Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas ir kā nepārtraukta filma

Nav jāpērk biļete, jākāpj lidmašīnā vai mašīnā

Laikraksts Latvietis Nr. 609, 2020. g. 12. aug.
Betija Plūme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Brīvības piemineklis Rīgā. FOTO Gunārs Nāgels.

Kaut arī skatoties pa logu ārā ir tumša, lietaina diena un auksta ziemas diena, es esmu priecīga. Sēžot savā mīkstā, ērtā krēslā, varu apceļot vietas, ko vēlos.

Aizveru acis un es esmu tajā vietā, kur ikviens latvietis var atgriezties un sildīties dzimtenes saulītē...

Gar kanāla malu ir skaista zaļa zālīte, apkārt bērnu čalas latviešu valodā. Jaunās mātes ar dedzīgu aci pieskata savus mazuļus, jo tie vēl nezina, ka kanālā ir ūdens. Skats, kas man vienmēr paliek skaidrā atmiņā un vienmēr atgriež smaidu sejā. Turpat apstādījumos ir iemaldījies balts taurenītis. Mazs cilvēkbērns ar izstieptām rociņām un nedrošām kājiņām mēģina to noķert. Taurenītis arī laikam zina, ka tā ir tikai bērna spēle, laižas no zieda uz ziedu. Mātes gādīgās rokas saķer mazo mednieku, lai tas tālu neaizmaldās.

Turpat tuvumā ir mūsu tautas simbols – Brīvības piemineklis. Tas paceļas un ir kā sardze visai mūsu zemei. Katrreiz, ejot garām, gribas noliekt galvu un pateikties Dievam un tiem cīnītājiem, kuri mums deva brīvību. Tā ir mana Rīga.

Pēc mirkļa esmu zaļā pļavā un kājas rasā izmirkušas. Apkārt ziedi daudzās krāsās un garumos. Vismīlīgākās ir purenes – kā pirmie pavasara sveicieniņi. Tās ar savu dzeltenumu paveras saulē un ir kā atspīdums no tās. Vēlētos saplūkt klēpi un turēt to kā sen pazaudētu draugu no tālās bērnības.

Esmu apmierināta, ka man nav jāpērk biļete, jākāpj lidmašīnā vai mašīnā, lai visu to redzētu. Atmiņa ir kā nepārtraukta filma, ko mēs varam atsaukt un būt tajā vietā un laikā, kur vēlies.

Citreiz domas ir drusku krāsainākas, kā tas kādreiz bija, tomēr gribas atcerēties tos patīkamos, laimīgos brīžus.

Šodien es biju Latvijā, rītu varbūt būšu Kanādas sniegotos kalnos un straujo upju krastos. Tur bija jābrauc uzmanīgi, bieži jāpietur mašīna, lai palaistu staltu briedi, kas izdomājis krustot ceļu. Varbūt būšu Šrilankas lēzenos kalnos, kur lielākā daļa no sievietēm vēl valkā sari. Šis apģērbs pa gabalu izskatās kā krāšņi ziedi, kas visu laiku kustās – spilgtās un zeltainās krāsās.

Pēc šī, tik tālā ceļojuma, nāk snaudiens un nogurums, veras acis ciet. Nezinu, ko dos snauda – sapņus vai murgus!?

Betija
Latviešu Ciema mājiņas iedzīvotāja
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com