Trimdas izskolotie (17)

Alīna Stubailova. FOTO no Alīnas Stubailovas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Budulu ģimene. Priekšā: Lidija Budule. Aiz viņas, no kreisās: Anna Budule, Ēriks Buduls, Ilze Grouvsa (Groves). FOTO Vītolu fonds.

Alīna ir Austrālijas latviešu Buduļu ģimenes stipendiāte, un liekas, ka viņa ar Buduļiem bija uzturējusi diezgan labus sakarus. No Vītolu Fonda es saņēmu šīs ziņas. Buduļu ģimene ir sniegusi lielu atbalstu Latvijas jaunatnes izglītošanā. 2006. gadā tika nodibināta Buduļu ģimenes stipendija, un pateicoties tai izskoloti 21 ārsti. Šo stipendiju izlēma izveidot ārsta, psihiatra, medicīnas doktora un daudzu grāmatu autora Hermaņa Buduļa mazbērni, pārdodot vectēva īpašumus un ziedojot Latvijas jaunatnes izglītošanai ievērojamu summu. Šī stipendija tika izveidota, lai pieminētu vectēvu un arī tēvu Leonīdu un, lai atbalstītu Latvijā jauniešus, kas varēs Latvijā veicināt medicīnas vai citus veselības apkopes darbus. Bērnu lēmumu palīdzēt Latvijas jauniešiem allaž atbalstīja arī Lidija Budule – Leonīda dzīvesbiedre un Ilzes, Annas un Ērika, mamma. Diemžēl 96 gadu vecumā Lidijas Budules dvēsele devās tālajā mūžības ceļā. Visi trīs Buduļu ģimene bērni Anna, Ēriks un Ilze ir viesojušies Fondā un tikušies ar saviem stipendiātiem. Alīna – viena no šis ģimenes izskolotajiem ārstiem par sevi stāsta.

„Es esmu Alina Stubailova. Dzimusi 1987. gadā, augusi daudzbērnu ģimenē Balvu rajona Kubulu pagastā. Savu bērnību kopā ar māsām Gaļinu, Jekaterinu un brāli Ivanu pavadījām laukos, spēlējoties kopā ar ielas bērniem, kopjot savus dārzus, lasot vasarā mežā ogas, lai būtu naudiņa uzsākt skolas gaitas. Ģimenei bija pieticīgi ienākumi – tēvs strādāja kokzāģētavā, mamma lielākoties strādāja mājsaimniecībā, rūpējās par ģimeni.

Pirmās piecas klases es pabeidzu krievvalodīgajā skolā – Balvu Vidusskolā. Tad pierunājām mammu, ka ar jaunāko māsu un brāli vēlamies pāriet mācīties tuvējā lauku skolā – Stacijas pamatskolā. Tur es ieguvu pamatizglītību. Šī skola līdz šai dienai ir ļoti tuva, jo attiecības ar skolotājiem ir īpaši siltas. Manuprāt, tieši pateicoties skolotājai Annai Jaudzemai, kura pasniedza mums bioloģiju un ķīmiju, izvēlējos kļūt par ārstu, jo ļoti saistīja šie priekšmeti. Taču mana mamma saka, ka es jau bērnībā teicu, ka būšu ārsts, jo vienmēr gribēju visus izārstēt un bieži gribēju spēlēt slimnīcu. Parasti es mammai palīdzēju veterināros darbos, kad sivēniem špricējām vitamīnus vai rāvām zobus. Vidējo izglītību ieguvu Balvu pilsētas ģimnāzijā. Man vienmēr patika mācīties, taču joprojām mīļākie priekšmeti bija bioloģija, matemātika un ķīmija. Arī vidusskolā mana bioloģijas skolotāja Anna Barbaniška mudināja izvēlēties ārsta profesiju, jo veiksmīgi startējām olimpiādēs un konkursos. Mana vecākā māsa Gaļina vienmēr aizrāvās ar žurnālistiku, joprojām arī strādā šajā nozarē, tāpēc parasti biju informēta par visiem aktuālajiem notikumiem. Tieši viņa pastāstīja par iespēju pieteikties Vītolu fonda stipendijai. Sekmes skolā bija virs 8 ballēm visos priekšmetos, mūsu ģimene finansiāli nebija ļoti nodrošināta, tāpēc laikam pieteikums stipendijai bija veiksmīgs.

