Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Intervijas ar ārzemju vēstniekiem Latvijā (1)

Zviedrijas vēstniece Latvijā – Annika Jagandera

Laikraksts Latvietis Nr. 611, 2020. g. 26. aug.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Zviedrija_1

Annika Jagandere. FOTO Zviedrijas vēstniecība Latvijā.

Laikraksta „Latvietis“ galvenais redaktors Gunārs Nāgels un Zviedrijas vēstniece Latvijā Annika Jagandera. FOTO Zviedrijas vēstniecība Latvijā.

Latvijas Republikā ir 35 ārvalstu vēstniecības. Katrs vēstnieks vai vēstniece ne tikai pārstāv savu valsti, bet arī iegūst iespaidus par Latviju un latviešiem. Interviju sērijā iepazīsimies ar cilvēkiem, kuriem ir skats uz mums „no malas“, un uzzināsim mazliet par šo skatu. Tas palīdzēs saprast, kāda ir mūsu vieta pasaulē.

Pirmā intervija ir ar Zviedrijas vēstniece Latvijā, viņas ekselenci Anniku Jaganderu (Annika Jagander), kuras amata termiņš bija no 2017. gada 11. septembra līdz 2020. gada jūnija beigām. Intervija tika veikta šā gada maijā, kamēr vēstniece vēl bija amatā.

Par sevi

Gunārs Nāgels: Kāpēc jūs izvēlējāties karjeru diplomātijā?

Annika Jagandera: Būdams bērns sešdesmitajos gados, kopā ar saviem vecākiem brīvdienu laikā diezgan daudz apceļoju Eiropu. Mana māte bija valodas skolotāja, tāpēc katru vasaru viņa gribēja doties kopā ar mums uz kontinentālo Eiropu, lai vingrinātos savās valodas prasmēs. Joprojām ļoti kara plosītā Eiropa – īpaši Vācija, Beļģija, Francija, Nīderlande – uz mani atstāja diezgan lielu iespaidu – nabadzība, daudzie kara ievainotie, ubagi utt. Es domāju, ka šie ļoti spēcīgie iespaidi agrā bērnībā radīja manī paliekošu zinātkāri, gandrīz vai apsēstību, mēģināt izprast pasauli, uzzināt vairāk par tās daudzajām tautām un kultūrām un to vēsturi. Vēlāk, būdama universitātes studente, šī interese pārtapa par vēlmi uzzināt vairāk par ārpolitiku, starptautiskajām attiecībām, starptautiskajām tiesībām, cilvēktiesībām, attīstības jautājumiem utt.

Man arī paveicās, jo man bija daudz iespēju, kas mani pamudināja turpināt. Piemēram, 20. gs. septiņdesmitajos gados, studējot dažus gadus koledžā ASV, man bija iespēja piedalīties vienā no pirmajiem ANO Modeļa simulācijas vingrinājumiem, kas jebkad notikuši – un tas pat notika Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā. Ārkārtīgi aizraujošs notikums koledžas studentei! Pēc pāris gadiem, vēl būdama studente, es biju atpakaļ Ņujorkā un veicu praksi ANO Galvenajā mītnē, kas arī bija ārkārtīgi bagātinoša mācību pieredze.

Kad dažus gadus vēlāk radās iespēja pieteikties Zviedrijas ārlietu dienestā, es tiku mudināta to darīt un izdarīju, bet, tā kā tas bija – un paliek – konkurss ar ārkārtīgi lielu konkurenci, un kas prasa daudz izturības, es domāju, ka man nebūs izredzes. Man pašai par lielu pārsteigumu mani pieņēma.

Gunārs Nāgels: Kurās valstīs esat strādājusi kā vēstniece?

Annika Jagandera: Man ir bijuši pilna garuma norīkojumi (no 3 līdz 5 gadiem) Kubā, ASV (gan divpusēji, gan daudzpusēji), Spānijā, Botsvānā, Čehijā un tagad šeit – Latvijā. Bet arī citās valstīs man ir bijuši īsāki uzdevumi.

