Nenopūstās svecītes no dzimšanas dienas kūkas...

Astrīda Jansone.
19.03.1930. – 8.12.2020.

Šī gada pavasarī apritēja 90 gadi, kopš pasauli iekrāsoja dzirkstoša, humora pilna un labestīga personība – Dārlings... Tā viņu dēvēja tuvākie, un arī viņa neskopojās šajā vārdā saukt ikvienu, smejoties bilstot, lai nesajauktu savus mīļos. Vēloties atzīmēt skaisto jubileju, Astrīda izsūtīja karalisku ielūgumu uz svinībām restorānā. Diemžēl valstī noteikto ierobežojumu dēļ, apsveikumus nācās saņemt nesatiekoties. Apņēmības pilna, Astrīda septembrī nolēma, ka ballei ir jānotiek un izsūtīja svinību ielūgumu atkārtoti ar tekstu: „Dieviņš to lietu ir iegrozījis tā, ka tieši dzimšanas dienā ar balli nekas nesanāk. Bet tas nenozīmē, ka balli gribu atlikt. Svinēsim vēl lustīgāk 90 ar pusi dzimšanas dienas.“ Diemžēl situācija bija nepielūdzama – svētki tika atcelti, šampānietis palika neatvērts un svecītes no kūkas nenopūstas... Astrīdas Jansones dzīves ceļš noslēdzās 8. decembrī savās mājās, Latvijā.

Latvija vienmēr bija Astrīdas Jansones (dzim. Riekstiņa) īstās mājas. Riekstiņu ģimenē auga sešas māsas, kuras savu bērnību pavadīja Doles pagastā. Astrīda iesākumā mācījusies Doles salas 1. pakāpes pamatskolā, vēlāk Katlakalna pamatskolā līdz, sākoties karam, kopā ar ģimene izceļojusi uz Vāciju. Tolaik Astrīdai bija vien četrpadsmit gadi, kad tajā naktī visa ģimene bija spiesta izbraukt no Latvijas. Vecāki, pirms bumbu sprādzieniem, vēl paspēja paņemt līdzi meitas kristību karoti, kura vēlāk tika nodota Astrīdai.

Vācijas bēgļu nometnēs Riekstiņu ģimene nodzīvoja sešus gadus, līdz vecāki nolēma kopā ar meitām doties uz ASV. Tur viņi nokļuva Klīvlandē, kurā Astrīda uzsāka darba gaitas. Tas nebija viegli – pirmo gadu kopā ar vecākiem viņa strādāja pie fermeriem, vēlāk fabrikā, bet vakaros mācījās grāmatvedību.

1955. gads Astrīdas dzīvē bija īpaši nozīmīgs un liktenīgs – Ziemassvētku vakarā Astrīda apprecējās ar savas dzīves lielāko mīlestību Laimoni Jansonu. Tas bija mīlestības piepildījums; Astrīda un Laimonis dzirksteļoja viens no otra sabiedrības. Par kopīgi pavadīto laiku ar Laimoni viņa teikusi: „Kopā ar Laimonīti bijām kā pavasarī zaļā pļavā izlaisti kazlēni, kas dzīvo tikai savam priekam.“ Ne tikai mīlestībā, bet arī profesionālajā karjerā Astrīda guva panākumus, jo sāka strādāt mēbeļu veikala grāmatvedības nodaļā.

1979. gadā Astrīda sāka darbu ceļojumu aģentūrā, vēlāk kļuva par tās vadītāju. Šeit arī Astrīda kļuva par Dārlingu. Viņas harizma un darba spars piepildīja telpu, viņa spēja atrast kopīgu valodu ar ikkatru. Šis bija sākums vairākām svarīgām lietām Astrīdas dzīvē – satiktie tautieši kļuva par tuviem draugiem, un viņas sirds iedegās Tēvzemes krāsās. Astrīda ir rakstījusi: „Kad es strādāju tūrisma birojā kā grāmatvede, tad visu savu peļņu no latviešu tūristu pasūtījumiem atdevu latviskās izglītības veicināšanai – stipendiju fondiem, Latviešu studiju centram un citiem latviskās dzīves sarīkojumiem. To es darīju labprāt, un esmu pateicīga latviešiem, kas savus ceļojumus kārtojuši ar manu starpniecību.“

Brīvajā laikā Astrīda un Laimonis Jansoni mirdzēja Klīvlandes sabiedriskajā dzīvē. Tika apmeklēti neskaitāmi deju sarīkojumi. Astrīda bija liela šuvēja – kopā izgatavotas 47 amerikāņu dančiem domātas kleitas. Neskaitot dejošanu, viņi dziedāja korī, darbojās teātra ansambļos, draudzē un Daugavas Vanagu organizācijā. Teātra trupā trūka jaunas lugas, tādēļ Astrīda nespēja vienaldzīgi gaidīt uz kādu citu, atrotīja piedurknes un ķērās vērsim pie ragiem. Tapa piecas jaunas lugas.

