Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Migrācija

Latviešu ārstu un zobārstu apvienības viedoklis

Laikraksts Latvietis Nr. 613, 2020. g. 9. sept.
Kamena Kaidaka -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
LAZA

Prologs

Rudens. Īstais migrācijas laiks, ja runājam par putniem. Par cilvēku migrāciju varam runāt visu gadu, bet par migrāciju medicīnas darbinieku vidē šogad runas kļuvušas skaļākas, jo ir konkrēti ārsti, konkrēti vārdi un uzvārdi. No abstraktas, teorētiskas spriedelēšanas par iespējām atgriezties Latvijas medicīnā varam pāriet pie konkrētas pieredzes stāsta. LĀZA prezidenta, endokrinologa prof. Uģa Gruntmaņa dzīves un darba vieta varēja būt Latvija, bet būs ASV.

Kādi jautājumi? Kādi secinājumi? Un vai vispār jautājumi tiek uzdoti? Un meklētas atbildes? Neskatoties uz COVID visu piesedzošo ēnu, tomēr paliek sensenais jautājums par kadru politiku medicīnā, par hronisku cilvēkresursu trūkumu, par nesamērīgu atalgojumu nozarē strādājošajiem, par izglītības problēmām, par kvalifikācijas atzīšanas problēmām, par ētiku, par neētiku saskarsmē, par direktīvām un direktīvu vadības stilu, beigu beigās – par loģiku vai tās trūkumu.

Latviešu ārstu un zobārstu apvienība (LĀZA) jau sen, vairāk nekā 70 gadus, kā sabiedriska organizācija, bet ne politiska partija, cenšas risināt tos jautājumus, kas aktuāli tās biedriem – pasaulē strādājošajiem veselības nozares profesionāļiem. Un līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, saikne starp kolēģiem šeit un tur ir izveidojusies gana cieša. Bet paliek atklāts jautājums – vai Latvijā vajag tos, kas no tās izbraukuši, mācījušies, strādājuši citviet pasaulē un gribētu atgriezties, lai ne tikai ārstētu pacientus, bet arī iesaistītos veselības aprūpes un medicīniskās izglītības sistēmas uzlabošanā ar savām zināšanā un pieredzi. Vai vajag?

Pateikt, ko par remigrāciju domā LĀZA valde – tāds ir šī raksta tapšanas mērķis.

Vai remigrācija notiek?

Laikam remigrācija ir jauns termins. Taču tas varbūt pat ir atbilstošāks vārds nekā reemigrācija, jo pārcelšanos uz citu ES valsti varētu saukt par vienkāršu migrāciju un atgriešanos tad – kā remigrāciju. Līdzīgi kā cariskās Krievijas laikā ar studēšanu Tērbatā, Pēterburgā un Maskavā, arī pašreiz daudzi Latvijas censoņi papildina zināšanas ES (Eiropas Savienībā). Mēs zinām, ka daļa atgriežas. Tā vien šķiet, ka – jo īsākas studijas, jo lielāka varbūtība atgriezties. Zināšanu papildināšana, migrācija, remigrācija un tāpat arī citu tautību ES ārstu migrēšana uz Latviju ir normāls process, gandrīz kā putnu migrāciju – to nevar apturēt. Gandrīz visi tie, kas šobrīd sēd Latvijas varas augstākajos ešelonos, īsāku vai garāku laiku ir aizmigrējuši un smēlušies zināšanas vai ieguvuši diplomus kādā no tālām zemēm, daudzi arī ASV, jo tās universitātes vienmēr un visur ir bijušas reitingu augšgalos. Vai remigrēs tie jaunieši, kas šogad un nākamgad dosies pasaulē? Kas paliks Latvijā? Kas tad būs tie 1,5 miljoni, par kuriem runā EUROSTAT savās prognozēs 2050. gadam? Atbilde nav iepriecinoša, ja paskatās Latvijas demogrāfisko karti. Tātad remigrācijas tempi ir daudz par lēnu, bet signāli, lai tā notiktu ātrāk, ir daudz par vāju vai arī drīzāk negatīvi, kā tas ir mūsu minētajā gadījumā ar ārstu Uģi Gruntmani.

Vai remigrācija vajadzīga?

Tā bijusi vajadzīga pagātnē. Latvijas Universitātes veidošanās laikā, nodibinoties Latvijas valstij 1918. gadā, gan pēcāk – trimdā – Baltijas Universitātei Vācijā, abos gadījumos bija vitāli nepieciešami izglītoti mācību spēki, kas aizpildītu vakuumu, gan vienā, gan otrā gadījumā, jo uz vietas augstākā izglītība bija tikai veidošanās stadijā.

Vai pašreiz remigrācija ir vajadzīga, laikam atkarīgs no tā, kam uzdod šo jautājumu. Pēc dažādu lemšanas veidu un līmeņu pretdarbības, ar ko saskārās Uģis Gruntmanis atklāti sevi piedāvājot darba tirgū, var secināt, ka nē. Faktiski īsta vakuuma nav. Ja arī kāda vakance parādās, tā aizpildās ar pašreizējai izstrādātai sistēmai daudzmaz atbilstīgu personu.