Gunārs Nāgels: Cik stresa pilns ir darbs, atrodoties prom no jūsu dzimtenes?

Annika Jagandera: Pārcelšanās ir diezgan saspringta un nekļūst vieglāka tikai tāpēc, ka to jau esat izdarījis vairākas reizes – drīzāk tieši pretēji. Citādi es nedomāju, ka darbs ārzemēs pats par sevi ir stresa pilns, kaut arī tas var būt satracinošs, dažreiz valodu atšķirības vai kultūras atšķirību dēļ. Lielākoties tas ir vienkārši ļoti aizraujoši un jautri.

Darbs Latvijā

Gunārs Nāgels: Cik ilgi jūs esat Zviedrijas vēstniece Latvijā?

Annika Jagandera: Es savus pienākumus Latvijā sāku pildīt 2017. gada septembrī, tāpēc drīz būs 3 gadi.

Gunārs Nāgels: Vai pirms vēstnieces amata uzsākšanas šeit, daudz zinājāt par Latviju?

Annika Jagandera: Es biju pāris reizes apmeklējusi Latviju, pirms ierados šeit 2017. gadā. Piemēram, 1990. gadu sākumā es biju iesaistīta Zviedrijas centienos dažādos veidos atbalstīt Baltijas valstis to pārejā uz pilnīgu neatkarību un demokrātiju, tai skaitā pielāgojot visu ekonomisko un tiesisko sistēmu, gatavojoties iestāties Eiropas Savienībā. Atskatoties uz uz to laiku, man ir īpašs lepnums un prieks, ka biju iesaistīta, piemēram, Stokholmas Ekonomikas skolas Rīgā izveidē. Tas aizsākās kā Zviedrijas palīdzības projekts, un tagad, 25 gadus pēc Zviedrijas Riksdaga (Parlamenta) lēmuma, es to uzskatu par vienu no labākajiem Zviedrijas attīstības projektiem jebkad, jebkur.

Patiesībā Zviedrijas tuvākie kaimiņi visā Baltijas jūrā mani vienmēr ir fascinējuši, iespējams, tāpēc, ka Zviedrijā no šīs pasaules daļas gadu desmitiem ilgi, padomju laikā, bija tik maz informācijas – vai kultūras, filmas vai jebkas, kas tiešām bija. Tātad, būdams bērns, es atceros, ka mēģināju pielietot savu fantāziju, lai iedomātos, kāda būtu dzīve „tur“ – pāri Baltijas jūrai. Bet, to darot, es, iespējams, nebiju sevišķi sekmīga.

Gunārs Nāgels: Vai cilvēki Zviedrijā daudz zina par Latviju? Vai tas ir mainījies kopš Latvijas neatkarības atgūšanas?

Annika Jagandera: Protams, Zviedrijas iedzīvotāji par Latviju nezina pietiekami daudz, lai gan zina vairāk nekā agrāk. Latvieši kopumā ir daudz labāk informēti par Zviedriju un seko līdzi tam, kas notiek Zviedrijā. Bet Latvija nav vienīgā, lai arī tas nav sevišķs mierinājums. Zviedriem kopumā ir ļoti sliktas zināšanas arī par, piemēram, Norvēģiju vai Somiju. Kāpēc? Es tiešām nevaru pateikt. Varbūt tā ir sava veida neziņa, „nav jāzin“ sajūta, kas rodas, jo vienmēr esam bijuši nedaudz lielāka un pašpietiekamāka valsts mūsu reģionā. Tomēr mēs, zviedri, esam pieraduši ceļot pa pasauli. Bet kā draugs man reiz sarūgtināti teica, kad mēs apspriedām šo problēmu: „Tik daudz cilvēku Zviedrijā pazīst Bali labāk nekā Baltiju.“ Tas varbūt ir neliels pārspīlējums, bet tas ilustrē problēmu.

Gunārs Nāgels: Kā ir darbs Latvijā, salīdzinot ar darbu citās valstīs?

