Pastaiga pie pūcēm

Palielināt / Enlarge

Pūce Adelaides kalnos. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Pūce Adelaides kalnos. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Pūce Adelaides kalnos. FOTO Marija Perejma.

Dzīvojot Adelaides kalnos, skaistā ielejā, es ikdienā varu baudīt dažādus skatus un takas. Kur citi izstaigājās ar saviem suneļiem, es vienatnē katra rīta pastaigā izvingrinu savus vecos kaulus. Ieturēt pieņemto sociālo distanci nav grūtums, jo dabas plašumā reti kādu satieku.

Nesen vienā takas līkumā, kas šķērsoja mazu sāna ceļu, sperot nākamo soli, ievēroju it kā mākslinieks uz paletes uzsmērējis baltu pleķi. Tūlīt skatījos virs galvas, kur sastapos ar Austrālijas dienvidu būbuku pūču pāri (Southern Boobook). Iedzimto valodā tiem ir dažādi vārdi, ieskaitot Kookomit un Yartj.

Šīs mazākās Austrālijas pūces ir satiekamas visur, atskaitot tuksnesī. Viņu kamuflāžu spējas ir tik efektīgas, ka parasti tās reti ievēro vai atrod.

Ir gadījumi, ka ļaudis, redzot šīs pūces tik dažus metrus no zemes, mēģina vai nu patrenkāt augšā pa koku vai tās aizved uz savvaļas parkiem, domājot, ka tās slimas.

Stratēģija ir slēpties zemākos zaros, kur ir perfektās mājas, jo biezā lapu villaine aizsedz no dienas gaismas, plēsējiem dodot netraucētu dienas snaudu.

Pirmajā rītā pūču pāris gulēja; parunājos, lai pierod pie manas balss, zinot, ka viņiem ir akūtā dzirde. Otrajā rītā paņēmu fotoaparātu cerībā, ka attaisīs acis. Izstāstīju nedēļas notikumus – arī bez sekmēm.

Trešajā rītā sarunu jau sāku laicīgi pirms tuvinājos, un kā pasakā, – man laimējās. Abi attaisīja acis, kas kā prožektori tik lūrēja uz leju. Ja pastieptu roku un mazliet palecos, lai varētu aiztikt. Kamēr fotografēju, turpināju vienpusīgo sarunu, un vienalga, kā un kur liku kājas vai ķermeni, viņu acis sekoja man kā mazi bērni. Tā ir amatiera fotogrāfa paradīze, kad dzīvnieks neatlaiž acis un skatās tieši virsū.

Izskatījās, ka abi nebija saticīgi iepriekšējā naktī medījuši, jo katram – gan viens otram blakus – bija savs zars.

Nepacietīgi gaidīju nākamo rītu, bet nopūtos... Aprinķa personāls tieši tam takas kokam, kas bijis tur tik ilgus gadus, iepriekšējā pēcpusdienā bija apgriezuši zemākos zarus, lai mašīnām būtu labāka redzamība.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“