aprakstītajai utopijai. Arī ģērbšanās ir atsevišķas sarunas tēma. Gada sākumā biju vienā vēstniecības organizētā koncertā, nebiju informēts par dreskodu un, saģērbies sharp/casual formātā, kas pašam likās gana pieklājīgs esam, no darbinieces saņēmu vēsti, ka vai nu ierodos atbilstoši kodam, vai arī mana klātbūtne koncertā nav vēlama. Tas, protams, bija pārpratums ar ātru atrisinājumu, bet pirmo reizi es sajutos izraidīts un nevēlams – no visām iespējamajām vietām – klasiskās mūzikas koncertā. Mācība – dreskods nozīmē visu. Noslēdzot šo tēmu – tradīcijas neizzudīs, vienmēr būs klausītāji, kuri uzskatīs par pienākumu, ejot uz operu, sapucēties, bet operas parterim – tādam, kas vēlas pastāvēt pēc iespējas ilgāk, būtu jākļūst par vietu, kur cieņpilni sadzīvo un mākslu bauda gan rūdīti briljantu nēsātāji, gan hipsteri un saplēstu džinsu piekritēji.

LNSO podkāsta pirmajā epizodē orķestra galvenais diriģents Andris Poga izsaka domu, ka, iespējams, profesionāli augstā līmenī nofilmēti un apskaņoti koncerti varētu kļūt par jaunu produktu, ko piedāvāt saviem klausītājiem. Viņš gan piebilst – tikai jāatrod šeihs, kas būtu ar mieru šādus koncertus finansēt.

Atgriežoties pie tālredzības, skaidrs, ka izšķiroši būs lēmumi par kultūras finansēšanu, sevišķi šajos, daudziem mūziķiem joprojām neapskaužamajos apstākļos. Bet par to jau 24. aprīlī signalizēja kultūras darbinieku atklātā vēstule par krīzi kultūras nozarē, kad citās valstīs atbalsts kultūrai jau bija apstiprināts. Ciktāl runa ir par mūziku, pārstāvu nepopulāro viedokli, ka finansējumu primāri būtu jāiegulda profesionālajos mūziķos, viņu kolektīvos, nevis dziesmu svētku modernizēšanā.

Uzrakstu komponistam, Baltijas mūzikas izcilam zinātājam Benam Lunam. Viņš saka – visvarīgākais šajā laikā ir apzināties mākslu trauslumu, un cik izšķirošs ir tām sniegtais atbalsts.

Apvaicājos, kā iet beļģu vokālajai grupai Graindelavoix. Grupas menedžeris Villems van Vorens atzīst, ka koncerti tuvākajos mēnešos ir atcelti, bet pagaidām klājoties labi, grupa jau strādājot pie jaunām idejām, un sarakste noslēdzas ar cerību drīz atgriezties uz skatuves dēļiem.

Dāvis Eņģelis
19.06.2020.
Pirmpublicējums Arterritory.com <info@arterritory.com>



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com