Annika Jagandera: Latvijā pārstāvēt Zviedriju ir ļoti viegli un iepriecinoši. Starp latviešiem ir liela interese par zviedru kultūru, zviedru tehnoloģijām, sociālajām idejām un citiem jautājumiem. Un apmaiņa un saites starp mūsu institūcijām dažādos līmeņos, kultūras organizācijām, pašvaldībām un mūsu pilsonisko sabiedrību ir patiešām ļoti visaptverošas, un es uzskatu, ka tās abpusēji ļoti bagātina.

Un starp mums tiešām nav nekādas kultūras plaisas, tikai daudzi gadi 20. gadsimtā, kad Otrais pasaules karš un tā sekas – padomju okupācija – mūs traģiski šķīra. Turpretī mums ir vēl viena vēstures daļa, kad impērijas veidojošā Zviedrija apmēram 90 gadus (aptuveni no 1620. līdz 1710. gadam) valdīja lielākajā daļā Livonijas. Jūs joprojām varat atrast daudz šī laikmeta pēdas gan ainavā, gan cilvēku vārdos, gan latviešu valodā. Bet galvenokārt – Latvija ir ģeogrāfiski tuva kaimiņvalsts Zviedrijai, mums ir kopīga robeža (kaut arī tā atrodas Baltijas jūrā), un tas tiešām nosaka mūsu attiecības. Šāds gadījums nav bijis ar lielāko daļu citu valstu, kurās esmu strādājusi, kaut arī būt par zviedru diplomātu gandrīz jebkur pasaulē bieži ir gan viegli, gan patīkami.

Kā piemēru es vēlētos pieminēt Botsvānu arī tāpēc, ka tā ir valsts, kuru lielākā daļa cilvēku acīmredzamu iemeslu dēļ tik daudz nepazīst. Neskatoties uz to, ka ģeogrāfiski ir tālu viena no otras, Zviedrijai un Botsvānai (Āfrikas dienvidos) daudzus gadus ir bijušas ārkārtīgi ciešas attiecības. Viens iemesls varētu būt tas, ka Zviedrija bija Botsvānas lielākā atsevišķās palīdzības sniedzēja, vērtējot uz vienu iedzīvotāju, trīs nozīmīgās desmitgadēs, kad Botsvāna joprojām bija ļoti nabadzīga valsts, kurai bija nepieciešams ārvalstu atbalsts, lai izveidotu savas iestādes un stiprinātu demokrātiju. Zviedrijas atbalsts Botsvānai bija arī daļa no Zviedrijas stratēģijas, lai mēģinātu atbalstīt tā dēvētās „frontes līnijas valstis“ cīņā pret Dienvidāfrikas šausminošo aparteīda režīmu. Mūsu loma šajā cīņā nozīmēja, ka pat šodien Zviedrijai ir ārkārtīgi ciešas attiecības ne tikai ar Botsvānu, bet arī ar citām tā laika frontes līnijas valstīm, piemēram, Zambiju, Namībiju un Tanzāniju.

Gunārs Nāgels: Ko Jūs esat apguvusi no sava darba Latvijā?

Annika Jagandera: Esmu daudz iemācījusies, it īpaši par Latvijas vēsturi un bagāto kultūru. Es domāju, ka esmu arī ieguvusi daudz labāku saprašanu par Latvijas sabiedrības sarežģītību, kad runa ir par tās etnisko un lingvistisko šķelšanos ilgstošās krievu ietekmes un tai sekojošās padomju okupācijas rezultātā, kā arī par to, kā šīs sarežģītības atspoguļojas valsts politiskajā ainavā.

Gunārs Nāgels: Cik daudz esat apguvusi latviešu valodu?

Annika Jagandera: Diemžēl nepavisam pietiekoši. Tā ir tik sarežģīta valoda, un ir bijis ļoti grūti atrast laiku, lai to nopietni studētu.