Tomēr domājam, ka remigrācija ir vajadzīga. Joprojām ir ārzemēs izglītotu un rietumnieciski domājošu, neaptraipītas reputācijas darbinieku trūkums. Ja uzceļ augstu sienu, kurai netiek pāri, tas var kaitēt ilgtermiņa pozitīvai attīstībai. Ikviens no ārstiem, kurš atgriezies pēc īsāka vai garāka profesionālās pilnveides laika, jums pateiks, ka atgriežoties ir bijis gatavs gāzt kalnus, bijis spārnots jaunām idejām un apņēmību darīt pasauli labāku. Un daudziem tas arī ir izdevies. Ir piemēri, kad remigrējušais kolēģis paveic to, ko citādi nebūtu paveikuši. Arī pozitīvais mēdz pielipt. Uz to arī ceram, ka remigrācija nesīs pozitīvas vēsmas, jaunas idejas, jaunu, kritisku un reizē konstruktīvu skatu uz mācību un darba vidi.

Vai ir šķēršļi remigrācijai?

Atkal atskatoties vēsturē – latviešu censoņiem bija likumos iestrādāti šķēršļi iespiesties vācu dominētajā vidē Rīgā 18. un 19. gadsimtā. Toreiz bija skaidri formulēti noteikumi, kamdēļ tas nav iespējams vai gandrīz neiespējams.

Pašreiz ir līdzīgi. Tāpat arī – vēlme saglabāt status quo. Šis pašreizējais status ir ne tikai ērts, bet arī pasargā no necaurspīdīgumu un reizēm apšaubāmā godīguma izgaismošanas. Papildus grūtības rada iesūkusies postpadomju ilūzija par autoritārismu kā problēmu risināšanas līdzekli.

Ja šķēršļu joslas barjeras varam nosaukt vārdos, tad augstākā ir attieksmes un attiecību kultūra, nākamā būs juridiskā barjera, tad finanšu barjera un sociālās neaizsargātības barjera, kuru kā nopietnu iemeslu neatgriezties aptaujās min visi.

Vai un kā remigrācijas šķēršļus var novērst?

Laikam jau jāpielieto pedagogiem un labām ģimenēm sen zināma patiesība – audzina ne vārdi, bet labs piemērs. Tāpēc LĀZA turpinās piedāvāt savu kvalifikāciju un atbalstu, mūsu kolēģi ir gatavi dalīties ar savām zināšanām. Studenti, rezidenti un jaunie ārsti novērtē sniegto atbalstu – iespējas praksē redzēt rietumnieciskas pieejas priekšrocības un, kopā darbojoties, apgūt praktiskās iemaņas, gan arī kalpojot kā iedrošinājums un padoma sniedzējs. Šim laikam jaunās problēmas ar pārvietošanos starp valstīm savā veidā ir nojaukušas valstu robežas, un kolēģu saziņa interneta vidē nu iztiek bez visuregulējošā starpnieka. Noteikti būtu jāatbalsta jauno ārstu un jauno speciālistu asociācijas, cerot, ka tās nepiemeklēs pašlabuma un varas centralizācijas kāre. Var iedot makšķeri, bet nevar cita vietā izvilkt zivi. Tām nepieciešamajām pārmaiņām, ko mēs kā organizācija saskatām, jānotiek, kad tās atzīs arī kolēģi Latvijā. Akadēmiskās informācijas centrs (AIC), kas ir tā iestāde, kas veic ārvalstīs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšanu reglamentētajās profesijās, aicina piedalīties aptaujā „Par Latvijas kvalifikāciju ietvarstruktūras atpazīstamību un nozīmi izglītībā un darba tirgū.“ Kāpēc te pieminam šo aptauju, kas ir AIC mājaslapas pirmā informācija? Lai parādītu, cik viegli var atstumt cilvēku, piespiest viņu atmest ar roku un nedoties tālāk. Pietiek vienkāršas lietas nosaukt nesaprotamos terminos. Līdzīgi ir ar remigrāciju medicīnā – noteikumi un prasības ir noformulēti tā, lai kaklu var nolauzt. Katrā ziņā ir jāapbruņojas ar pacietību, laiku un naudu, jo šis ir maksas pakalpojums. Un laiks, kādā AIC pieņems lēmumu par kvalifikācijas, kas iegūta ārpus ES, atzīšanu, ir 6-12 mēneši no visu dokumentu iesniegšanas. Gadu uz koferiem. Un tad ar neizpakotiem atkal atpakaļ, ja cerības strādāt atbilstoši savām spējām un vēlmēm nepiepildās...

Bez padoma te neiztikt – ja tiešām Latvija vēlas savus dēlus un meitas atpakaļ, tad runājiet labā valodā – runājiet tā, lai var saprast, un esiet iecietīgi, ja kāds pārprot.