Astrīdai Jansonei nebija vienaldzīgs tautiešu liktenis, tādēļ godprātīgi pildījusi valdes locekles amatu Amerikas Latviešu apvienībā (ALA) (1979-1982), bija aktīva sabiedriska darbiniece Klīvlandē un sieviešu interešu aizstāve, darbojusies Klīvlandes Latviešu biedrībā un Latvijas Tautas frontes atbalstu grupā. No sirds finansiāli atbalstīja latviešu trimdas kultūras norises. 1993. gadā Astrīdas dzīvē ienāca interesants piedāvājums – vadīt Anglijas Daugavas Vanagu viesnīcu Radi un draugi. Šis dzīves posms Astrīdai ir bijis īpašs, jo pieredzēts tik daudz – grandiozi svētki, komiski atgadījumi un sajusts komandas spēks. Astrīda apkopojusi savus atmiņu stāstus grāmatā Vēl viens sapnis. Radi un Draugi 15 gados (2010). Ievadā viņa raksta: „Pavadītais laiks viesnīcā bijis viens no skaistākajiem maniem mūžā. Vēl tagad visi darbinieki ir vairāk kā radi un viesnīca – kā mājas.“

Klusi un nemanot Astrīdas un Laimona dzīves deju pārtrauca vīra ļaunā slimība. Laimonis tuviniekus mierināja: „Kur Dieviņš cilvēkus liks, ja mēs neviens nemirsim?” 1999. gada 2. februārī Laimonis aizgāja mūžībā. Viņa pelni tika izkaisīti Daugavā. Bez Laimonīša Astrīdas pasaule kļuva saltāka un tukšāka. Viņas lielais balsts bija māsas un tuvie draugi Klīvlandes sabiedrībā. Tie deva sparu nezaudēt humora dzirksti un turpināt Astrīdas misiju darīt pasauli labāku un gaišāku.

Sirds tukšumu spēja piepildīt vienīgi sapnis par mājām Latvijā. Tas īstenojās 2003. gadā, kad Astrīda sakravāja mantas, iekāpa lidmašīnā un pārcēlās uz dzīvi Rīgā. „Arī es esmu daļa no latviešu tautas, un mana vēsture ir daļa no mūsu tautas vēstures,“ ar šādiem vārdiem Astrīda uzsāka savas dzīves ziedošanu Latvijai, labdarībai, cilvēkiem – visiem, kuriem tas bija nepieciešams. Astrīda Latvijā strādāja Okupācijas muzejā, Finanšu ministrijā par tulku, daudz rakstīja avīzei Laiks, apmeklēja teātrus un koncertus, bija aktīva Korp! Spīdola dalībniece. Par savu ieguldīto darbu 2006. gadā Astrīda Jansone tika iecelta par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.

Labdarībai Astrīdas dzīvē bija iedota pirmā plāna loma, jo viņas sirds bija tik plaša un nepalīdzēt kādam, kam tas bija nepieciešams, bija neizturami. Astrīda ziedojusi – PBLA, Latviešu fondam, ALA, Daugavas Vanagu Klīvlendas nodaļai, Klīvlendas Latviešu biedrībai, Bērnu fondam, Vītolu fondam, Likteņdārzam, Latvijas Okupācijas muzejam u.c.

Tikšanās ar Vītolu fondu bija pavisam nejauša – Amerikas Latviešu apvienība izvēlējās Astrīdu par savu pārstāvi Latvijā, kam jāapmeklē Vītolu fonda sarīkojums, un tas Astrīdu ļoti aizkustināja. Jaunieši, visi bija atnākuši ar ziediem, un visi – tik ļoti pateicīgi. Pēc sarīkojuma Astrīda ar stipendiātu dāvāto puķu klēpi rokās, ejot uz Brīvības pieminekli, pieņēma lēmumu: „Man patika, kā „Vītolu fonds“ darbojās, un es izlēmu dibināt savu stipendiju. Neesmu to nožēlojusi nevienu mirkli. Tas ir un vienmēr būs mana lielākā Latvijas mīlestība, jo nezinu nevienu citu organizāciju, kas pulcētu ap sevi tik daudz labu un dāsnu cilvēku, kuri nesavtīgi rūpējas par Latvijas nākotni.“ 2009. gadā tika dibināta Astrīdas un Laimona Jansonu stipendija talantīgiem, mazturīgiem studentiem. Kad Vītolu fonds svinēja savu dzimšanas dienu un lielo notikumu – noguldītos divus miljonus neaizskaramajā kapitālā – Astrīda pieņēma lēmumu dzimšanas dienā sev pasniegt dāvanu. Viņa paziņoja: „Es sākšu trešo miljonu!“