Gunārs Nāgels: Vai esat pamanījusi kādus trūkumus vai ieguvumus, būdama sieviete-vēstniece tādā amatā, kas kādreiz bija galvenokārt vīriešiem?

Annika Jagandera: Ne īsti, lai gan to ir grūti pateikt, jo acīmredzot man nav pieredzes būt par vēstnieku vīrieti.

Vispārējs novērojums ir tāds, ka sievietes diplomātes, neatkarīgi no valsts, parasti saņem daudz mazāku sava dzīvesbiedra atbalstu (kas tradicionāli ir bijis ļoti svarīgi šajā profesijā, it īpaši, strādājot ārzemēs), pat ja tas tiešām ir kāds, kurš ir „dzīvesbiedrs – pavadonis – partners“ (angl.: „accompanying spouse“). Tas arī ir daudz retāk salīdzinājumā ar gadījumiem, kad diplomāts ir vīrietis ar sievu, kas viņu pavada.

Kad es biju jauna diplomāte, dažreiz strādājot, piemēram, ar tirdzniecības un investīciju jautājumiem un satiekoties ar daudziem uzņēmējiem, es tomēr ik pa laikam biju mazliet aizkaitināta, jo, ja viņi ieradās ar kaut kādu uzņēmuma dāvanu, tas neizbēgami bija kaklasaite, kaklasaites adata vai aproču pogu pāris. Par laimi, šī visa novecojusī dāvanu kultūra mūsdienās, laikam, ir lielā mērā pazudusi, vismaz Zviedrijas kontekstā.

Gunārs Nāgels: Liela daļa Latvijā akreditēto vēstnieku ir sievietes. Vai jums ir kāds „Sieviešu vēstnieču klubs“?

Annika Jagandera: Cik es zinu, nav formalizēts vai strukturēts veids, kā tiekas Latvijā akreditētās vēstnieces. Tomēr mēs priecājamies par viena otras kompāniju un satiekamies reizēm, lai „salīdzinātu piezīmes“ utt. Tas ir noderīgi un arī jautri, arī tāpēc, ka šādas tikšanās, kad viņi par tām dzird, mēdz nedaudz satraukt mūsu vīriešu kolēģus.

Zviedrijas un Latvijas attiecības

Gunārs Nāgels: Kā jūs raksturotu Zviedrijas un Latvijas vēsturiskās attiecības?

Annika Jagandera: Vissvarīgākais, ka mūsu vēsturiskās attiecības ir ļoti garas, jo galu galā mēs esam kaimiņvalstis un vienmēr tādas esam bijušas. Piemēram, vikingiem, kas nāca no mūsdienu Zviedrijas, Daugava kalpoja par nozīmīgu jūras saikni ar Kijevas Krievzemes karaļvalsti, un kuģošana bīstamos jūras šaurumos ap Domesnäs – mūsdienu Kolku – jau toreiz tika uzskatīta par drosmīgu un izveicīgu varoņdarbu.

Un nākamajos gadsimtos attiecības ir bijušas vairāk vai mazāk intensīvas. Es jau minēju 17. gadsimtu un Livoniju. Es arī saprotu, ka ar Latvijas Krievijas rūpniecību un tirdzniecību, kas sāka plaukt 19. gadsimta beigās, mūsu attiecības atkal pastiprinājās. Sevišķi tirdzniecības jomā – tā notika arī pirmās Latvijas Republikas laikā, laikmetā, kuru brutāli pārtrauca Otrais pasaules karš un nākamās trīs Latvijas okupācijas, kas ilga līdz 1991. gadam. Ilgā padomju okupācijas laikā mūsu attiecības bija ļoti ierobežotas un grūti uzturams, arī privātpersonām, kuras, kā es saprotu, šeit PSRS Latvijā bieži bargi sodīja, ja tika atklāts, ka viņi, piemēram, saņēmuši pastu no „Rietumiem“.

Gunārs Nāgels: Kā vēsturiskās attiecības ir ietekmējušas pašreizējās attiecības?