Dot padomu, atbalstīt ar savu pieredzi, norādīt uz šķēršļiem – to varam, bet šķēršļus noņemt var tikai tie, kas drīkst tos uzlikt.

Vai ir pozitīva pieredze?

Nav noliedzams, ka ir arī gadījumi, kad kolēģi atgriežas Latvijas darba tirgū. Katram ir savs pieredzes ceļš, bet nevienam tas nav bijis raits un labi saprotams. Vērtīgs ir Diasporas likums, jo ikvienam ierēdnim var atgādināt – Likums nosaka, ka „jāveicina atgriešanās!“ Process ir iekustināts, tikai rit pārāk lēni. Tas nav tikai attiecībā uz ārstiem – līdzīgas problēmas ir arī arhitektiem, inženieriem, advokātiem u.c., reglamentētajām profesijām. Ar dubultpilsonības likuma pieņemšanu valsts jau ir pateikusi, kuras ir drošās valstis – ES, EEZ, ASV, Kanāda, Austrālija, Jaunzēlande, kurās izdotiem speciālistu diplomiem un ievēlētiem amatiem jātiek ņemtiem vērā Latvijā!

Kas attiecas uz mediķiem, Latvijas ārstu biedrība (LĀB) izprot nepieciešamību nodrošināt ārstu un zobārstu mobilitāti un biedru pilnsapulcē 2020. gada 14. janvārī pieņēma grozījumus Izglītības komisijas nolikumā, lai kolēģiem no ASV, Kanādas, Austrālijas būtu kvalifikācijas atzīšanas process pielīdzināts ES, taču nedz likumā par reglamentētajām profesijām, nedz Ministru Kabineta noteikumos tas nav vēl izmainīts. Augstākās Izglītības centra (AIC) prasības ir tās pašas vecās – tik vien uzlabojumu, ka nu COVID gaismā iespējams iesniegt dokumentus elektroniski vai pa pastu. Bet laiks rit uz priekšu, un to skaits, kas vēlas aizbraukt, krietni pārsniedz to skaitu, kas vēlas atgriezties. Aptaujas rāda, ka vecāko kursu studenti vēlas mācīties ārzemēs, daudzi vēlas iziet rezidentūru ārpus Latvijas. Nedomājam, ka visi, kas izbrauc, lai turpinātu pēcdiploma studijas, arī grib ārzemēs palikt. Latvijā ir mājas, te ģimene, draugi un daudzi citi faktori, kā pietrūkst, ilgstoši dzīvojot ārzemes.

Aizbraucēju kaunināšanas vietā būtu jākultivē profesionālas un personiskas attiecības un jāseko aizbraucēju profesionālai attīstībai, uzturot regulāru kontaktu. Aizbraucēji ir Latvijas jaunieši, kuru izglītībā jau ir tik daudz ieguldīts. Vai nu to darīs pašvaldības, kam kritiski trūkst ārstu un māsu, vai lielās slimnīcas, kam vajadzīgi attiecīgi speciālisti, vai arī ministrija – nav svarīgi. Svarīgi ir sagādāt un piedāvāt pievilcīgus darba apstākļus, atzīt ārzemēs izdotus diplomus un paātrināt kvalifikācijas atzīšanas procesu. Jo ilgāk ārsts vai kvalificēta māsa strādā ārzemes, jo grūtāk atgriezties.

Epiloga vietā

Ir svarīgi, lai Latvijā apzinātos potenciālu, ko diasporas kolēģi var pienest Latvijas medicīnai, zinātnei un izglītībai un aktīvi meklētu modernizācijas risinājumus, piesaistot šos kolēģus. Skatoties atpakaļ vēsturē, Latvijas valsts tika izveidota tieši pateicoties diasporas latviešiem, kurus toreiz tā nesauca, bet viņu zināšanu un entuziasma pienesums bija ievērojams. Varbūt Uģa Gruntmaņa aizbraukšana izvērtusies publiski ļoti emocionāla, un mēs visi varam tikt ievilkti konfliktā, kas liek izvēlēties puses, tomēr ir svarīgi neļauties tam un redzēt patieso problēmu – to, ka Latvijas medicīnā pārmaiņas ir vajadzīgas un daudzās jomās bija vajadzīgas jau vakar nevis rīt. Tādēļ, lai kādi bija apstākļi viena diasporieša aizbraukšanā, ar līdzīgiem apstākļiem saskarsies arī citi. Un šie apstākļi ir jāmaina, ja Latvija grib nevis slīdēt pa straumi, bet uzņemties atbildību par savas medicīnas likteni un uzņemt kursu uz attīstību. Var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar to piespiest dzert, ja tas nevēlas, tomēr negribas sagaidīt brīdi, kad zirgs pats vairs nespēj padzerties.

Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) valdes viedokli apkopoja

Kamena Kaidaka.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com