Zinu, ka bija jāraksta arī motivācijas vēstule, precīzi gan neatceros, ko tur rakstīju, bet noteikti zinu, ka ļoti gribēju kļūt par ārsti un palīdzēt cilvēkiem. Vītolu fondā atceros labsirdīgās un sirsnīgās Vitas un Innas sejas, kas paziņoja, ka esmu saņēmusi stipendiju. Jutos ļoti gandarīta. Tas bija milzīgs ieguvums, jo tajā laikā 100 lati man likās milzīga nauda. Atmosfēra Vītolu fondā patiešām vienmēr valdīja ļoti mājīga un sirsnīga. Vienmēr likās, ka tur tiec gaidīts. Atceros, ka kad izgāju no tās ēkas, raudādama zvanīju mammai un stāstīju, ka esmu saņēmusi stipendiju.

Es saņēmu Buduļu ģimenes stipendiju. Viņi par godu savam vectēvam – ārstam atbalstīja jaunos mediķus. Ģimene dzīvo Austrijā, un diemžēl uz kopīgo tikšanos mums neizdevās sanākt kopā, jo pašai tad bija mazs bērniņš. Mēs katru semestri devām atskaites par mācībām un sūtījām arī vēstules ziedotājiem. Parasti pretī arī saņēmām vēstuli no viņiem. Tas bija ļoti patīkami, jo viņi juta mums līdzi, kad pirmajos gados gāja grūti mācībās, vēlāk kopā priecājās par jaunizveidoto ģimeni, kad 4. kursā man piedzima meita, un arī pēc tam neatteica man stipendiju, bet allaž apvaicājās, kā tad iet Anastasijai.

Studēt medicīnu, protams, nebija viegli, domāju, ka tam piekritīs ikviens. Sākumā Rīgā man gāja ļoti grūti, jo biju lauku skuķis, kurš gribēja atpakaļ mājās un iedzīvoties kopmītnēs nenācas viegli. Taču ģimene un cilvēki apkārt atbalstīja, un pamazām viss iekārtojās darba ritmā. Protams, mācīties vajadzēja daudz, bet mani laikam glāba tas, ka man ir, kā tautā saka, – viegla galva, un lielu apjoma materiāla varēju apgūt diezgan īsā laikā, salīdzinot ar draudzenēm, kuru man parasti bija žēl, jo ilgi sēdēja naktīs un mācījās. Par miega trūkumu es sūdzēties nevarēju. Medicīnas studijas man likās ļoti saistošas, interesantas, it īpaši, kad sākās praktiskās apmācības ar pacientiem. Pēc pirmā kursa vasarā strādāju Balvu slimnīcā par māsas palīgu un ļoti spilgti atceros, ka no tā laika slimnīcas smaržu esmu iemīlējusi. Kaut gan mana mamma saka, ka tas bija noticis jau bērnībā, jo es biju vienīgais bērns ģimenē no četriem, kuram allaž gadījās kādas ķibeles ar veselību un vajadzēja ārstēties slimnīcā. Varbūt tādēļ lēmu par labu ārsta profesijai. Studiju laikā piedzima vecākā meita Anastasija, studiju beigās – Estere. Un kā saka manas draudzenes, dakteres, – neviens nav paveicis šo gatavu – absolvējis medicīnas fakultāti, kad piedzima divi bērni, bez akadēmiskiem mācību atvaļinājumiem. Tagad varu atzīties, nebija viegli, bet milzīgs paldies ģimenei, draugiem, kas palīdzēja Rīgā pieskatīt zīdaiņus, kamēr biju studijās, jo to sakārtot nebija viegli. Bet tagad ir jauki atcerēties to, kad tas jau ir secen. Šobrīd es strādāju, un man jau ir diezgan lielas un patstāvīgas meitas. Tajā pat laikā dažas draudzenes dakteres vēl nav tikušas pie bērniņiem un arī nezina, kad to paspēt, jo vajag jaunā darbā iekārtoties, tad vajag kaut ko jaunu mācīties, un kaut kā arvien pietrūkst laika. Man jau ir lielas meitas, kas palīdz virtuvē, no rīta dažreiz pamostas agrāk par mani un jau sagatavo brokastis. Tas man ir liels gandarījums. Pati vēl esmu jauna, un meitas jau ir tik lielas, ka ar viņām ir interesanti aprunāties un kopā pavadīt laiku.