Annika Jagandera: Kopumā es teiktu, ka tā ir saikne, kas mūs stipri pievelk, kaut arī daudzi zviedri mēdz uzskatīt, ka Zviedrijas imperiālistiskie centieni 17. gadsimtā saspīlē mūsu attiecības pat šodien. Viņi nezina, ka Latvijai šis periods vēsturē bieži tiek vērtēts ļoti pozitīvi kā „labais zviedru laiks“. Starp citu, šī ir izpausme, ko daudzi latvieši man ir atgādinājuši manos gados šeit, Rīgā.

Protams, gan pirms, gan pēc salīdzinoši mierīgajiem 90 Zviedrijas valdīšanas gadiem Livonijā, starp Zviedriju un citām reģionālajām lielvarām, piemēram, Poliju un Krieviju, bija ilgi karošanas laiki, jo katrs centās panākt pārākumu pār šo pasaules daļu. Tajā laikā cilvēki, kas dzīvoja šajās zemēs, latvieši, kas faktiski bija pakļauti vācu dzimtbūšanai apmēram 700 gadus, ļoti cieta. Nedrīkst aizmirst šo stāsta daļu.

Gunārs Nāgels: Kāda ir galvenā tirdzniecības nozare starp Zviedriju un Latviju?

Annika Jagandera: Varbūt interesanti atzīmēt, pirmkārt, ka Latvijai vairumā gadu faktiski ir tirdzniecības pārpalikums pret Zviedriju, t.i., Latvija uz Zviedriju eksportē vairāk, nevis otrādi. Daļēji tas tiek skaidrots ar spēcīgu Zviedrijas ražošanas uzņēmumu klātbūtni šeit, Latvijā, kuru eksports, ieskaitot uz pašu Zviedriju, protams, tiek uzskatīts par daļu no Latvijas eksporta. Tradicionālā tirdzniecības bilances statistikas daļa ne vienmēr stāsta visu.

Ja skatāties tikai uz apkopotajiem eksporta un importa skaitļiem, izskatās, ka lielākoties mēs apmaināmies ar viena veida precēm, piemēram, „mežsaimniecības izstrādājumi“, „transportlīdzekļu detaļas“ vai „celtniecības materiāli“. Aplūkojot sīkāk, protams, var redzēt, ka šie produkti ir diezgan atšķirīgi, piemēram, mežsaimniecības nozarē Latvija uz Zviedriju eksportē daudz neapstrādātu kokmateriālu, savukārt Zviedrija uz Latviju eksportē mežsaimniecības nozares mašīnas vai stādus.

Gunārs Nāgels: Kā jūs raksturotu kultūras apmaiņu starp Zviedriju un Latviju?

Annika Jagandera: Kultūras apmaiņa („normālos“ gados, man jāpiebilst) ir ļoti rosīga un intensīva, un daudz kas notiek visu laiku, un tikai nelielā mērā „oficiālu“ centienu rezultātā, piemēram, Zviedrijas vēstniecības Latvijā rīkotā vai Latvijas vēstniecības Zviedrijā. Tajā ir iesaistīti daudzi dalībnieki un ieinteresētās personas. Diemžēl apmaiņa ir nedaudz nelīdzsvarota; parasti par Zviedrijas kultūru – literatūru, teātri, mūziku un tā tālāk – Latvijā ir lielāka interese nekā pretēji. Neskatoties uz to, kā viens piemērs, kas ir pretējā virzienā šai tendencei, par ko esmu ļoti priecīga, ir nesen zviedru valodā publicētais Noras Ikstenas lieliskais romāns, kas angliski tulkots kā „Soviet Milk“ („Padomju piens“), bet zviedru valodā ir labāk tulkots kā „Modersmjölken“ (kas arī ir oriģinālais nosaukums latviešu valodā – „Mātes piens“). Tas ir saņēmis brīnišķīgas atsauksmes.

Gunārs Nāgels: Vai Latvijā ir kāda pastāvīga zviedru institūciju klātbūtne? (Institūti, padomes utt.)?