Par pavadītajiem gadiem Latvijā Astrīda teica šādi: „Sākumā domāju, ka nestrādājošam pensionāram te ir grūti kaut kur iesaistīties, bet tā nav. Par garlaicību sen jau vairs nevaru sūdzēties. Vienmēr ir kaut kas, ko darīt. Daudz laika pavadu pie sava datora, gan lasot jaunākās ziņas un informāciju par valdību, gan rakstot radiem un draugiem e-pasta vēstules un citādus rakstu darbus.“ Un rakstu darbi patiešām nebija mazums. Tika izdotas grāmatas: Vēl viens sapnis. Radi un draugi 15 gados (2010), Dārlinga līkloči (2014), Labie ļaudis (2017), Trimdas bērnu bērni (2019). Astrīdas literārajam garam nebija gana, un šogad tika uzsākts darbs pie grāmatas Trimdas izskolotie, kurā viņa intervēja Vītolu fonda trimdas ziedotāju izskolotos stipendiātus. Līdz darbs strauji aprāvās...

Pēdējos dzīves mēnešus Astrīda jutās savārgusi. Viņa bija ļoti priecīga par gaišajiem stipendiātiem, medicīnas studentiem Dinu Mironovu un Katrīnu Freimani, kuri ik dienu Astrīdu aprūpēja un kavēja laiku ar interesantiem stāstiem no studiju dzīves. Kopā ar palīgiem Astrīda nosvinēja 18. novembra svētkus. 8. decembrī aizejot Mūžībā, Astrīda nebija viena. Viņas vēlēšanos – aiziet no dzīves savās mājās – piepildījām.

Astrīdas veikums ir ierakstīts vēsturē, mūsu un visu izskoloto stipendiātu sirdīs. Pirms aiziešanas, Astrīda paspēja vēl satikt savu jauno stipendiātu Dāvidu Rubenu, kurš atvadoties raksta: „Žēl apzināties, ka gaišajā Adventes laikā pasaulē kļuvis par vienu gaismas nesēju mazāk. Īsais uzplaiksnījums, ar kuru var salīdzināt mūsu iepazīšanos, spēja pateikt daudz – Astrīda ir cerība. Viņa ticēja labajam, sijāja to caur dvēseli un piepildīja apkārtējos. Latvija kļuvusi par vienu staru tukšāka. Spēcina tikai doma, ka Astrīdas siltums vēl ilgi atstarosies un zvārguļos cauri jaunajiem, kuri, pateicoties viņas atbalstam, spējuši mērot ceļu uz „zināšanu gaismas augstumiem“. Būdams Astrīdas Jansones jubilejas stipendijas saņēmējs, es vēl skaidrāk apzinos likteņa sakritību, un svecītes no nenopūstās dzimšanas dienas kūkas vienmēr spulgos manās acīs kā zinātkāres un labestības dzirksteles, kuras iešķīlusi mana ziedotāja. Astrīdas inteliģence slēpās viņas vienkāršībā, mīlestība pret pasauli – atvērtībā un atraktivitātē, bet sirds siltums – devībā. Lai cilvēks, kas tik daudz devis, saņem divkārt tajā saulē!“

Ir tādi balti cilvēki pasaulē... Viņi baltas domas domā un baltus vārdus saka, baltus smieklus smej, baltus darbus dara un baltas grāmatas par labiem cilvēkiem raksta. Un arī Mūžībā viņi pa baltu jo baltu ceļu aiziet... Ziemassvētkos, tur savā baltajā Mūžībā, pēc 21 gada nesatikšanās mūsu mīļais Dārlings būs kopā ar savu Laimonīti. Tik ļoti sāp... Mums pietrūks tavas labestības, humora, kopīgās Ziemassvētku eglītes rotāšanas, vakari pie vīna glāzes, tavas dzimšanas dienas plānās pankūkas, bet visvairāk – TU pati! Ardievu, Dārling! Izsakām visdziļāko līdzjūtību tuviniekiem!

Astrīdas vēlējums aizejot – atvadoties ziedu vietā varat ziedot Dārlinga piemiņas stipendijai Vītolu fondā:

Nodibinājums „Vītolu fonds“
Reģ.Nr. 40008066477
AS „SEB banka“
LV48UNLA0050020101491,
SWIFT (BIC) kods: UNLA LV 2X.

Maksājuma uzdevumā lūgums norādīt: ziedojums stipendijai Astrīdas Jansones piemiņai.

Vītolu fonds
www.vitolufonds.lv
10.12.2020.