Šobrīd man ir sava neliela ģimenes ārsta prakse mazā pilsētā pie Krievija robežas – Viļakā. Darbu tur uzsāku pirms 2 gadiem. Jāsaka godīgi, ka šis darbs nesa līdzi daudz izaicinājumus. Tas par 360° atšķiras no darba, ko redzēju ģimenes ārsta praksē Rīgā rezidentūras pēdējā gada ietvaros. Ļoti, ļoti atšķiras. Ļoti daudz ir sociālo problēmu, ar ko jāsaskaras lauku reģionā, kur cilvēkiem ir liels bezdarbs un finansiālas problēmas. Dažreiz jāizraksta medikamenti, vadoties pēc to cenām. Diemžēl, bet tā dzīvo cilvēki laukos. Baidās braukt uz slimnīcu, jo nebūs ar ko samaksāt, un gaida pabalsta dienu, lai nopirktu medikamentus, kas nepieciešami steidzami. No otras puses, cilvēki ir ļoti vienkārši un sirsnīgi. Un ārsts laukos ir kā tāda priviliģētā persona, kuru ciena un allaž uzslavē. Manuprāt, mūsu darba pats lielākais atalgojums un gandarījums ir tieši pacientu novērtējums, kad tu palīdzi, varbūt pat tikai ar padomu, taču cilvēks to ļoti novērtē un saka, ka vieglāk paliekot, pat aprunājoties ar jums, dakter! Nemaz nerunājot par situācijām, kad patiešām esi palīdzējis cilvēkam uzturēt viņa veselību vai pat glābt dzīvību, tad pat vārdiem nav vietas. Saprotu, cik svarīgs ir bijis šis grūtais mācību ceļš un cik nozīmīgs ir tavs darbs. Jo, manuprāt, tomēr cilvēka lielākais skaistums ir veselība, un to vajag kopt un uzturēt. Paralēli darbam praksē, dažas reizes mēnesī man ir dežūras Balvu slimnīcā kā dežūrterapeitam. Ļoti patīk slimnīcas atmosfēra; te valda cita medicīna. Sirdij tuvas ir akūtas situācijas, vēl no tiem laikiem, kas strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Darbs tur nebija viegls, vide bieži vien nepateicīga, tāpēc labprātāk strādāju slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Te visbiežāk arī satiec pacientus, kuriem ļoti akūti nepieciešama palīdzība. Un redzi tādus ātros darba augļus, kad izdodas stabilizēt un uzlabot viņu veselības stāvokli. Es mīlu savu darbu, un tas man pat nav darbs, bet sirdslieta.

Vītolu fondam varu novēlēt tikai visu, visu to labāko! Augt, attīstīties, turpināt, jo viņi dzīvē ievadījuši ir daudzus jauniešus, kuri bez Fonda atbalsta diez vai būtu sasnieguši to, kas viņi ir tagad. Laikam arī es. Ceru, ka pēc kādiem gadiem arī es varēšu palīdzēt kādam piepildīt savu sapni un mācīties!

Par Latviju! Mūsu Latviju... Šī tēma man vienmēr ir tāda pasmaga, jo kaut kā bēdīgi, kā mums te lietas darās. Es gan neesmu ļoti korekta politikas jautājumos, taču redzu, kas notiek medicīnā. Svarīgākajā nozarē. Skumji, ir skumji. Valstī valda korupcija, un neprofesionāli cilvēki pieņem lēmumus ļoti svarīgos jautājumos, neuzklausot korektus viedokļus. Bet citādi, Latvija ir skaista, zaļa, Latvija ir Mūsu... Daudzi kolēģi strādā, dzīvo prom ārzemēs, protams, algas ārstiem nav pielīdzināmas, bet es pagaidām jūtu, ka man un ģimenei te ir vislabāk, te es varu strādāt un palīdzēt, ticu, ka vēl daudziem.“

Šis ir viena burvīga Latvijas bērna stāsts, kas, pateicoties viena trimdas latvieša labvēlībai, ieguva augstāko izglītību un piepildīja savu sapni – kļuva par ārsti. Tagad viņa var palīdzēt daudziem, kam palīdzība tiešām ir vajadzīga. Savu darbu viņa uzņem ļoti nopietni un nododas tam ar sirdi un dvēseli. Viņas pacienti var būt pateicīgi, ka viņa bija viens no tiem jaunajiem ārstiem, kas neizvēlējās ceļu uz kādu no bagātām valstīm, bet palika Latvijā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“