Annika Jagandera: Bez vēstniecības Latvijā nav pastāvīgas valdības institūcijas. Vēstniecība pārstāv un kalpo par kanālu Zviedrijas institūtam visos tā dažādajos projektos un programmās Latvijā. Tas ietver arī finansējumu, piemēram, pilna laika pasniedzējam zviedru valodā Andersam Olssonam, kurš strādā Latvijas Universitātē un Kultūras akadēmijā. Latvijā ir diezgan liela interese par zviedru valodas apguvi, tāpēc arī zviedru valodas kursi ir pieejami vairākās privātās iestādēs. Dažiem zviedru uzņēmumiem Latvijā ir atbalsta biroju (angl.: „back office“) funkcijas, kuru dēļ cilvēkiem ir jārunā zviedru valodā, un dažos gadījumos viņi arī paši apmāca cilvēkus zviedru valodā.

Es jau minēju Stokholmas Ekonomikas skolu Rīgā, kas joprojām ir Zviedrijas institūcija un kuru vada Zviedrijas rektors Anderss Paalzovs. Tomēr tā nav valsts iestāde.

Gunārs Nāgels: Vai starp Zviedriju un Latviju ir kāda militāra sadarbība?

Annika Jagandera: Starp Zviedriju un Latviju pastāv diezgan liela militārā sadarbība, kaut arī Zviedrija, protams, nav NATO dalībvalsts, tikai cieša partnere, tāpēc tas nosaka dažus ierobežojumus. Mēs esam pateicīgi, ka ikdienas dzīvē Zviedrija bieži tiek uzskatīta par „gandrīz NATO valsti“, un, piemēram, vēstniecības aizsardzības atašejs tiek regulāri uzaicināts uz ziņojumiem un citiem pasākumiem, ko rīko Latvijas Aizsardzības ministrija. Arī Zviedrijas un Latvijas aizsardzības ministri tiekas diezgan regulāri un labi pazīst viens otru.

Gunārs Nāgels: Vai jūs varat pateikt kaut ko par materiāliem, kas saistīti ar Latvijas vēsturi, kas varētu būt pieejami Zviedrijas arhīvos? Cik rūpīgi Latvijas vēsturnieki tos ir izpētījuši? Vai jūs zināt kādus zviedru vēsturnieku pētījumus Latvijas arhīvos?

Annika Jagandera: Pēc profesijas es neesmu vēsturniece, tāpēc manas zināšanas šajā jomā ir ierobežotas. Es tomēr domāju, ka dažās Zviedrijas bibliotēkās un arhīvos ir diezgan daudz materiālu par Zviedrijas valdīšanu Livonijā. Šis laikmets sakrita arī ar reformāciju, kas nozīmēja, ka Livonijas klosteri bija jāslēdz, un daļa no to materiāliem tika nosūtīti uz Zviedriju izpētei un glabāšanai. Jezuītu koledža Rīgā cieta tādu pašu likteni, un es domāju, ka liela daļa tās satura ir Upsalas Universitātes bibliotēkas daļa. Tas vismaz zināmā mērā ir ciešās sadarbības fons, kas šodien pastāv starp dažām Zviedrijas un Latvijas mācību iestādēm, piemēram, Latvijas Nacionālo bibliotēku un Upsalas Universitātes bibliotēku. Tātad, jā, es saprotu, ka Latvijas vēsturnieki ir izpētījuši kādu no šiem materiāliem, lai gan es nevaru pateikt, cik lielā mērā.

Jāpiemin arī, ka Argita Daudze, kura šobrīd ir Latvijas vēstniece Spānijā, daudz laika ir veltījusi jaunāku arhīvu materiālu izpētei Zviedrijā saistībā ar pēckara laikiem un Latvijas attiecībām. Par šo tēmu viņa pat ir uzrakstījusi doktora disertāciju par laikposmu no 1939. līdz 1991. gadam.

Ar nožēlu jāsaka, ka es nezinu, cik lielā mērā zviedru vēsturnieki ir darījuši to pašu Latvijas arhīvos, taču esmu lasījusi vairākas vēstures grāmatas, kas vismaz daļēji norāda uz paļaušanos uz šādu avotu.

Gunārs Nāgels: Aptuveni cik zviedru dzīvo Latvijā? Ar ko viņi nodarbojas?

Annika Jagandera: Vēstniecībai ir tikai aptuvenas aplēses par Latvijā dzīvojošajiem zviedriem. Tas notiek tāpēc, ka abas valstis ir ES, un ir brīva cilvēku pārvietošanās (labi, vismaz pirms Corona pandēmijas), un nav vajadzība nekur reģistrēties. Lielākā grupa, ar kuru mēs regulāri kontaktējamies, ir aptuveni 400 zviedru, kuri studē medicīnu (vai, mazākā mērā, odontoloģiju) Stradiņa Universitātē. Daudzi cilvēki ir arī Latvijas zviedri vai Zviedrijas latvieši, kuri dzīvo gan Zviedrijā, gan Latvijā un bieži ceļo starp mūsu valstīm. Vēl daži zviedri strādā Zviedrijas uzņēmumos Latvijā, piemēram, Rimi un Tele2.

Zviedrija un Latvija – salīdzinājumā

Gunārs Nāgels: Latvija pievienojās ES un NATO 2004. gadā, bet eirozonai 2014. gadā. Zviedrija pievienojās ES 1995. gadā. Kāda ir iespējamība, ka Zviedrija pievienosies eirozonai vai NATO?

Annika Jagandera: Formāli, Zviedrijai ir pienākums kādā brīdī pievienoties eirozonai, tomēr es nedomāju, ka tas notiks ļoti drīz. 2003. gadā mums bija referendums, kurā vairākums, manuprāt, nožēlojami, balsoja pret pievienošanos. Pašlaik Zviedrijā par to notiek ļoti maz debašu, lai gan tas, protams, varētu mainīties.

Runājot par NATO, šis jautājums ir sarežģītāks. Zviedrijas tradīcijai būt militāri nepievienotai (angl.: non-aligned) ir senas vēsturiskas saknes, un tā mums ir labi kalpojusi. Mums ir bijis miers vairāk nekā 200 gadus, un tas ir kaut kas diezgan zīmīgs, it īpaši, ja ņem vērā, cik tuvu Otrais pasaules karš nonāca arī pie mūsu robežām – Somija, Norvēģija un Dānija visas bija ievilktas karā un/vai tās okupēja nacistiskā Vācija. Tajā pašā laikā Zviedrijas partnerība ar NATO ir tik cieša, ka būtībā ir tikai Ziemeļatlantijas līguma 5. pants – apņemšanās NATO dalībvalstīm aizstāvēt vienai otru, – kas neattiecas uz Zviedriju. Jāatzīst, ka tas ļoti svarīgs pants aliansē.

Pretstatā, Zviedrija savu robežu aizsardzībā paļaujas tikai pati uz sevi. Tā rezultātā mums bija jāattīsta pašiem sava aizsardzības industrija; skaidrs, ka tas nav iemesls, kāpēc mēs neesam pievienojušies, bet tas ir ievērojams bonuss. Dažām valstīm varētu arī būt priekšrocība pirkt aizsardzības aprīkojumu no militāri nepievienojušās valsts un no valsts, kas nav ne liela, ne ļoti spēcīga. Neviena cita valsts Zviedrijas lielumā neražo gan virsskaņas reaktīvos iznīcinātājus, gan zemūdenes.

Es neticu, ka mēs ļoti drīz redzēsim Zviedrijas pievienošanos NATO, kaut arī lēnām, bet noteikti vairāk Zviedrijas Riksdaga partiju – lai arī to joprojām nav vairākums – atbalsta šādas izmaiņas. Arī Somija ir militāri nepievienojusies, un Zviedrijai un Somijai ir ļoti cieša sadarbība aizsardzības jomā. Acīmredzot Somija atrodas vēl neaizsargātākā drošības stāvoklī nekā Zviedrija, un es domāju, ja Zviedrija vai Somija aktīvāk apsvērtu iestāšanos NATO, tas būtu tikai rezultāts ļoti ciešai konsultācijai starp Stokholmu un Helsinkiem.

Kopš Krievijas kara pret Gruziju 2008. gadā, nelikumīgās Krimas aneksijas 2014. gadā un sekojošā kara ar Ukrainu, kas turpinās līdz pat šai dienai, lai arī tas ir zemas intensitātes līmenī, taču joprojām ir saistīts ar daudziem upuriem un aptuveni 1,5 miljoniem iekšzemē pārvietotu ukraiņu, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģions ir kļuvis nestabilāks. Tam var pievienot Krievijas ikdienas centienus radīt nedrošību, izplatīt dezinformāciju, graut demokrātiskos procesus, manipulēt ar plašsaziņas līdzekļiem utt. Vai šis būtu piemērots laiks Zviedrijai palielināt šo nestabilitāti reģionā, pēkšņi pametot politiku, kas izturējusi laika pārbaudi vairāk nekā 200 gadus? Es domāju, ka daudzi teiktu – „droši vien nē“.

Gunārs Nāgels: Latvijā ir varenas dziedāšanas tradīcijas – ik pēc 5 gadiem notiek lieli dziesmu svētki. Vai Zviedrijai ir kaut kas līdzīgs – masu kultūras svētki ik pēc dažiem gadiem?

Annika Jagandera: Zviedrijā nav absolūti nekā tāda, kas varētu būt pats mazākais, salīdzinājumā ar Latvijas brīnišķīgajiem Dziesmu un Deju svētkiem. Starp citu, man bija bija paveicies, ka varēju apmeklēt īpaši krāšņās simtgades izrādes 2018. gadā. Mums Zviedrijā ir daudz festivālu, kas nosaukti, piemēram, dažādu personību vārdā – piemēram, izcilā 18. gadsimta dzejnieka un mūziķa Karla Maikla Bellmana (Carl Michael Bellman) vārdā vai ārkārtīgi populārā 20. gadsimta autora, mākslinieka, trubadūra un komponista Everta Taubes vārdā. Un, noteikti, ir arī daži deju svētki, bet galvenokārt vietējie un mazāki. Starp citu, es saprotu, ka pirms diviem gadiem Dziesmu svētkos bija vismaz trīs, ja ne vairāk, latviešu kori no Zviedrijas. Atkal, cik lielisks notikums tas bija

Gunārs Nāgels: Gan Zviedrija, gan Latvija svin Midsommar/Jāņus. Vai esat piedalījies Jāņu svinībās Latvijā? Kā tie salīdzinās ar Midsommar svinībām Zviedrijā?

Annika Jagandera: Jā, es esmu piedalījusies Jāņu svinībās tepat Latvijā, kaut arī ne katru gadu, kurus esmu šeit dzīvojusi. Es domāju, ka pamatideja ir tāda pati gan Latvijā, gan Zviedrijā – svinēt vasaras saulgriežus, pulcējoties ar ģimeni un draugiem laukos, lai ēstu, dzertu un dziedātu, un ievērotu dažas, iespējams, dīvainas, bet senas tautas tradīcijas, kas saistītas ar dzīves un auglības atjaunošanu. Mūsu ēdieni un dzērieni ir nedaudz atšķirīgi, taču, lai arī ziediem rotātu stabu (Maypole) pacelšana un pēc tam dejošana ap to ir svarīgs elements Zviedrijā, mums nav ugunskuru, kādi ir Latvijā. Ugunskuri ir paredzēti agrāk gadā Zviedrijā – Valpurģu nakts svinībās aprīļa beigās. Tātad, ļoti līdzīgi daudzējādā ziņā, bet arī nedaudz atšķirīgi – katrs atspoguļo savu dažādo kultūru bagātību. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com